"On The Way of Freedom" motoceļotāji, kuri veikuši enduro motociklu ekspedīcijas uz Austrāliju, Gruziju un Abhāziju, kā dāvanu Latvijai simtgadē veido 1836 kilometrus garu enduro motociklu maršrutu apkārt Latvijai fonda "1836" ietvaros. Vairāk par to lasiet šeit. Šoreiz ceļotājus takas un meža ceļi ved pa Alūksnes pusi – uz Zeltiņiem, Ati un Egļavu, kur ir gan kādreizējā raķešu bāze, gan purvos un mežos ieauguši padomu laika varoņu pieminekļi un partizānu bunkuri, gan entuziastu veidoti muzeji un brīnišķīgas, nedaudz aizmirstas muižas.
Jau ierasti "On The Way of Freedom" motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veido Andis Pikāns, kura pārziņā ir ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Renārs Kārkliņš, kurš iemūžina maršrutu videomateriālos, un Jānis Rozītis, kurš rūpējas par motociklu tehnisko stāvokli.
Iepriekšējā ceļojuma stāstā varēja lasīt par Apes mototrasi un nakšņošanu partizānu bunkurā Igaunijā. Šo stāstu atradīsiet šeit.
Savukārt stāsts par to, kā ar moci nogrimt upē un uzbraukt augstākajā pilskalnā, lasāms šeit.
Kādreiz Zeltiņu slepenā raķešu bāze
Saulainajā 1. septembra pēcpusdienā pulcējamies Alūksnē, Renāra vecāku mājas pagalmā, no kurienes uzsākām motorizēto ekspedīciju Latgales virzienā. Moči jau bija apauti jaunās pastalās, savesti kārtībā un Renāra tēta Aigara aprūpēti, klīrīgi dižojas moto tehnikas mekā – mājas garāžā.
Ekspedīcijas pamatsastāvam pirmās dienas posmā pievienojas prāvs atbalstītāju skaits – Renāra tētis Aigars, kā arī vietējie alūksnieši Jānis un Artis.
Tāpat komandas sastāvu uz šo posmu pastiprinājis motosportists Matīss Karro, kuram pēc ceļgala operācijas sācies rehabilitācijas posms un beidzot ir iespēja pēc iegūtas A kategorijas vadītāja apliecības legāli atrasties ceļu un bezceļu satiksmē.
Meža takas Zeltiņu virzienā ir lieliskas, un haskiji ar jaunajām krosa pumpenēm gavilē uz pielijušajiem un dubļainajiem ceļiem.
Latvijai atrodoties aiz dzelzs priekškara, mūsu zemē tika izveidotas vairākas slepenas PSRS militārās bāzes, kas līdz pat mūsdienām slēpj dažādus noslēpumus. Viens no tādiem militāriem objektiem ir Zeltiņu raķešu bāze, kuras pamestā infrastruktūra kā spēcīgs magnēts joprojām vilina tūristus ar visdažādākajiem nodomiem.
Zeltiņu karabāzē ir saglabāts un pieejams apskatei arī Ļeņina galvas atveids, kas padomju laikos bija novietots Alūksnes centrālajā laukumā. Atmodas laikā to demontēja un pārveda uz kodolraķešu bāzi.
Pie Iļjiča galvas satikām filmu studijas "Robyworks" radošo komandu, kas veido sižetu jaunākajiem darbiem.
Pēc bāzes apskates devāmies atkal ceļā un līdz ar tumsu ieripojām Ates brīvdabas muzeja teritorijā, kur siena pūnītē pie dzirnavu dīķa un ugunskura priecājamies par lielisko saulrietu un zvaigznēm debesīs.
Krūmos ieaudzis padomju varoņu piemineklis un vecās dzirnavas
Desmitos no rīta Renāra drona gaisa skrējienu virs miniatūrā brīvdabas muzeja teritorijas pārtrauca tā darbiniece Aiva, kurai vecais dzirnavnieks satraukti bija pastāstījis par nezināma lidojoša objekta klātbūtni piemājas dārziņā. Arī zosis sacēlušas troksni, ieraugot iepriekš neredzētu, lielu "dunduru" aploka tuvumā, tāpēc vecais vīrs, kurš, protams, nekad agrāk līdzīgus skatus nebija redzējis, uztraucies ne pa jokam.
