Piecas pamestas un spocīgas vietas Berlīnes pievārtē  (4)

Lūk, piecas interesantas vietas, kur dabā redzēt vēstures liecības visā to skarbumā un patiesumā, jo cilvēki tās lielākoties pametušas likteņa varā, bet tās atdzimušas kā alternatīvi apskates objekti vai arī vienkārši lēni padodas laika zoba spēkam.

Šī greznā ēka Bēlicā (Beelitz), pavisam netālu no Berlīnes, celta kā sanatorija, bet Pirmā pasaules kara laikā izmantota kā militārā slimnīca, teikts "Placesyoullsee".

Bēlicas Hailštētenes (Beelitz-Heilstätten) veselības komplekss sastāvējis no 60 ēkām. Tas celts 19. gadsimtā kā vieta, kur ārstēt tuberkulozi, ar ko sirgstošo pacientu skaits tobrīd Berlīnē strauji pieauga, raksta "The Daily Mail".

Pirmā pasaules kara laikā šeit ārstēja ievainotos vācu karavīrus. Interesanti, ka te veselību pēc ievainošanas Sommas kaujā atguvis arī jaunais Ādolfs Hitlers.

Bēlicā bija ne vien milzīgā sanatorija, bet arī neliels ciems ar skārni un beķereju, pasta kantori, restorānu un pat savu elektrostaciju.

Arī vēlāk tā darbojusies kā militārpersonu ārstniecības iestāde – gan nacistu valdīšanas laikā, gan Vācijas Demokrātiskajā republikā. Tur veselību atgūt devušās arī augstas komunistu valdības amatpersonas. Kad krievu karaspēks atstāja Vāciju, nīkuļot sāka arī militārā slimnīca. To vairākkārt mēģināja privatizēt, bet neveiksmīgi. Kādu laiku tur vēl darbojās neiroloģijas klīnika, kur ārstēja ar Parkinsona slimību sirgstošos, bet arī tā drīz tika slēgta. 2000. gadā Bēlicas komplekss tika pilnībā pamests un slēgts.

Vēl tagad tur atrodamas sarūsējušas gultas, vīnstīgām un efejām apaugušas sienas, ko klāj grafiti, un lēni grūstošas ēkas.

Alternatīvo un slepeno tūrisma objektu apskates cienītāji šo objektu raksturo kā viegli pieejamu, jo to neapsargā un tikai ap dažiem objektiem ir sētas. Tomēr šī vieta bijusi interesanta ne tikai tūristiem un vandaļiem – tajā uzņemtas arī vairākas oskarotās filmas "Pianists" epizodes, kā arī skati no "Valkīras" ar Tomu Krūzu.

Šprēparks (Spreepark) tika atklāts 1969. gadā. Tas atrodas bijušajā Austrumberlīnē, un tolaik Vācijas Demokrātiskajā republikā bija vienīgais izklaides parks, kas savos ziedu laikos ik gadu uzņēmis vairāk nekā 1,5 miljonus atrakciju kārotāju.

Kad Vācija atkal apvienojās, atrakciju un izklaižu vairs netrūka, apmeklētāju skaits atrakciju parkā strauji samazinājās. Šī iemesla dēļ to 2001. gadā slēdza. Īpašnieks Norberts Vaits sapakojis sešas no populārākajām atrakcijām un ar kravas kuģi aizvedis uz Peru galvaspilsētu Limu, raksta "The Telegraph". Jaunu dzīvi atrakcijām gan neizdevās uzsākt, jo izrādījās, ka Vaits līdz ar atrakcijām karuseļa balstos noslēpis arī kokaīnu, un par to viņam bija jāatbild likuma priekšā.

Tūristi šo parku apmeklēja līdz pat 2014. gadam, kad pilsētas vadība tomēr nolēma, ka tas nav droši, un uzstādīja pastāvīgu žogu. Tiesa gan, kad tur nenotiek kādi uzlabošanas darbi, tiek piedāvātas arī ekskursijas stingrā gida pavadībā.

Vairāk par parku variet lasīt: Abandonedberlin.com

Vecā tuberkulozes slimnīca pie Grābovzē (Grabowsee), kur tagad svilpo vējš un nemitinās pat žurkas, reiz bija grezna un cēla ēka. Tā atrodas netālu no Orānienburgas, nepilnus 50 kilometrus no Berlīnes.

