Vasara ir lielo piedzīvojumu un skaisto ceļojumu laiks. Teju ikviens no mums izplāno kādu amizantu pikniku vai laivošanas sesiju, dodas pārgalvīgā pārgājienā vai arī vienkārši izbauda gleznainus skatus pie jūras, kalnos, mežā. "Delfi Aculiecinieks" izsludinājis stāstu konkursu, kurā dalīties šīsvasaras piedzīvojumos, un daudzi lasītāji atsaukušies, iesūtot patiešām interesantus ceļojumu stāstus. Dažus no tiem publicēsim arī "Tūrismagids". Iesūti arī savu stāstu vēl līdz 7. septembrim!
Lūk, Jāņa Mača stāsts par braucienu uz gleznaino Saksijas Šveici "Bastei klintis un to noslēpumi":
"Vācija ir ļoti ainaviska, un tās dārgumi ir kalni! Saksijā atrodas Bastiona (Bastei) tilts, kas ir uzcelts starp klintīm. Tas ir ļoti iecienīts galapunkts tūristiem. Bastiona klintis atrodas netālu no Drēzdenes, un nokļūt līdz tām var diezgan viegli. Es neapmeklēju Drēzdeni, man nepatīk lielas pilsētas, bet devos uzreiz pie klintīm.
Jau kādu laiku meklēju naktsmājas, izmantojot "couchsurfing", taču reti kad sanāk arī pie kāda palikt. Man ir līdzi telts, un esmu gatavs gulēt kaut vai uz klints. Doma par gulēšanu uz klints mani pat saviļņoja: "Tas taču būtu tik forši!" Dienu pirms tam man tomēr uzrakstīja Katarina un piedāvāja palikt pie viņas zirgu audzētavā, un gulēt varēšot treilerī. Treileris man nav nekas jauns, un no Katarinas mājām Bastiona kalni ir tikai 20 km attālumā. Tā kā Katarina izklausījās ļoti jauka sieviete, domāju: "Tas jau ir pat labāk, nebūs teltī jāguļ."
Atbraucu pēcpusdienā, Katarina izskatījās jauka, parādīja man treileri, nedaudz apkārtni un solīja būt par gidu Bastiona klintīs. Super! Tikai ko lai dara? Pulkstenis bija 15, un tur mudžēt mudžēja tūristi. Jāiet izpeldēties! Devos uz tuvāko ezeru un atklāju, ka ezers, laikam, ir nūdistu, visi bija kaili! Tā vairs nav tik pierastā Vācija. Šeit, laukos, cilvēki ir citādi, atvērtāki, draudzīgāki, un te ir tik klusi! Nav autostrādes, nav tik daudz cilvēku, sajutos kā Latvijā, pat labāk. Sauļoties un peldēties kailam ir daudz labāk, īpaši ja neviens tev nepievērš uzmanību, un tu esi tu pats.
Ap astoņiem vakarā devāmies uz klintīm. Pačukstēšu, ka, šķiet, pēc pulksten 18 var nemaksāt par autostāvvietu un ieejas biļete arī nav jāpērk, jo nav neviena, kas to kontrolētu. Tostarp nav gandrīz neviena cilvēka, tāds klusums, ka pat ausis nesaprot, kas notiek. Saule rietēja, bet klintis stāvēja tik braši - tām nav nekas jāpierāda, tās ir varenas! Domāju, ka šai vietai ir jāvelta visa diena. Es te vēl atgriezīšos un došos pastaigā pa Saksijas mežiem. Šķiet, vēl es neesmu gatavs pilnīgi izprast šo varenumu un noslēpumus. Mērenā soli pa takām, sveicinot simpātiskos, nejauši sastaptos latviešus, biju apburts ar klusumu, krāsām un kontrastiem. Bildes ir, video arī, it kā visu redzēju, bet jūtu, ka neredzēju gan.
Katarina tiešām izrādījās jauka un izvizināja mani līdz klintīm un atpakaļ, vakarā sekoja kopīga pelde ezerā starp gulbjiem un saule, kas nozuda ūdenī pie sarunām. Nākamajā rītā ap pulksten 5 jau devos prom ar smaidu uz lūpām, atstājot sirsnīgajai sievietei našķi kā Paldies. Es zinu, ka atgriezīšos vēl, jo te ir tik forši cilvēki un tik skaista daba, tik daudz vēl nezināma."
Konkurss turpināsies līdz 7. septembra pusnaktij.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
