Ceļojuma stāsts 'ar bārdu': kā latviešu jaunieši pirms desmit gadiem ar vecu vāģīti brauca uz Irānu  (3)

Lūk, kā brauciens 10 dienās uz Irānu noritēja toreiz, kad vīzu režīms ar Moldovu bija tikko atcelts, bet uz Lietuvas robežas vēl kontrolēja latviešu ceļotāju pases.

"Reiz ienāca prātā doma, varētu aizbraukt uz Černobiļu Ukrainā, apskatīt reaktoru un pasēdēt uz kādas mājas jumta klusajā un tukšajā Pripjatā. Ziemā vācu materiālus par Černobiļu un iekļūšanu zonā. Izrādījās, ka legāla iekļūšana zonā nav lēta, bet vai tad pasaulē ir tikai viena vieta kur var klusi pasēdēt? Var arī klusi pasēdēt mašīnā. Pagājušajā gadā trīs paziņas bija stopojuši uz Irānu. Gana eksotiska vieta, un laika sēdēšanai būs daudz. Un tapa maršruts: Latvija, Lietuva, Baltkrievija, Ukraina, Rumānija, Bulgārija, Turcija, Irāna. Tika noteikts izbraukšanas datums 22.jūnijs. Mērķis bija 10 dienās ar mašīnu aizbraukt līdz Persijas līcim. Ticamības līmenis pasākumam bija ap 0.

Apciemojām pieredzes bagātos stopotājus, kas mūs vēl vairāk iedrošināja apskatīt Irānas jaukumus. Lai palielinātu ticamību, ka viss notiks, nokārtojām pat Baltkrievijas vīzu. Mašīna: Toyota Corolla, dīzelis, 1989. gada izlaidums, nav radio, ir nelielas problēmas ar motora dzesēšanu. Apskate beidzās 27. jūnijā. Iegādāta par 200 latiem, ar servisa spriedumu – principā neremontējama, bet par 600 latiem var mēģināt.

Ticiet vai nē, bet 22. jūnijā pulksten 11 tiešām izbraucām. Pirmais mērķis bija Viļņa. Pulksten 17 bijām Grenstāles robežpunktā, rādījām pases un smaidoši braucām tālāk. Pusceļā Rīga –Viļņa, radiatora temperatūra bija neapmierinoši augsta. Noņēmām radiatora dekoratīvo redeli, un atjaunojām dzesēšanas šķidruma daudzumu. Kā papildu dzesēšanu motoram ieslēdzām salona apsildi uz maksimumu – to tā arī neizslēdzam visa ceļa laiku. Pulksten 21 nobraukuši 450 kilometrus bijām Viļņā. Bet jau 22 – uz Baltkrievijas robežas, kur pavadījām nākamās piecas stundas. 23. jūnijā pulksten 4 iebraucām Minskā – kārbiņu pilsētā ar platiem ceļiem.
Pulksten 5, kad nobraukti 689 kilometri, lēca saule. Jauna, grūta, karsta diena. Braucām uz maiņām, bez apstājas, jo jau pēc 10 dienām man bija jābūt atpakaļ darbā. Pulksten 11 bija nobraukti 1016 kilometri un mēs šķērsojām Baltkrievijas robežu. Iebraucām Ukrainas muitas zonā, kur laipnie Ukrainas muitnieki, ar lielu smaidu sejā paprasīja papildu 10 dolārus, un vienu pudeli limonādes. Nožēlojami.

Uz ceļa, kas veda gan uz Kijevu, gan Černobiļu bija izvietoti policijas posteņi, kur arī nekautrējās paprasīt naudiņu – tāpat vien. Pati Černobiļas teritorija (rādiusā 30 km) bija norobežota ar stingru apsardzi, kurai cauri tiek tikai ar caurlaidēm no augšas. Teritorijas apkārtne bija gana dramatiska, lai nebūtu liela vēlme tikt iekšā. Jau pulksten 17 pēc 1301 kilometriem bijām Kijevā. Tālāk pa maģistrāli uz Odesu.