1895. gadā ārsts Gotholds Teodors Panvitcs kalpojis ķeizara veselības dienestā un visiem spēkiem centies īstenot sanatoriju atbalsta kampaņu, lai valstī nodrošinātu pēc iespējas labāku ārstēšanu diloņa slimniekiem, jo šī slimība tolaik laupījusi daudzas dzīvības, teikts Abandonedberlin.com.

1896. gadā ar ķeizara laipnu atļauju pie Grābova ezera jeb Grābovzē atklāja dziednīcu, kur 26 barakas bija paredzētas plaušu slimību ārstēšanai. Pirmie 30 pacienti tur nokļuvuši jau pēc mēneša. Šai iestādei bijuši lieli panākumi, un līdzīgas dziednīcas atklātas vēl citur Berlīnes apkaimē.

Grābovzē dziednīca vēlāk kļuva par Sarkanā Krusta sanatoriju darba ļaudīm, bet pēc Pirmā pasaules kara 1920. gadā to pārņēma Brandenburgas slimokase. Arhitekts Arnolds Bešorens tur vadījis atjaunošanas un pārbūves darbus, un ēkas, ko sabrūkam var redzēt pašlaik, ir tieši viņa radītas. Starpkaru periodā tur bijušas smalkas telpas un arī baznīca, kas gan 2007. gadā nodedzināta līdz pamatiem.

Bet, kā visiem labi zināms, sekoja Otrais pasaules karš, padomju armija sakāva nacistus un pārņēma varu Austrumvācijā. Šajā sanatorijā izveidoja armijas hospitāli. Pēc Vācijas apvienošanas padomju armija aizgāja no Vācijas, bet vecjā sanatorijā ilgu laiku neviens nav saimniekojis. 2006. gadā gan bijuši plāni attīstīt šeit bērniem domātu atpūtas kompleksu, bet tas tā arī nav noticis. Tā kā Grabovzē atrodas pietiekami tālu no Berlīnes, šeit nav uzcelti arī dzīvokļu nami, bet vēl joprojām apskatāmas senās ēkas, kas, protams, laika gaitā krietni cietušas.

Kā raksta žurnālists Kirans Fejs (Ciaran Fahey), grāmatas "Pamestā Berlīne" autors, vecajā dziednīcā var atrast tumšus, garus gaiteņus, kur tagad dzīvo vien baloži, kas tur iemaldījušos cilvēku var pārbiedēt līdz nāvei. Viņš arī iesaka tur doties tikai diennakts gaišajā laikā, turklāt vecās ēkas ieskauj žogs, kuram nākšoties tikt pāri. Tomēr tas esot pavisam viegli, bet, iespējams, var gadīties sastapt sargu ar suni. Turklāt ēkas ir sliktā stāvoklī, tādēļ jābūt piesardzīgiem.

Visērtāk ir uz Orānienburgu doties ar reģionālo vilcienu no Berlīnes, līdzi ņemot velosipēdu, bet tālāk jau mīties pašiem.

Velna kalna ("Teufelsberg" tulkojums no vācu valodas) noklausīšanās staciju Rietumberlīnē 1960. gados uzbūvēja amerikāņi, lai izspiegotu padomju armijniekus Austrumberlīnē.

Pašlaik šie torņi, kas atgādina golfa bumbiņas, stāv tukši, un uz tiem ved ekskursantus, lai pastāstītu par Auksto karu.

Ir visai dīvaini atrasties kādreiz tik ļoti slepenā un armijas vajadzībām celtā vietā, ko tagad pārņēmusi anarhija – daudz kas ir izdemolēts, visur redzami grafiti mākslinieku zīmējumi.

Kā minēts "Trip Advisor", šeit iespējamas ekskursijas gida pavadībā, turklāt īpaši skaisti ir saulrietā, jo to no šīs pamestās vietas iespējams vērot no augstākā punkta Berlīnē.

Aptuveni 40 minūšu velobrauciena attālumā no Berlīnes centra atrodas interesants, ļoti daudznozīmīgs un arī traģisks alternatīvais apskates objekts – pirmā olimpiskā pilsētiņa, kas tapa visdivdomīgāko olimpisko spēļu dalībniekiem nacistiskajā Vācijā 1936. gadā.

