Ceļojums laikā: Kokmuiža, kur darīts slavens alus, bet filmēšanas laikā uzspridzinātas drupas

Kokmuiža jeb Kokenhofa esot celta poļu laikos, teikts 1937. gadā izdotajā Kārļa Vanaga ceļvedī pa dzimto zemi. Tolaik tā ne tuvu nav bijusi tik lepna, kā tagadējā gaišā zaļibaltā muiža. Kungu māja bijusi vien koka ēka. 1622. gadā to savā īpašumā ieguva Zviedrijas valsts kanclers, diplomāts, grāfs Aksels Uksenšerns, kas bija varenā karaļa Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnes I uzticības persona. Tie bija savā ziņā gaišie zviedru laiki Vidzemē, kad tur atvērtas skolas.

1681. gadā muižu reducēja zviedru valdības vajadzībām un iznomāja bagātam Rīgas lieltirgotājam Reiteram, kurš to tālāk apakšnomā atdeva iepriekšējam muižas arendātoram (nomniekam) Cakarijam Kasparam Holdem. Iespējams, ka tieši viņa saimniekošanas laikā Kokmuiža piedzīvojusi savu pirmo pārbūvi – šo laiku raksturo 1688. gada 7. jūlijā veiktais Kokmuižas inventāra apraksts. Ap to laiku tur sākts brūvēt arī alus.

Tomēr attīstība nav bijusi ilga un 1702. gadā Kokmuiža nonākusi kara uguņu krustpunktā. Tās iemītnieki piedzīvojuši krievu uzbrukuma briesmas – nodedzinātas mājas, laupīti lopi, zirgi, labība un nogalināti cilvēki. Iespējams, ka tieši 1702. gadā nodedzināta arī Cakarijas Kaspara Holdes celtā Kokmuižas koka ēka. Jaunajā mūra celtnes veidolā Kokmuiža pārvērtusies 18. gadsimta sākumā. Par iespējamo ēkas izskatu var spriest, aplūkojot Kārļa Hūna 1855. gadā gleznoto ainu darbā "Kokmuiža pie Valmieras".

Pēc tam muižas saimnieki mainījušies vairākkārt. Ceturto reizi savu izskatu ēka mainījusi 19. gadsimta beigās. 1846. gadā Kokmuižu vairāksolīšanā par 154 000 sudraba rubļiem nopircis Holandes konsuls, Rīgas tirgotājs Johans Frīdrihs fon Šrēders. 1882. gadā pēc konsula nāves ģimene vienojusies, ka Kokmuižu mantos Šrēdera dēls – Teodors Šrēders. Muižas pārbūve jaunajā neobaroka izskatā, visticamāk, notikusi tieši Teodora Šrēdera saimniekošanas laikā, jo šis arhitektūras stils Latvijas muižu arhitektūrā ienācis vien 19. gadsimta beigās. Par muižas pārveidi liecina arī tas, ka Teodors Šrēders 19. gadsimta izveidojis angļu tipa parku pie Kokmuižas. Ēka ir izteikta vācu baroka iezīmju nesēja, Kokmuižas tēlu vairāk nekā fasāžu dekors noteica augstais mansarda jumts ar kupolveida izbūvi vidusdaļā. Savukārt fasāžu plastiskajā apdarē bez barokāliem motīviem jaušams spēcīgs neorenesanses iespaids.

Ap 1930. gadu muižas ēka bija visai paplukusi un nolaista, zaudējusi arī savu skaisto portiku ar terasi un kolonnām. Tāpat gadu gaitā smagi bija cietusi ēkas iekšpuse. Kokmuižu labi raksturo kāds 1935. gadā pierakstītais Valmieras skautu pārgājiena apraksts: "Pils stipri papostīta. Ārpuse cietusi samērā maz. Nodauzīta veranda, sarūsējuši vārti, saplaisājušas kāpnes rāda, ka pili nekopj. Arī iekšiene postīta, un to pamazām sabojā mitrums. Pils priekšā laukums ar celiņiem."