Jāņu naktī, 24. jūnijā, pulksten 1 pēc 1777 kilometriem bijām pie Odesas. Iekšā pilsētā nebraucām, bet pa apvedceļu, kas atgādināja būvlaukumu, apbraucām to un devāmies Rumānijas virzienā. Izbraucām cauri mazam Moldovas atzaram, kas iestiepjas gandrīz līdz Odesai. Mūsu vīza šinī gadījumā bija robežsarga rakstīta lapiņa ar mašīnas numuru. Papīra vīziņu atdevām pēc viena kilometra. Ukrainai ar Rumāniju ir aptuveni 70 kilometru gara robeža pa Donavas upi, kuras krastos ir izvietotas divas nelielas ukraiņu pilsētas, no kurām šķiet pašsaprotami vajadzētu kursēt regulāram prāmim uz otru krastu, bet...... Pa nakti apmaldījāmies. Pulksten 8 bija nobraukti 2146 kilometri un uzzinājām, ka prāmis no Ukrainas uz Rumāniju iet tikai piektdienās (bija sestdienas rīts). Alternatīvas: doties uz Moldovu un no turienes uz Rumāniju, bet, šķiet, ka Latvijai nav bezvīzu režīma ar Moldovu. Neziņa ir destruktīvs ļaunums, jo tā mūsu nogurušajos prātos modināja vissliktākās domas.
Braucām tomēr uz Moldovu, jo visi ir pērkami, un pa Moldovu mums ir jānobrauc tikai divi kilometri. Pirms Ukrainas robežpārejas punkta sarēķinājām naudiņas, cik varam atļauties maksāt – ne vairāk par 50 dolāriem. Ukraiņu robežsargs uzzinājis, ka esam no Latvijas, rādīja uz lauku: "Tur, redz, guļ viens jūsējais ar velo". Devāmies izlūkos – ar Jāņu dziesmām sveikt savējo – jā, bija jau Jāņu rīts. Izrādījās mūsējais vizinājās ar "velīti" pa Centrāleiropu. Jauki patērzējām un uzzinājām, ka nu jau gandrīz kā veselu mēnesis Latvijai ar Moldovu ir bezvīzu režīms. Smaids kļuva liels kā Jāņu siera pusritulis.

Kā varoņi devāmies iekša robežpunktā un tikām cauri, tikai papildus ziedojot robežsargu veselībai Rīgas balzama pudelīti. Nebijis jaunums mums bija piespiedu iespēja par 11 dolāriem dezinficēt mašīnas riepas. Bijām Rumānijā, un ar prāmi. kas kursē ik pa stundai, nokļuvām Donavas otrā krastā. Rumānija ir vienkārša valsts, kur cilvēki nerunā ne krieviski, ne angliski. Ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis ir zirga pajūdziņš un veca Dacia.

Pulksten 20 nobraukti 2365 kilometri. Iebraucam Konstantā: pilsētā ar lielu ostu Melnās jūras krastā. Nolēmām, ka pie pirmās izdevības griezīsim pa kreisi un metīsimies iekšā jūrā. (P.S. Nebijām mazgājušies trīs dienas, un mašīnā bija ļoti silti.)

Lai sasniegtu baudu, ko sniedz dzestra jūra, bija jāpārvar stāvs krasts, akmeņaina pludmale un asiem akmentiņiem klāts jūras dibenu, pa ko līdz dziļākiem ūdeņiem bija jābrien krietni 50 metri. Toties pēc tam bija kaifs!

Pulksten 23 bija nobraukti 2440 kilometri. Iebraucām Bulgārijā, kur muitnieki runāja krieviski un par lielu brīnumu neprasīja iztikas līdzekļus. Nakts pa Bulgāriju palikusi atmiņā kā grūtākā visa brauciena laikā. Ja pirmos 30 kilometrus ceļi bija taisni, iestājoties tumsai, iekūlāmies murgainā karuselī. Asi līkumi, kalnu serpentīni, ielejas ar pilsētām, kur dzīve nerimstas, un ceļi virs tām. Braucot bija sajūta kā sapnī. Papildu odziņa bija maz gulētās naktis, un rezultātā daudz netrūka līdz nodedzinātām bremzēm, bet tikai gandrīz.....

25. jūnijā pulksten 4 pēc 2703 kilometru braukšanas stājāmies malā. Nolemjam sevi vairs nespīdzināt un vienā no ciematiem ceļa malā aizmigām. Bet jau pulksten 6 no rīta mūs pamodināja ēzeļu ģimene, kas draudzīgi brīvi klīda pa ciemata ielām. Pēc mazas foto sesijas devāmies ceļā. Pulksten 8 bijām sasnieguši Turcijas robežu.

