Vasaras ceļojuma stāsts: divi latvieši sasniedz Monblāna virsotni

Šis ir Andreja Viršiča piedzīvojumu stāsts par kāpšanu Monblānā.

"Es arī labprāt padalīšos ar šīs vasaras piedzīvojumu. Konkrēti par Monblāna (Mont Blanc) virsotni Francijā, 4810 metrus virs jūras līmeņa. Gribu uzreiz pabrīdināt, neesmu alpīnists, vienkārši cilvēks, kam patīk aktīva atpūta. Tāpēc, ja kāds profesionālis lasīs šo rakstu, lūdzu bargi nenosodīt.

Viss sākās 2013. gadā, kad paziņas no Polijas mani piekrita paņemt līdzi ekspedīcijai uz Monblānu, taču dažu nelabvēlīgu apstākļu sakritības dēļ, kā arī slikta laika dēļ virsotni sasniegt mums neizdevās. Kopš tā laika tāds kā nemiers dīdīja. Ekspedīciju sāku plānot gadu iepriekš, ar domu, ka jāmēģina vēlreiz. Tika izlasīti visi iespējamie raksti soctīklos, apkopota informācija no forumiem, noskatīti visi iespējamie video "Youtube" utt, vārdu sakot, darīju visu iespējamo, lai sagatavotu savu teorētisko bāzi pēc iespējas labāk. Protams, ar teoriju vien nepietiek, tāpēc bija jāpavada krietns laiks sporta zālē, garās pastaigās (vismaz astoņas stundas ar 15 kilogramus smagu mugursomu), kā arī jāstrādā pie dažāda veida kardio vingrinājumiem.

Nākamais šķērslis bija atrast domubiedru. Kā izrādās, nav nemaz tik daudz cilvēku, kas piekristu paņemt deviņas atvaļinājuma dienas, lai mocītu sevi. Man par lielu laimi kāpt ar mani kopā piekrita mans labs bērnības draugs un skolas biedrs Artūrs. Tā kā satikties mums pēdējos gados īpaši bieži nesanāk, tad šī bija lieliska iespēja, lai mēģinātu atgūt iekavēto.

Braucām kāpt kalnā mēs divi vien, gidu noalgot negribēju, jo iespēja atbraukt uz visu gatavu mūs neinteresēja. Daļu baudas sniedz plānošanas process, maršrutu izpēte, iespējamo situāciju novērtēšana, rīcības plānu izstrāde utt.

Pēc nepieciešamā kalnā kāpšanas inventāra iegādes, lielo pakošanas darbu beigšanas varējām doties ceļā. Lidojām uz Ženēvu (Šveice), tad no lidostas ar iepriekš sarūpētu transfēru mūs nogādāja līdz Šamonī ciematiņam (Francija), kas atrodas pašā kalna pakājē. Nakšņojām kempingā teltī. Kempings ir ļoti labs, atrodas piecu minūšu gājienā no centra. Kempings ir mūsdienīgs, ar labām, tīrām tualetēm, dušām un pat WiFi.

Tajā pašā dienā iepirkām trūkstošās lietas (gāzes balons, ūdens, ēdiens utt. ) un bijām gatavi pirmajai aklimatizācijas dienai. Tiem, kam kalnu būšana ir sveša, pastāstīšu, ka Monblāns vairs nav no tiem kalniem, kur var atbraukt un uzreiz skriet augšā. Retināta gaisa dēļ savs organisms ir jāsagatavo, pirms kāpt tik augstu, lai samazinātu varbūtību saslimt ar kalnu slimību (slikta dūša, reiboņi, vemšana utt). Atkārtošos, runa šobrīd nav par rūdītiem sportistiem un kalnā kāpšanas veterāniem.

Pirmā aklimatizācijas diena. Mērķis bija tikt pēc iespējas augstāk, pavadīt tur pēc iespējas ilgāku laiku, taču nakšņot lejā – kempingā. Uzbraucām ar pacēlāju uz "Dienvidu adatu" (Aiguille du Midi), kas ir 3800 metrus augstumā, bet no turienes kāpām Monblānā – 4200 metru augstumā un lejā. Teikšu godīgi, nebija viegli, trūka elpas, visu laiku bija aizdusa un tāda kā diskomforta sajūta deviņu stundu garumā. Pozitīvs moments bija tajā, ka pa ceļam satikām, iespējams, labāko mūsdienu alpīnistu pasaulē, šveicieti Ueli Šteku (Ueli Steck).

