Cilvēka spējām nav robežu: polis, minoties ar rokām, dienā veic 350 kilometrus un ierodas Rīgā  (5)

Tiekamies stundu pirms Kšištofa došanās atpakaļ uz Poliju. Rīts ir agrs, un ielas tukšas, tāpēc sportists var parādīt, kā darbojas viņa braucamais – tam ir pedāļi, kas jāgriež ar rokām, lai darbinātu ķēdi, kas, savukārt, liek kustēties riteņiem. Viņš veikli tajā iesēžas, pa ietvi pārvietojoties tikai uz rokām. Vēlāk sarunā Kšištofs atzīs, ka jau sen ir aizmirsis, ka viņam nav kāju – vīrietis varot izdarīt pilnīgi visu.

Kšištofs Jažembskis dzimis 1957. gada 9. jūnijā. Jau no bērnības viņš aizrāvies ar sportu. Jaunībā puisis bijis viens no Polijas daudzsološākajiem desmitcīņniekiem. Bet 22 gadu vecumā viņam parādījušās veselības problēmas, kam ārsti ilgi nav spējuši atrast cēloni. "Sekoja trīs amputācijas, arvien augstāk un augstāk. Tikai pēc tam man mugurā atrada audzēju – tas bija vēzis. Bet tad kājas jau bija amputētas," par piedzīvoto stāsta sportists. Neveiksmīgā ārstēšana ilgusi vairākus gadus.

Tas, protams, pārtraucis Jažembska sportisko karjeru. Ārsti mēģinājuši atrunāt viņu no intensīviem treniņiem, likuši sevi saudzēt, bet pats Kšištofs ir pārliecināts, ka tieši sports ļāvis viņam pārvarēt slimību. Viņš saka, ka tikai atrašanās kustībā, sava hobija atrašana var izglābt cilvēku šādā situācijā.

Jau daudzus gadus viņš brauc velomaratonus dažādās pasaules malās, piedalās sacensības, lauž pasaules rekordus un arī stereotipus. Pats viņš saka, ka ir spītīgs, tāpēc, ja kāds saka, ka viņš kaut ko nevarot, tad tieši otrādi griboties to paveikt. Sācis viņš ar gariem braucieniem pa dzimteni – gan ratiņkrēslā, gan ar laivu un visbeidzot ar rokām minamu riteni. Kšištofs braucis gan no Lodzas uz Londonu, gan šķērsojis ASV (tur viņam pat nozagts vērtīgais ritenis, bet viņš tomēr veicis ceļu), gan vairākkārt apbraucis apkārt visai Eiropai.

Jautāju, kā viņam izdevies atrast sponsorus šādam ceļam. Viņš smejoties saka, ka sponsori saķerot galvu ikreiz, kad viņš atklājot jaunos plānus. Sākumā gan esot bijis grūti atrast atbalstītājus, bet tad par viņu uzņemta dokumentālā filma, ko noskatījies sportista dzimtās Lodzas uzņēmējs, un kopš tā laika viņa firma "PSB sunbud" esot Kšištofa galvenie atbalstītāji, bet nu jau tādu esot daudz. Viņš Polijā kļuvis visai slavens, stāsta arī riteņbraucēju pavadošās brīvprātīgās.

Protams, Kšištofs to visu nevarētu izdarīt bez savas dzīvesbiedres atbalsta. Viņš stāsta, ka labprāt pavadot laiku kopā ar sievu, strādājot mazdārziņā un stādot kokus. Tomēr ar praktiskajām lietām viņš it labi tiekot galā pats. Sportists dzīvo daudzstāvu mājas trešajā stāvā. Savu ratiņkrēslu un riteni viņš glabājot mājas pirmajā stāvā, bet dzīvoklī nokļūst, uz rokām kāpjot pa kāpnēm. To, cik veikli viņš pārvietojas, praktiski bez ierobežojumiem, novēroju arī Rīgas klusajā centrā esošajā Polijas vēstniecības ēkā – Kšištofs, ātri noparkojis savu riteni, uz rokām aiziet uz ratiņkrēslu, ko brīvprātīgās meitenes jau piestūmušas, ielec tajā, uzbrauc ar liftu uz otro stāvu, bet, ja ceļā gadās kāds pakāpiens, nevis lūdz palīdzību, bet vienkārši izlec no krēsla, pārstumj to pār šķērsli, un balstoties uz rokām atkal veikli nokļūst tajā atpakaļ. Viņš arī pastāsta, ka izbraucis pa Rīgu un domā, ka te ar pārvietošanos viss lielākoties ir kārtībā. "Es nedomāju, ka viss ir jāpārtaisa un jāpārbūvē cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas būtu neglīti!" ar sev raksturīgo ironiju saka Kšištofs.

Kad jautāju, kāpēc viņš par brauciena galamērķi izvēlējies Rīgu, Kšištofs smejas, ka visur citur jau esot bijis. Tomēr īstais iemesls esot tas, ka gribējis veikt braucienu, kur dienā var nobraukt vairāk kilometru nekā iepriekš. Proti, braucienā, kad pirms dažiem gadiem šķērsojis ASV un lauzis daudzus rekordus, viņš dienā vidēji veicis 200 kilometrus, bet tagad gribējis braukt garākas distances. No Lodzas līdz Rīgai un atpakaļ ceļš ir aptuveni 2500 kilometru garš, tādēļ dienā bijis jāveic vairāk nekā 300 kilometri. Tā trīs dienās, braucot pa taisnāko ceļu, kas iespējams, ja neminas pa lielo autošoseju, bet sānceļiem, Kšištofs ar pavadošo mašīnu nonācis Rīgā.

Viņš stāsta, ka ātrums, ko varot attīstīt esot visai liels, bet ceļā bijušas arī daudzas pilsētas, kurās nebraucot ātrāk par 20 kilometriem stundā – ātrums redzams nelielajā spidometrā uz sportista riteņa stūres. Interesanti, ka Slovēnijā, kalnu apgabalā, ceļojot apkārt Eiropai, viņš pat saņēmis sodu par ātruma pārsniegšanu – braucis no kalna ar vairāk nekā 90 kilometriem stundā un policisti viņu pieķēruši, tāpēc izrakstījuši soda kvīti. "Nomaksāju to un braucu tālāk," smejoties lepni stāsta Kšištofs.

Kad mūsu saruna beidzas, Kšištofs posās ceļā uz Lodzu. Ar viņu kopā nelielu gabalu veica arī Polijas vēstniece Latvijā Eva Dembska un vēstniecības darbinieki.

Kšištofs atzīst, ka šis ir paraugceļojums, kas demonstrē, ka cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem patiesībā iespējams viss, ko viņi vēlas. Brauciena mērķis ir cilvēku ar kustību ierobežojumiem sportisko aktivitāšu propagandēšana. Polis stāsta, ka mājās piedaloties visos pasākumos, kur viņu aicina, lai iedvesmotu citus atrast savu aicinājumu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Viņa paša nākotnes plāni arī ir lieli – Kšištofs Jažembskis, kas pašlaik ir viens no titulētākajiem poļu riteņbraucējiem ar kustību ierobežojumiem, jau pēc četriem gadiem plāno doties uz Tokijas paralimpiskajām spēlēm, jo tajās būs iekļauta tieši Kšištofa invaliditātes grupai atbilstošā jauna disciplīna riteņbraukšanā. Un, protams, grib tur uzvarēt.