Spriedām, kā justos paši, ja vēl tikai pirms dažiem gadiem mums pie virtuves loga parādītos drons. Ir par ko aizdomāties. Labi, ka vecajam dzirnavniekam gadījusies stipra nervu sistēma.
Aiva mums izrādīja muzeju un pastāstīja par vēsturi. Viktoram Ķirpam, tolaik Alūksnes rajona Kalncempju pagasta kolhoza "1. maijs" priekšsēdētājam, reiz radusies doma izveidot nelielu piemiņas stūrīti pagasta vēstures apzināšanai un zemnieku, novadnieku, sibīriešu piemiņas saglabāšanai. Tā sācis veidoties Kalncempju novadpētniecības muzejs, kura atklāšana notika 1985. gadā.
Katrā ziņā mototūristiem, velotūristiem un kājāmgājējiem šī ir lieliska vieta, kur pārlaist nakti par trim eiro no cilvēka un ieraudzīt vēl vienu sakārtotu, interesantu vietu Latvijas ziemeļu pierobežā.
Uzņēmām kursu Katlešu virzienā Žīguru pagastā, kur bija paredzēts izpētīt vecās dzirnavas un senkapus. Pa ceļam atklājām skaistu vietu ar nosaukumu Mitra kalns, kur var piekļūt, šķērsojot divas meža upītes.
Katlešu vecās dzirnavas izdevās atrast tikai ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Tās aizaugušajā mežā meklējot, nejauši, krūmu biežņā uzdūrāmies pamestam padomju laiku monumentam, kas veltīts nogalināto padomju varas aktīvistu Kaķīšu ģimenei.
Turpat netālu izdevās uziet senkapus, kas pēc pieejamās informācijas varētu būt 250 gadus veci. Redzams, ka arī šeit, kā daudzās citās Latvijas nomalēs, viesojušies kapeņu okšķeri, kuri neuzskata par vajadzību turēt godā sentēvu pīšļus.
Laiks bija saulains, un zemnieki steidza druvā ievākt pagalam slapjās vasaras dēļ neizdevušos graudu ražu.
Netālu no Viļakas ceļš ved gar "Baltā Brieža" trasi, kur Matīsa vadībā izlaidām pāris apļus.
Matīsam arī nebija miera, un uz viena no tramplīniem Haskijs tika pārbaudīts lidojumā. "Veca trase ar lielu vēsturi. Plaša, ar patīkamu reljefu, kas nodrošina lielu ātrumu. Lieli, bet droši lēcieni. Šeit uzvar tas, kam visstiprākās iekšas," tā trasi raksturo Matīss. Te iegūtas daudzas trofejas, bet svarīgākā laikam 2008. gadā, kad noslēdzošajā posmā tika izcīnīts Latvijas čempiona tituls MX2 klasē.
Līdz ar rietošās saules stariem iebraucām Egļavas mežniecībā, kur Aldis Pušpurs izveidojis muzeju un laipni mums ierādīja naktsmājas.
Nu tādas muzeju naktis mums gadījušās šajā braucienā!
Mežsaimniecības muzejs un partizānu bunkuri
"Manas aizraušanās – mūspuses vēstures pētīšana un saglabāšana, dabas un cilvēku skaistuma iemūžināšana fotogrāfijās, dziedāšana baznīcas korī un kulturālu pasākumu organizēšana," tā saka Aldis Pušpurs, kurš Egļavas ciema "Mežābelēs" ir savācis un izveidojis mežsaimniecības kolekciju.