Entuziasti zinās, ka šis vīrs dara brīnumu lietas kalnos, sit pušu visus rekordus, kuriem ķeras klāt. Ko tādas klases alpīnists dara šajos kalnos, ir grūti teikt, laikam vienkārši izbauda sestdienas pastaigu, kamēr apkārtējie svīst vaiga sviedros. Tiem, kam šis vārds ir svešs, salīdzinājumam pateikšu, tas ir tas pats, kas satikt Bono no "U2" Carnikavas Nēģu svētku zaļumballē. Pēc pāris vārdu pārmīšanas un laba vēlējumiem devāmies tālāk.

Otrā diena bija atpūtas diena un tajā pašā laikā sagatavošanās diena lielajam kāpienam.
Trešajā dienā modāmies, agri sapakojām somas un devāmies ceļā. Drošības labad nolēmām pārbaudīt laika apstākļus un mums par nelaimi laika apstākļi bija mainījušies uz slikto pusi. Nepieciešamo četru dienu vietā, labs laiks bija tikai trijās. Diemžēl ar mūsu pieredzi un fiziskās sagatavotības līmeni tas ir par maz. Tika pieņemts lēmums neriskēt un nekāpt.

Atnākot atpakaļ līdz nometnei, izlēmu izmēģināt laimi un kontaktēties ar kalnos esošajiem hosteļiem/būdām, kur dažreiz ir iespējams dabūt gultas vietas. Standarta procedūra ir tāda, ka jārezervē gultas vieta vismaz trīs mēnešus iepriekš uz konkrētu datumu, lielā pieprasījuma dēļ. Mums par laimi divas gultas vietas atradās, jo kāds bija atteicis savu rezervāciju.

Nākamā diena tika pavadīta treniņos – garos jo garos pārgājienos kalnos.

Nokārtojot rezervāciju "Gouter Hut", varējām daļu no lietām atstāt kempingā, tai skaitā – telti un guļammaisus, kas padarīja somas vieglākas, līdz ar to pārvietoties varējām ātrāk. Pēc sešām stundām kāpiena bijām kalnu hostelī, kur, mums par lielu izbrīnu, satikām latviešus.

Ultramaratonistu grupa, kas kāpa Monblānā aklimatizācijas nolūkos. Daži no viņiem virsotnē bijuši jau piecas reizes. Tiem, kas nezina, ultramaratonisti ir cilvēki, kas skrien garas distances (55 – 300 km) pa kalniem. Šo cilvēku fiziskā sagatavotība ir vienkārši prātam neaptverama tādam "dīvāna sēdētājam" kā man.

Brokastis parasti šeit tiek pasniegtas pulksten 1 naktī, taču sliktu laika apstākļu dēļ torīt tās tika pārceltas uz pulksten 3. Tādējādi visi pameta telpas nedaudz vēlāk. Entuziasma pilni, sākām mūsu dienu ceļā uz Monblānu. Mums par laimi laika apstākļi bija izmainījušies uz labo pusi, neko labāku vairs nevarēja vēlēties. Tā kā izgājām vieni no pēdējiem, taka bija labi pārskatāma, nebija pat vajadzības lietot karti un kompasu, atlika tikai cīnīties. Ceļā gadījās daži šķēršļi, taču nekas nepārvarams.

Pēc sešām stundām bijām sasnieguši virsotni, un emocijas bija neaprakstāms, panorāma ar vārdiem neizsakāma. Papildinot savu foto arhīvu, sākām ceļu lejup. Jāatceras, ka darbs ir padarīts tikai pa pusei, vēl bija jātiek lejā.

Nākamajā dienā, nokāpjot lejā, gribējām iet un atzīmēt uzvaru. Pasākumu aizēnoja fakts, ka dienu pirms mēs sasniedzām virsotni pavisam netālu no mūsu maršruta trīs alpīnisti bija gājuši bojā, mēģinot uzkāpt Monblānā.

Visus aktīvā sporta cienītājus, kas mēģinās kāpt kalnā, es gribētu pabrīdināt, ka alpīnisma pamatzināšanas ir obligātas, lai mēģinātu darīt ko tādu, kā arī kalna statistika nepavisam nav spīdoša. Katru gadu vidēji 30 alpīnisti iet bojā mēģinot sasniegt virsotni. Katru gadu apmēram 20000 tūristu mēģina uzkāpt, tikai 30 procenti sasniedz virsotni. Ja neesat pārliecināti par saviem spēkiem, nekāpiet, vai arī noalgojiet profesionālus pavadoņus.