Nokārtojām formalitātes, nopirkām Turcijas tranzīta vīzu par 10 dolāriem un mierīgi turpinājām ceļu. Skaidras naudas vairs nebija.

Pulksten 10.00 Kirklarē nopirkām degvielu, bankomātus neatradām, maksājam ar karti. Degviela bija dārga – tikpat, cik Latvijā. Kilometru aiz benzīntanka mūs apturēja ceļa policija, šķiet, ka nedaudz pārsniedzām ātrumu. Smaidīgi un ar draudzīgu "hello" pasniedzām Latvijas dokumentus. Policists uzdeva jautājumu turku valodā, par ko mēs turpinājām tikpat draudzīgi smaidīt. Policists ar steku pasita pa bagāžnieku… Nesagaidījis, ka tas atveras, viņš dziļāk ieskatījās pasēs, atdeva tās un domīgi noteica: "Lettonie…. Go!"

Uzbraucām uz maksas ceļa, par ko liecināja kases automāts un zīme ceļa malā. Turku naudiņas nebija, tāpēc, paļaujoties uz likteni, braucām bez biļetes. Pulksten 13 bijām Stambulā. No šosejas raugoties, tā šķita milzīga, moderna un attīstīta pilsēta. Katrā pakalnā pa mošejai un katrā kalnā pa Turcijas karogam. Šeit arī bija maksas ceļa pirmais kontroles punkts. Novērojām, ka vairums mašīnu sastājās garās rindās pie vārtiem, taču dažas – izmantoja atsevišķos vārtus un brauca bez aizķeršanās. Arī mēs. Pulksten 20 bija nobraukti 3441 kilometri, un mēs bijām Ankārā. Šeit bija paredzēta ilgāka palikšanās, jo vajadzēja nokārtot Irānas vīzu.

Paļaujoties uz mums tik pierasto praksi, ka pilsētās karti var iegādāties degvielas uzpildes stacijās, īpaši nesatraucāmies par navigāciju un triecienā ieņēmām pilsētas sirdi. DUS, protams, kartes nopirkt nevarēja. Nākamā vieta kur cerējām tikt aplaimoti bija "Burger King" ēstuve. Šeit mums laipni piedāvāja burgerīšus un frī par ekvivalentu 2.50 lati (3,4 eiro), bet vārds karte laikam viņu angļu valodā nozīmē ko rupju.

Stāvvietā mani panāca kāds izpalīdzīgs turks, kurš mūs bija novērojis ēstuvē, un piedāvāja savu palīdzību – kas izpaudās kā uz salvetes ar zīmuli zīmēta provizoriska karte, kura tika detalizēti paskaidrota lauzītā angļu valodā un ar žestiem. Iekļaujoties kopējā satiksmes plūsmā, ar mūsu Ankāras karti plaukstā (tik liela arī tā bija) devāmies uz vēstniecību rajonu. Vēstniecības rajons ir klusa vieta ar parkiem un maz cilvēkiem uz ielas, un līdz ar to ar mazām iespējām iegūt kartes turpinājumu ar precīzu norādi uz Irānas vēstniecību. ASV vēstniecības drošības dienesta gaiši izgaismotā ēka kā naktstauriņus jau pa gabalu pievilina Ankaras ielās noklīdušos angļu mēlē runājošos. Šeit arī tiku pie kopētas rajona kartes ar norādi uz Irānas vēstniecību. Lai pieklājīgi ierastos vēstniecībā, rītu sākām agri, noparkojām mašīnu pie Hilton viesnīcas un devāmies uz parka strūklaku mazgāties. Sekojoši vēstniecības apmeklējums ar ļoti laipniem darbiniekiem un solījumiem vīzu jau dabūt tanī pašā dienā. Tās dienas plānā tika iekļauta arī drēbju mazgāšana strūklakā, žāvēšana mauriņā, mošejas apmeklējums un kebabu ēšana. Vīzu, kā solīts, dabūjām pēcpusdienā, un devāmies jaunā piedzīvojumā uz Irānu.

Izbraucot uz šosejas, jau aiz pilsētas tikām pie kārotām vakariņām – saldas melones pa lēto. Pulksten 13, kad nobraukti jau 4697 kilometri un līdz Irānai jau ar roku sasniedzams, patīkams pārsteigums vienmuļā ainavā bija Ararats. Sniegotā virsotne izceļas kā liels brīnums starp dzeltenu zāli apaugušiem pauguriem. Lai mūsu dvēseles pirms iebraukšanas Irānā, kur valda stingri islāma likumi, būtu pilnīgi tīras, vienīgo vieglprātīgo žurnālu FHM ar izaicinošām un kārdinošām meiteņu bildēm atstājām benzīntankā. Braucot jau prom, ar smaidu noraudzījāmies divu puišeļu cīņā par Latviešu meiteņu foto.