Vasaras olimpiskās spēles, kas pirms 80 gadiem notika Berlīnē, bēdīgi slavenais nacistu līderis Ādolfs Hitlers bija iecerējis kā grandiozāko sporta pasākumu, kāds jebkad pieredzēts. Tās iesauca par "nacistu spēlēm", ko iespaidīgā veidā atainoja un iemūžināja režisore Lenija Rīfenštāle. Starptautiskā Olimpiskā komiteja Berlīnei tiesības organizēt spēles piešķīra 1931. gadā – laikā, kad nacisti tikai nāca pie varas. Tomēr tad, kad spēles notika, olimpiskais karogs jau karājās līdzās svastikām un ne visai tālu atradās koncentrācijas nometnes, kurās cieta tūkstošiem cilvēku.

Savukārt spēles tika rīkotas tā, lai demonstrētu visai pasaulei Vācijas varenību un arī spēku. Tolaik sportisti bijuši pārsteigti par neredzētajām dzīvošanas ērtībām un servisu – piemēram, pirmo reizi olimpiskajā ciemā bija peldbaseins, teātris un citas izklaides, bet katrai ēkai bijis savs oficiants, teikts olimpiskās pilsētiņas mājaslapā "Dkb-stiftung". Spēlēs piedalījās aptuveni 4000 sportistu no visas pasaules, tostarp arī 24 sportisti no Latvijas. Viņu vārdus var atrast šeit.

Hitlers, protams, cerēja, ka viņa "āriešu sportisti – pārcilvēki" parādīs visai pasaulei, ko tie vērti, un viņu iegūtās 90 medaļas darīja fīreru laimīgu, tomēr kā pliķis sejā viņam bija amerikāņu melnādainā sportista Džeses Ouensa četras zelta medaļas, raksta "The Daily Mail", jo pēc nacistu uzskatiem melnādainie cilvēki bija zemāka rase. Vēlāk tapa zināmi arī dažādi briesmīgi notikumi un traģēdijas, kas saistītas ar šīm spēlēm – piemēram, ka Berlīnē olimpiskā ciema apkaimē "izķerti" visi čigānu tautības cilvēki un ieslodzīti koncentrācijas nometnēs.

Pēc Otrā pasaules kara, kad tika nodibināta Vācijas Demokrātiskā republika, kādreizējā sportistu pilsētiņā izmitināja padomju armijas daļas. Tādēļ tur uzceltas arī klasiskās padomju "daudzstāvenes", kurās bija zaldātu barakas. Kad 1992. gadā padomju armija pameta bijušo olimpisko ciemu, no 145 spēlēm celtajām ēkām bija palikušas vairs tikai 25, raksta "The Daily Mail". Mūsdienās saglabājies arī milzīgais peldbaseins, sporta zāle, teātris, Nāciju nams un pusdienu zāle, tomēr lielākā daļa no ēkām ir visai noplukušas, un būs nepieciešami lieli ieguldījumi, lai tās atjaunotu. Tomēr ciems nav pamests pilnīgā aizmirstībā – tur tiek organizētas ekskursijas un to izmanto arī skolu sporta pasākumiem.

Interesanti, ka pašlaik tieši vienkāršā istaba, kur Ouenss mitinājies, ir vienīgā sportistu mītne, kas atjaunota ciemā, un tajā atrodas sportistam veltīta neliela ekspozīcija, kas parāda, ka arī sports ir veids, kā cīnīties un uzvarēt netaisnību. Savukārt iespaidīgajam olimpiskajam stadionam dota iespēja iedzīvot jaunu stāstu, ne tikai būt saistītam ar Hitlera iecerēm, jo 2006. gadā tas atjaunots un tajā notiek gan futbola sacensības, gan, piemēram, 2009. gadā tur pasaules čempionātā vieglatlētikā "uguņoja" slavenais skrējējs Useins Bolts – gluži tāpat kā pirms daudziem gadiem Ouenss.

Ieeja olimpiskā ciema teritorijā maksā 2,50 eiro. Tiem, kas vēlas apskatīt arī olimpiskā ciema ēkas un tajās ieiet, jāpiesakās gida vadītai ekskursijai. Tā izmaksās 6 eiro, bet, ja vēlēsieties arī fotografēt, – fotoatļauja maksā 10 eiro.

Berlīnes olimpisko spēļu ciems atrodas pilsētas nomalē, Elstālē, kurp iespējams aizbraukt gan ar velosipēdu, gan vilcienu. Jābrauc līdz Estālei un tālāk jāmēro divus kilometrus garš ceļš. Ciema apskate iespējama ik dienu no pulksten 10. Ekskursijas vāciski parasti notiek brīvdienās.

Vairāk informācijas (vācu valodā): www.dkb-stiftung.de