Ceļojums laikā: kā gada greznākajām ballēm posās rīdzinieki  (2)

Baļļu vēsturi ieskicē Modes muzeja eksperte Agrita Grīnvalde.

Preses balles bija visslavenākās balles, kuras Latvijā notika 20. un 30. gados, par tām runāja visi – pat nedēļām un mēnešiem ilgi pirms un pēc tam.

30 gadus baļļu bija ļoti daudz – patiesībā bija baļļu sezona. Katra sevis cienoša rīdzinieku ģimene vasaru pavadīja laukos vai, vēlams, Jūrmalā – smalkā vasarnīcā. Aptuveni oktobrī šīs ģimenes atgriezās Rīgā, un apmēram arī tad sāka gatavoties ballēm, jo pirmā slavenā, lielā balle, kas notika, bija, protams, par godu Latvijas dzimšanas dienai 18. novembrī.

Tā bija prezidenta rīkota balle, kas notika viņa pilī un uz ko tika aicināti visi svarīgākie cilvēki – ministri, uzņēmēji, sabiedrības dāmas. Šī arī bija tāda kā baļļu sezonas atklāšanas balle, un pēc tam pārējās balles sekoja virtenītē kā krellītes.

Ļoti populāri bija arī karnevāli. Balles rīkoja vēstniecības, biedrības, bija aviāciju balles, virsnieku balles, studentu balles, tas nozīmē, ka katram kungam vajadzēja vismaz vienu fraku, bet katrai dāmai – vairākas balles kleitas, jo žurnālos tika atspoguļotas dāmu kleitu izvēles, it īpaši gadījumā, ja kleita ir uzvilkta divreiz baļļu sezonā. Kritika bija tāda paskarba.

Uz ballēm cilvēku bija daudz. Piemēram, uz Preses ballēm ieradās mūsdienām neiedomājams cilvēku skaits. 1934. gadā Preses ballē ieradās 1500 cilvēku, mūsdienām tas liekas diezgan milzīgs skaitlis vienam pasākumam, bet tolaik tā bija normāla balles apmeklētība. Nebija daudz vietas, kuras spēja uzņemt tik daudz cilvēku. Rīgā šīs balles notika Virsnieku namā, kas diemžēl vairs neeksistē (nams atradās aptuveni turpat, kur tagad atrodas Kongresu nams). Tā bija divstāvu koku ēka, kas skaitījās kā armijas klubs, un visas lielākās balles notika tieši šajā ēkā.

Runājot par Preses ballēm, pirmā norisinājās 1922. gadā, tā bija veltīta Latvijas preses simtgadei, jo tieši simts gadus iepriekš – 1822. gadā – sāka izdot pirmo laikrakstu latviešu valodā. Par godu šim notikumam notika vairāku pasākumu sērija un tika sarīkota arī balle. Balle bija tik veiksmīga, ka kļuva par tradīciju, un līdz 1939. gadam šīs balles notika ik gadu februārī. Ietekmīgais žurnāls "Atpūta" jau laikus informēja par balles norises laiku un datumu, kā arī par to, kā norit gatavošanās.

Īpaši mākslinieki rotāja Virsnieku namu, dekorējot to ar zaļumiem un ziediem. Ir saglabājušies arī rakstiskie apraksti par to, kā notika praktiskā organizēšana, kā armijas virsnieku klubu pārzinis darījis visu iespējamo, lai balle izdotos, un kā krodziņa virtuvē rosījušies izcilākie kulināri.

Preses balle sākās ar graciozo deju – polonēzi. Tajā bija jāpiedalās visiem, gan tiem, kas prata dejot, gan tiem, kas neprata – dāmām, kungiem, jauniem, veciem, visiem! Un parasti polonēzi vadīja īpaši izraudzīts pāris, tie varēja būt, piemēram, Operas baleta mākslinieki, premjeri. Polonēzes laikā cilvēki izstaigājās, iejutās un tad arī īstā balle varēja sākties.

Interesanti, ka Preses balles galvenā ideja bija nevis vienkārši izklaidēties, kas, protams, arī bija svarīgi, bet sākotnēji tika vākti līdzekļi Rakstnieku pils iekārtošanai Siguldā (tagad Siguldas pils). Preses ballē bija arī tā saucamais laimes rats jeb loterija, kurā dažādi sponsori piedāvāja balvas. Cilvēki pirka loterijas biļetes, un līdzekļi tika novirzīti Rakstnieku pils labiekārtošanai. Amizanti ir tas, ka šīs balvas varēja būt visdažādākās un dažas no tām bija tādas, kuras ir grūti savienot ar balles kleitām, piemēram, akmeņogļu maisi. Katrs uzņēmums – mazs vai liels – piedāvāja to, kas viņam bija. Ir dzirdēti stāsti, ka loterijā bijuši pat dzīvnieciņi. Vienu gadu ir bijis pērtiķītis un kāds no viesiem ir to izlozējis, vēlāk daudzi viesi vēlējās ar šo pērtiķi nofotografēties.