Pulksten 15 bijām uz Irānas robežas, kur pirmais, ko mums lika izdarīt, ir šortus nomainīt pret pieklājīga garuma biksēm. Pases un dokumenti tika ātri savākti un dota īsa pavēle – gaidiet. Pēc laiciņa pie mums pienāca jauns, kautrīgs vīrietis, apsveicinājās, pajautāja, no kurienes esam un kādi mērķi ir mūsu vizītei. Uzzinājis, ka esam jau atdevuši dokumentus, skumji nogrozīja galvu un apklusa. Jaunais vīrietis, Amirs, Irānas valsts Tūrisma aģentūras darbinieks, kas rūpējās par iebraucējiem uz robežas, liekas bija arī vienīgais cilvēks, kuram uz robežas varēja uzticēties. Uz Irānas robežas iebraukšanas dokumentus kārto tikai privātfirmas, pareizāk sakot, tur valda princips – kurš pirmais tev no rokas izraus pasi, tas arī pārbaudīs, cik bagāts tu patiesībā esi. Vidēji tas ir ap 300 dolāri no mašīnas. Mums bija 200 dolāri, no kuriem pēc piecas stundas ilgas diskusijas un kaulēšanās tikām atbrīvoti.

Bijām gandrīz bez skaidras naudas. Palikuši ap 20 dolāri, tukši vēderi un gandrīz tukša bāka. Pierobežas pilsētiņā par septiņiem dolāriem paēdām vakariņas un par 0,5 dolāriem pielējām pilnu bāku ar degvielu. Turpat benzīntankā pēc turku šoferu ieteikuma arī pārnakšņojām, lai agri no rīta dotos uz Tebrizu kārtot Azerbaidžānas vīzas. Pēc sākotnējā plāna bija paredzēts Latvijā atgriezties ar lidmašīnu no Baku.

Kā parasti, aizstājot pilsētas kartes ar platu smaidu, devāmies iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem un meklēt vēstniecību. Cilvēki bija laipni un atsaucīgi, bet ne visi saprata angļu valodu, bet tie, kas mūs nesaprata, aizveda uz angļu valodas apmācību firmu. Kur pēc īsas sarunas, dabūjām gidu, kurš mūs pavadīja līdz pat vēstniecībai, un, kā pateicību, ka pavadījām laiku kopā ar viņu, ielūdza mūs pie sevis uz vakariņām. Pie vēstniecības mēs šķīrāmies kā seni draugi, un norunājām satikties vakarā pie viņa skolā. Azerbaidžānas vēstniecībā dokumentus vīzai pieņēma caur restotu logu ielas pusē. Īsā sarunā ar vēstniecības darbinieku, tika panākta vienošanās, ka par īpašu pateicību vīzas mēs varētu dabūt pēc divām dienām, bet tikai tad, ja dokumentus iesniegsim tanī pašā dienā līdz pulksten 16. Kopā 80 dolāru par abiem. Tādos brīžos šķiet, ka liktenis ir vēlīgs, jo parasti vīzas uz postkomunisma valstīm jāgaida nedēļas divas, ja vien tev ļoti nespiež maks.

Vēl tik palika tāds sīkums kā atrast bankomātu un izņemt skaidras irāņu naudiņas, ko vietējam valūtas māklerītim iemainīt dolāros. Pirmais uzdevums bija atrast banku. Banku atradām, iegājām, un es lepni sniedzu savu VISA karti, bankas kalpotājs to pavirpināja rokā un smaidoši teica, ka šinī bankā palīdzēt nevarēs. Šāds pavērsiens bija neprognozēts un radīja satraukumu, jo arī laiks spieda. Ja kāds ir vērojis TV šovu – skrējiens pēc miljona – tas bija tāpat.