Stāsts aizsācies ar mežsaimniecības lietu vākšanu. Liels pamudinājums tam esot bijis tagadējās VAS Latvijas valsts meži augstākās vadības nievājošie izteikumi par iepriekšējo Latvijas mežkopju paaudžu veikumu. Pēc Pušpura domām tieši pirmskara laika un arī padomju laika mežsaimniecība bijis augstāko sasniegumu laiks gan meža zinātnē, izglītībā, darba kultūrā. Pušpurs pats ir ieguvis augstāko izglītību mežsaimniecībā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Aldis ar lielu aizrautību vāc kopā visu, kas ar to saistās Latvijā: mežsaimniecības literatūra, kartogrāfiskais materiāls, meža fonda uzskaites dokumenti, meža darbinieku un darbu fotogrāfijas, entomoloģijas kolekcija, meža atjaunošanas un kopšanas darbarīki un instrumenti, Latvijā augošu koku sugu koksnes paraugi, no koka izgatavotas, saimniecībā izmantojamas lietas, īpašu vērību pievēršot krēsliem.
Tā kā mežziņi un mežsargi bez darba dzīvojuši arī ikdienas ģimenes dzīvi, uzturēja saimniecību, tas nozīmē – ēda, ģērbās, piedalījās sabiedriskajā dzīvē, tad ar īpašu aizrautību Aldis vāc mājās austos audumus – segas, galdautus, palagus, dvieļus. Tas viss sakārtots bijušā Egļavas mežniecības mežziņa Kārļa Dzērves dzīvojamā mājā, bijušajā klētī, kūtī. Tagad te var apmesties tūristi – pavisam ir septiņas guļvietas, kā arī divas papildu vietas vasaras sezonā vecajā klētī. Viss ir piemineklis Egļavas mežniecībai, tajā strādājušajiem, viņu atstātajam mantojumam. Naktsmājas ir iekārtotas turpat, muzeja mājīgajās telpās, kur pieejama arī virtuve, lai pagatavotu brokastis. Visapkārt miers un klusums. Lieliska vieta ceļotājam, kurš vēlas uzzināt ko jaunu par Latvijas vēsturi un atpūsties ceļā.
Aldis mums izstāstīja, kā ar močiem atrast ceļu Stompaku purvā, kur uzgājām padomju laikā izveidotu, aizaugušu piemiņas vietu Viļa Samsona sarkano partizānu bāzes nometnei.
Pāris kilometrus tālāk, purva otrā malā atradām nacionālo partizānu bunkurus un zemnīcas, kur pēc Otrā pasaules kara padomju armijai turpināja pretoties Pētera Supes vienība.
Ar močiem tur piebraukt nav iespējams, tāpēc bija jābrien no ceļa ar kājām aptuveni kilometru.
Izlēmām atgriezties Alūksnē, no kurienes atsāksim nākamo ekspedīciju, jo, pirmkārt, ir, kur atstāt močus, otrkārt, vēlējāmies nobraukt pa demontētās dzelzceļa līnijas Ieriķi-Abrene posmu no Žīguriem līdz Balviem.
Dzelzceļa līnija sākta būvēt 20. gadsimta sākumā, bet Pirmā pasaules kara laikā tai bijusi stratēģiska nozīme. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šeit kursējuši vilcieni maršrutā Rīga-Ļeņingrada, tomēr otrās brīvvalsts laikā līnija ir pilnībā demontēta. Posms ir gana aizraujošs, jo pa veco uzbērumu iespējams traukties tikpat ātri kā kādreiz vilcienam.
Gar pielijušajiem briļļu stikliem slīdēja vecās staciju ēkas, radot neparastu, sirreālu sajūtu. Neskatoties uz lietu un slikto laiku, pirms Alūksnes nolēmām vēl aplūkot Jaunannas muižas veco medību pili, ko 1904. gadā būvējis barons Aksels fon Delvigs.
Rupji tēsto laukakmeņu mūrējums panāk svaigu un kontrastējošu kopiespaidu pretstatā 19. gadsimta neogotikas un neoromānikas pilīm. Muiža izskatījās pamesta un nolaista, lai arī pēc pieejamās informācijas, tā pieder Valsts mežu dienestam.
Devāmies atkal tālāk un Alūksnē, Renāra vecāku mājas pagalmā, ieripojām slapji, noguruši, bet laimīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