Otra ietekmīga, slavena, populāra balle bija Operas balle, kas notika Nacionālās Operas telpās. Ir saglabājies žurnālā "Atpūta" publicētais Annijas Simsones apraksts par Operas balli. Tajā esot bijuši izvilkti skatītāju krēsli, balkonos ielikti mazi galdiņi. Rīgā tas esot bijis kaut kas neparasts, bet Rietumeiropā šādi sarīkojumi bijuši visa karnevāla spožākā balle, kurā piedalījušies visi, kuriem bijis vārds politikā, zinātnē un mākslā, tā tas esot bijis arī Rīgā. Operas telpas mudžējušas no frakām un formas tērpiem. Rīgas dāmas sacentušās savā starpā parādīt dārgākās rotas un jaunākos Parīzes modeļus. Balles atklāšanas polonēzē soļojuši Latvijas valdības vīri, zinātnes un mākslas cilvēki.

Bez šīm divām greznajām ballēm bija arī Studentu un Virsnieku balles. Visās šajās ballēs, protams, neiztika arī bez amizantiem kurioziem, un ir saglabājies apraksts par 1930. gada balli par godu Benjamiņu nama iegādei, lai šo namu iesvētītu, parādītu un atrādītu. Cilvēku esot bijis tik daudz, ka policists pat regulējis auto piebrauktuvi pie durvīm. Mūsdienās tas neliekas nekas īpašs, bet, ņemot vērā, ka trīsdesmitajos gados automašīnu Rīgā bija krietni mazāk, tad tas jau par kaut ko liecina. Ballē kāda dāma no tirgotāju aprindām esot satraukumā vai aiz steigas aizmirsusi uzvilkt apakšsvārkus. Loti plānajā baltajā kleitā nama spēcīgajā apgaismojumā viņa izskatījusies pēc "viegli aizplīvurotas nāras". Viņu mulsinājusi pārsteigto viesu skati, kas ik pa laikam ieķērās viņas plīvuros, un blondā kundze bijusi spiesta vakaru pavadīt zāles tumšākajos kaktos, jo bijis jāslēpjas.

Šajā ballē notika vēl kāds amizants gadījums – kādai ietekmīgai ārzemju dāmai pazudis briljants. Klātesošie, gribēdami pakalpot, uzreiz metušies ceļos un cītīgi meklējuši briljantu zem mēbelēm. ''Skats esot bijis interesants," rakstījis kāds žurnālists "frakoti kungi un elegantas dāmas rakājas pa grīdu kā bērni jūrmalas smiltīs".

Balles bieži tika atspoguļotas presē, kur bija atspoguļotas visas sīkākās nianses – gan par dejošanu, kas kuram bija mugurā utt. Tas viss tika publicēts avīzēs, žurnālos, bieži vien šie aizrādījumi un kritika bija diezgan asa, un dāmai, lasot ko šādu, bija ļoti nepatīkami.

Etiķetes pazinēja, baletdejotāja Mg.art. Guna Ezermala stāsta, ka, viņasprāt, balle ir sabiedrības kultūras līmeņa redzamā daļa. Tajā ir svarīgi, kā tu uzvedies, izskaties, ēd, dejo. Balle ir tā vieta, kur tu vari parādīt sevi no vislabākās, visizcilākās puses, integrējoties sabiedrībā un netraucējot, kā arī neapkaunojot citus.

Velkot kaut ko mugurā, dāmai ir jādomā, ko viņa ģērbj, lai viņai būtu ērti arī dejot. Tas ir svarīgi, citādi viņa apkaunos nevis sevi, bet to cilvēku, kas viņu ir uzlūdzis dejot. Un, iespējams, nākamajā ballē neviens ar viņu nedejos. Gluži tāpat kā agrāk, arī mūsdienās vajadzētu rēķināties, ka visi mūsu negludumi, neprecizitātes, piemēram, pareizi vai nepareizi kleitu svārku garumi tiks atreferēti. Būs skaidrs – kurš un ko ir darījis. Šī iemesla dēļ nākamajā ballē kāds varbūt tiks pie mazāk dejām.

Principā tas varbūt nav pēc etiķetes pareizi, bet zini, ka dejai atteikt var, vadoties pēc dažiem noteikumiem, piemēram, cilvēkam nav bijusi vēlēšanās un viņš nav papūlējies nomazgāties. Kā stāsta Ezermala, ja atnāk puisis un tu jūti, ka viņš, šķiet, uz balli ir divas dienas nācis, ceļā ļoti sasvīdis, tad varbūt viņam atteiks. Vai atkal meitenei ir tik daudz briljantu, ka vīrietis var nodomāt: "Ārprāts, ja kaut viens no tiem briljantiem nokritīs..." Jebkurā brīdī vajag darīt tā, lai visi cilvēki pasākumā justos labi, ne tikai pats.

Runājot konkrētāk par sieviešu modi, Natālija Kreslova "Love Story" īpašniece izceļ, ka svarīgākais ballē ir gara kleita un kupli svārki – bet arī tiem jābūt piemērotiem tā, lai būtu ērti dejot. Līdzīgi ir arī ar kurpēm – tām jābūt ērtām, taču būtiskākais – purngaliem jābūt slēgtiem. Koncentrējoties uz aksesuāriem, rotām jābūt klasiskām, nevajadzētu izvēlēties bižutēriju. Līdzi var būt klača somiņa, kurā ievietot nepieciešamo. Koptēlam jābūt elegantam un klasiskam.

*Attēliem ir ilustratīva nozīme.