Divu stundu laikā mēs apskraidījām četras bankas un trīs bankomātus. Bet pilsētas galvenajā bankā, mums paskaidroja, diemžēl saspīlējuma dēļ ar ASV, starptautiskās kredītkartes Irānā netiek apkalpotas. Mums bija vien 10 dolāru irāņu naudiņās. Neatmetuši cerības, nolēmām zvanīt un lūgt palīdzību, jau iepazītajam skolotājam. Sameklējām viņa vizītkarti, sameklējām taksofonu, bet nebija kapeiciņu. Irāņiem, šķiet, kādreiz inflācija nav bijusi sveša, mani 10 dolāri bija pabieza papīru kaudzīte ar daudzām nullītēm, un kapeiciņa liekas šeit pavisam neiederīga. Lūdzām kārtējo palīdzību no malas, kas arī netika atteikta – kapeiciņa bija rokā, un kā pateicību par to izstāstām savu bēdu stāstu ar kredītkartēm. Irāņiem jebkurš angliski runājošais šķita kā svētība, un tādēļ mūsu jaunais draugs apsolīja atrisināt mūs problēmu. Devāmies jau uz kārtējo banku, kur pēc īsas iepazīšanās ar mūsu bēdu stāstu, un pēc jaunā Irāņu drauga komentāra persiešu valodā, pusstundas laikā tika sagādāts mums aizdevums 100 dolāru apmērā un lapiņa ar konta numuru, uz kuru nauda tika atgriezta jau no Latvijas. Garajos naudas meklēšanas līkločos bijām nolēmuši uz Azerbaidžānu nebraukt (analizējot pieredzi, šķita, ka ar simts dolāri, kurus atdosim par vīzām, tātad 0 dolāri būs kā reiz, lai uz robežas paliktu ar garu degunu… Drošāk uz Turciju, kur visas vīzas un auto dokumenti maksā 20 dolāri). Labāk pa drošu un pārbaudītu ceļu atgriezties Latvijā – caur Turciju un Eiropu.

Pēc šāda jauka fināla ar mierīgu prātu devāmies uz skolu. Skolā, kamēr gaidījām mūsu namatēvu atbrīvojamies no darba, tikām plaši eksponēti un izrādīti vietējiem angļu valodas apguvējiem. Pāris stundās, apmeklējot mācību klases, izmantojām abpusēju iespēju iepazīties ar atšķirīgo kultūru un sadzīvi, kas kā izrādījās nebija tik ļoti atšķirīga. Vienas dienas laikā bijām uzsūkuši Irānu sevī. Vakariņas kopā ar skolotāja ģimeni ēdām īstā kebabu restorānā, kur plakanā pankūku maize tika cepta uz vietas lielā krūkai līdzīgā krāsnī. Aicinājums pēc vakariņā palikties mūsu namatēva dzīvoklī šķita jau pavisam pašsaprotams.

Piektdienas Irānā ir brīvdienas, tāpēc no rīta pēc sātīgām brokastīm tikām uzaicināti uz pilsētas parka apskati, kam sekoja jaukas pusdienas un atvadīšanās. Mūsu spēki un materiālās rezerves bija galā, nolēmām jau tanī pašā vakarā doties atpakaļ uz Turciju. Kā jau bija gaidīts uz robežas nosēdējām stundas četras, līdz pusnaktij.

30. jūnijs ir Artūra dzimšanas diena, un kā dāvana tika atlaists materiālais ziedojums irāņu robežsargam, kas pie mūsu ierobežotajiem līdzekļiem bija liels atvieglojums. Lidmašīna uz Latviju izlidoja svētdienas rītā, tādēļ no Irānas robežas līdz Stambulai braucām gandrīz bez apstājas. Vienmuļo sprinta braucienu pa šoseju, pusceļā pārtrauca kāds bruņurupucis, kuram mēs palīdzējām tikt pāri šosejai. Vēl interesantākas beigas pataisīja ceļa remonts un apvedceļš caur kalniem ar modernizācijas neskartiem turku ciematiem un brīnišķīgiem dabas skatiem. Vēlā sestdienas vakarā bijām Stambulā.

Kopā nobraukti 6364 kilometri. Agri no rīta mūsu ceļi šķīrās. Artūrs nolēma atpakaļ uz Latviju braukt ar mašīnu, es – ar lidmašīnu. Artūrs atgriezās Latvijā pēc četrām dienām, kopā nobraucot 10 000 kilometru. Uz Latvijas robežas vēl samaksājis sodanaudu par braukšanu bez apskates 40 latus. Mašīnu (tai pašā vakarā) pārdevām par 160 latiem."