Savukārt pils iekšējo izskatu skauti aprakstījuši šādu: "Kaut gan ir svētdiena, tomēr Kokmuižā darbs rit savā parastajā ritmā. Kūp rūpnīcu skursteņi, dzird mašīnu troksni. Centrā atrodas pils. Tā balta mūra ēka trijos stāvos. Augšā, tornī pulkstenis. Ieejam iekšā. Pagrabs... Viscaur pilij gara eja. Gar abām pusēm mazas istabiņas. Agrāk šeit dzīvojuši pils kalpotāji. Augšstāvā viss izpostīts. Sienas izlauztas, logi izdauzīti, durvju nemaz vairs nav. Ejam no vienas istabas otrā. Dažās skaisti kamīni. Tie mūrēti no podiņiem ar dažādiem zīmējumiem. Kādā krāsnī iedobums, un tanī bruņinieka tēls, bet – bez galvas. Uz sienām bruņinieku attēli, vairogi un zobeni. Pretim kāpnēm, kas ved otrā stāvā, uz sienas atrodas liela glezna. Uz augstas klints tēlota pils, un tai visapkārt koki un tālāk upe. Ejot pa kāpnēm, tā vien liekas, ka ieiesim šinī gleznā tēlotā ainavā. Otrā stāvā zāle ierīkota izrīkojumiem. Tur redzamas vēl atliekas no kādiem rudens svētkiem – nodzeltējušas lapas."

Tomēr jau pēc dažiem gadiem daudz kas mainījās. 1937. gadā nolaistā ēka piedzīvojusi pārmaiņas. Kokmuižas pils pēc Arnolda Čuibes projekta pielāgota skolas vajadzībām, izbūvēts trešais stāvs, kur atradās divas klases un četri dzīvokļi skolotājiem. Lielas izmaiņas šajā laikā piedzīvojis arī ēkas interjers. Pārbūves laikā demontētas greznās koka kāpnes, samazināti vestibila izmēri un diemžēl aizsegti sienu gleznojumi.

Tikai pēc vairāk nekā 60 gadiem, 1997. gadā, sagatavojot Kocēnu skolas skolotāju istabu jaunam sienas krāsojumam, atklājies 1930. gadu beigās aizsegtais sienas gleznojums. Attīrot gleznojuma saglabājušos daļu. Tajā uz piesātināta sarkana fona redzams melns taisnstūris, virs tā dzeltena koloniņa, kuras kapitelis veidots kā antīks krūšutēls - herma, kur balstās pārliktnis, kas tur zaļganu drapēriju. No vērša galvaskausa uz koloniņu stiepjas lapu vītne, bet otra tāda cenšas sasniegt diemžēl zudušo un droši vien analoģisko kompozīciju durvju otrā malā. Speciālisti apgalvo, ka sīkas detaļas uz melna vai sarkana fona droši norāda uz gleznojuma pirmparaugu mūsu ēras 1. gadsimta Pompeju Vetiju villā. Astoņdesmito gadu beigās atklāti gleznojumi arī uz vestibila otrā stāva sienām – liela itāliska ainava ar antīku rotondu, kā arī maskas, vītnes un stikla trauki. Tie gan saglabājušies daudz sliktāk, tādēļ atstāti zem balsinājuma.

Muižā barona laikā bijis īpaši skaists kamīns, kur uz katras plāksnes bijis zīmēts cits medību zīmējums. Bet laikā, kad ēka stāvējusi pamesta, kamīns esot nojaukts.

1967. gadā šeit atklāts skolas jaunais korpuss, kas piebūvēts skolas austrumu pusē un redzams līdz šai dienai.

Arī pēdējos gados Kokmuiža ir piedzīvojusi pārmaiņas, saglabājot un izceļot Kokmuižas vēsturiskās un arhitektoniskās vērtības.

Valmieras puses alus darīšanas tradīcijas ir izslavētas jau sen. Vai ikvienā muižā darīts miestiņš, un Kokmuiža nav bijusi izņēmums. No 1688. gada līdz 1944. gadam muižas teritorijā atradies Kokmuižas alus brūzis un spirta dedzinātava. Pēc vietējo iedzīvotāju atmiņām Kokmuižas alus esot izcēlies ar īpašu garšu, jo ūdens alus brūvēšanai ticis ņemts no avota, kas iztecējis no Kreiļkalna un ticis uzkrāts no ozola ripām izliktā baseinā tagadējā Kocēnu dīķa vidū. Speciālisti gan atzīst, ka ūdens alus gatavošanai, visticamāk, nav ticis ņemts tikai no šī baseina, bet gan no artēziskā urbuma 64 metru dziļumā. Alus darītavai paplašinoties, tā lēnām kļuvusi par Vidzemes guberņas lielāko lauku alus darītavu. 1898. gadā Kokmuižas alus darītava saražojusi uz pusi vairāk alu, nekā visas Valmieras apriņķa alus darītavas kopā.

20. gadsimta sākumā tur strādājuši jau 100 strādnieki, tajā bijis tam laikam moderns aprīkojums, un alus ražošanas apjomi, salīdzinot ar rādītājiem 19. gadsimta beigās, bija dubultojušies. Ap to laiku darīti aptuveni 270 tūkstoši spaiņi alus gadā. Tas ticis arī novērtēts. 1901. gadā Kokmuižas alus darītava piedalījusies arī Rīgas jubilejas izstādē, kur alus kvalitāti novērtēta ar Lielo zelta medaļu un diplomu. Pēc četriem gadiem, 1905. gadā, Kokmuižas alus saņēmis jau otro Lielo zelta medaļu – šoreiz jau gardēžu pilsētā Parīzē.

Pirmā pasaules kara laikā alus darītava slēgta un piedzīvojusi posta laikus, bet jau 1919. gadā par muižas pārvaldnieku atzīts Augusts Švercs, un gadu vēlāk viņa brālis Arturs noslēdzis rentes līgumu par Kokmuižas alus brūža izrentēšanu uz gadu "priekš kvasa brūvēšanas". Sākusies alus darītavas atjaunošana un 1922. gadā tā atsākusi darbu – tajā tiek nodarbināti deviņi cilvēki. Komandītsabiedrība "Brāļi Šverci un Ko" pagarinājuši rentes līgumu un jau pēc desmit gadiem strādnieku skaits četrkāršojies. Par alus darītavas straujo augšanu liecina fakts, ka 1935. gadā brāļu Švercu Kokmuižas alus lielnoliktavas bijušas gan Rīgā, gan Siguldā, Valmierā, Rūjienā, Staicelē un Limbažos.

Tomēr attīstība nebija mūžīga, un 1939. gada rudenī, kad sākās vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriācija – izceļošana uz Vāciju, viņu īpašumus pārņēma valsts. 1940. gadā arī Kokmuižas alus darītava nacionalizēta.

Otrā pasaules kara laikā Kokmuižas alus brūzī vācieši novietoja karaspēka pārtiku, bet atkāpjoties to salējuši ar petroleju un nodedzinājuši. Liecinieki zina stāstīt, ka nodegušās ēkas kūpējušas vēl pāris nedēļas.

Pēc kara palikušas vien četras sarkano ķieģeļu dzīvojamās ēkas, muižas lopu kūts (akmens celtne) un vēl citas austrumu pusē esošās celtnes.

Pēdējo punktu Kokmuižas alus darītavai pielika 1957. gadā uzņemtā latviešu padomju spēlfilma "Nauris". Kādas ainas uzņemšanas laikā notika mūra spridzināšana, kas iznīcināja pēdējos Kokmuižas alus brūža redzamos pamatus, sabojājot arī blakus esošās ēkas – piemēram, kalpu māju jeb Balto māju, kur tolaik atradies feldšerpunkts.

Jāsaka gan, ka senās miestiņa darīšanas tradīcijas te nav pavisam aizmirsuši. Par godu Kokmuižas svētkiem alus darītava "Valmiermuižas alus" 2015. gadā atjaunoja vienu no Latvijas senākajiem alus zīmoliem "Kokmuižas alus". Ar šo zīmolu atbilstoši 17. gadsimta alus brūvēšanas tradīcijām tiek darīti eila tipa ali.

Alus darītava nav vienīgā ražotne, kas bijusi muižā – tur reiz darbojusies arī paliela siernīca. Jūlija Kreicberga siernīca.1935. gada aprakstīta šādi: "Šī ēka vairāk līdzinās baltai baznīcai nekā siernīcai." Ēkas krāšņākā daļa ir augstais krustveida oktagonālais jumts. Šāda tipa jumti Latvijas teritorijā nav bieži sastopami. Ēkas mūris vietām izskatās atjaunots, bet, neskatoties uz to, tā ir viena no vislabāk saglabājušām ēkām Kokmuižas pils ansamblī. Pašlaik ēka tiek izmantota kā dzīvojamā māja ar dzīvokļiem.

Diezgan lielas pārmaiņas piedzīvojušas abas Kokmuižas klētis.

Rietumu klēts (mūsdienās Kocēnu sporta nams) celta 19. gadsimta beigās, precīzāk, 1869. gadā. Klētij ir pagrabstāvs, kas mūsdienās pazīstama kā velvju zāle. 1935. gada Valmieras skautu vienības pārgājiena aprakstā minēts, ka abas ēkas darbojušās kā ratnīcas. 1985. gadā abas klētis izmantoja "Ļeņina" kolhozs. Rietumu klēts izmantota graudu kodināšanai. 1994. gadā klētij nomainīts sliktā stāvoklī esošais jumts, bet pāris gadus vēlāk, Jaungada svinību laikā, klētī tiek iešauta salūta raķete, un tā daļēji nodegusi. 2005. gadā tur uzcelts Kocēnu sporta nams.

Savukārt 19. gadsimtā celtās Austrumu klēts (mūsdienās Kocēnu kultūras nams) pārmaiņas nav bijušas tik krasas, taču arī tā laika gaitā ir krietni mainījusies.

Lielais parks ir muižas lepnums jau divus gadsimtus. Angļu tipa parks izveidots 19. gadsimtā. Parkā atradies dīķi, koku stādījumi no vietējo sugu kokiem un atsevišķiem eksotiskiem augiem. Kokmuižai bijušas septiņas alejas, kas stiepušās uz visām debess pusēm. Piecas no tām vēl ir saglabājušās, savukārt divas nocirstas, kad kolhoza laikā uzpludināts mākslīgs ezers. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstiem aleja, kas stiepusies uz Kreiļa kalnu, bijusi gobu aleja. Kreiļa kalnā bijuši skaisti grantēti celiņi, baseins ar ozolkoka grīdu un malām. Gar celiņu malām šur tur bijušas no akmens izkaltas apaļas galda virsas. Tās balstījušās uz ķieģeļiem veidotām kājām.

Parkā tikuši svinēti svētki un notikuši arī koncerti.

Par muižas parku 20. gadsimta sākumā vēsta rakstnieka, mācītāja Kārļa Kampes atmiņu tēlojums: "Es, mazs, baltgalvains puisītis, staigāju pa ošiem un liepām apstādītiem, dzeltenām smiltīm bruģētiem celiņiem, kas, izlocīdamies pa dīķu malām un lazdām apaugušiem uzkalniņiem, pārvērta visu muižas apkārtni par parku, kurā auga simtgadēji ozoli. Viena Jāņu diena Kokmuižā man gaiša ir palikusi atmiņā, varbūt tādēļ, ka tādu dienu nekad vairs nav bijis un nebūs. Kad sestdienas vakarā norietēja saule, un vasaras vakarā krēslas šķidrais plīvurs klājās pār apklusušiem laukiem un fabrikām, es, tēvam nezinot, aizgāju muižas kalpiem līdzi pie barona līgot. Mēs stāvējām baltās divstāvu pils priekšā un, kad pulkstenis viņas tornī nosita vēlu vakara stundu, gājām parkā aiz tās, kur dīķmalā dega jāņugunis. Tām apkārt pulcējās cilvēki, dziedāja, dzēra. Bet kādā krāsainām ugunīm apgaismotā paviljonā bija skaistas mazas meitenes, vācietes, kuras man ļoti patika. Kad gar dīķa malu mēģināju pieiet viņām tuvāk, tikko neiekritu ūdenī. Toreiz domāju, ka katrā ziņā kļūšu barons, lai būtu kopā ar šīm meitenēm."

1930. gados parks bijis nedaudz papostīts. Savukārt padomju varas laikos pils priekšpusē tikuši noasfaltēti celiņi un iekoptas puķu dobes.

Ap 2005. gadu pie sporta halles izveidota informatīva plāksne par kokiem un augiem, kādi ir sastopami parka teritorijā. 2012. gadā Kokmuižas parkā notika rekonstrukcija, kuras rezultātā izveidots jauns muižas partera plāns un tā centrā novietots pirmais Latvijā publiski apskatāmais sfēriskais saules pulkstenis.

2015. gadā pirmo reizi notika atjaunotie Kokmuižas svētki, un tad iecerēts, ka šādi svētki notiks katru gadu. Šogad Kokmuižas svētki norisināsies 10. septembrī ar plašu un vērienīgu pasākumu programmu visas dienas garumā. Informācija par Kokmuižas svētku pasākumiem – www.kocenunovads.lv.

Laipni aicināti iepazīt vēsturisko un cēlo Kokmuižu un tās skaisto apkārtni! Informācija par ekskursiju iespējām, zvanot pa tālruni: 27891672.

Materiāls tapis sadarbībā ar Evu Eglīti, Kocēnu novada domes attīstības nodaļas vadītāju