Ceļotājs no Latvijas devies uz bīstamāko zemi pasaulē jeb Kongo korupcijas džungļos  (9)

Kongo ir viena no bīstamākajām valstīm pasaulē. Nē, ne jau kara vai terorisma draudu dēļ, bet tādēļ, ka tur faktiski neeksistē likumi. Bet tos dažus, kas ir, neviens negrasās ievērot, paverot ceļus korupcijai neiedomājamos mērogos – no Valsts prezidenta līdz pat vissīkākajam klerkam. Lai nopelnītu un iedzīvotos, šajā Āfrikas valstī visi ir gatavi uz visu. Protams, Kongo – tā nav tikai korupcija, nestabilitāte un briesmas. Vienkārši tā sanāk, ka tieši tās lietas sastapsiet uz katra soļa.

Piedzīvojumi sākās vēl pirms ierašanās šajā valstī. Kongo kaimiņvalstī esošajā vēstniecībā man izdevās sadabūt vīzu, ko sākotnēji nemaz negribēja dot, jo neesmu rezidents. Bet tajā pašā laikā lika saprast: ja patiešām vēlos saņemt vīzu, neskaitot oficiālo nodevu bankā, papildus jāsamaksā zināma summiņa skaidrā naudā. Kas arī tika izdarīts. Nākamajā dienā vīza bija gatava.

Šķērsojot robežu, viens no policistiem, aplūkojis manu pasi, pajautāja: "Kur norādīts jūsu uzturēšanās veids valstī? Kur saņēmāt vīzu?" Atbildēju, ka vīzu saņēmu, pamatojoties uz trīs mēnešu uzturēšanās atļauju tajā pašā valstī. Policists nošūpoja galvu un aicināja sekot viņam. Mani aizveda uz policijas iecirkņa iekšpagalmu, kur koka lapenē bija iekārtojies, kā nopratu, ļoti svarīgas dienesta pakāpes policists. Viņam pretī jau sēdēja imigranti, kas kaut ko bija noziegušies vai pārkāpuši. Gaidot kārtējo sava likteņa pavērsienu, vēroju, kā viens no "pārkāpējiem" izmisīgi rakās pa kabatām, vācot vienkopus sagumzītas naudaszīmes, kuras pēc tam pasniedza galvenajam policistam. Pēdējais, savukārt, ar rādītājpirkstu parādīja nepārprotamu un zīmīgu žestu, pēc kura imigrants izvilka no kabatām atlikušo naudu un atdeva arī to. Viņu atlaida. Bet pēc tam bija mana kārta.

Kad izgāju no iekšpagalma, man pienāca policists un smaidot nosauca par savu draugu. Un palūdza naudu – esam taču draugi! Atbildēju, ka man nauda ir tikai kartē. Jaunais "draugs" nemaz nesamulsa, piedāvāja aizvest līdz bankai. Kaut kā man izdevās no viņa atgaiņāties, tomēr "draugs" atstāja savu telefona numuru, piekodinot zvanīt, ja radīšoties kādas problēmas.

Beidzot biju Kongo. Gomas pilsētiņa atrodas 10 minūšu pastaigas attālumā no robežas un ne ar ko īpašu neizceļas, ja vien ar to, ka tajā ir visaugstākā ANO dienestu koncentrācija pasaulē. Katra 10 mašīna, ko redzēsiet, būs ar ANO marķējumu.

Tā kā tūristu te gandrīz nav, nav arī lētu naktsmītņu. Visas viesnīcas orientējas uz biznesa klientiem, cenas – attiecīgā līmenī. Parunāju ar portjē un pāris vietējiem iedzīvotājiem. Mani pārsteidza, ka cilvēki vispār nezina, kas notiek viņu pilsētā un valstī. Piemēram, viņi nezina, vai blakus reģionā ir droši, kāda ir lietu kārtība valstī. Devos uz vienīgo tūrisma aģentūru pilsētā, lai uzzinātu, kas un kā.

Bet vēlāk kļuva vēl interesantāk. Man ieteica pa reģioniem nebraukāt vienam, bet doties pa taisno uz kara bāzi un iedraudzēties ar kādu armijnieku. Vēlams, ne zemāka ranga par pulkvedi. Un palūgt, lai viņš brauktu man līdzi.

Uz jautājumu, kādēļ nedrīkstu braukt viens, piemēram, uz kādu no ezeriem 100 kilometru attālumā no pilsētas, man paskaidroja, ka tur iekārtojusies nemiernieku armija, kas nepakļaujas valdības kontrolei, un pastāv liela iespējamība, ka man tur radīsies problēmas.

Tā kā nezināju, kur un kā meklēt pazīšanos armijā, nolēmu palikt pilsētā. Iznomāju motociklu ar vadītāju un devos uz aktīvu vulkānu. Pa ceļam viens armijas postenis, otrs, trešais… Virs galvas pārlido pāris kara helikopteru. Lūk, pāris ciematiņu ar ļoti draudzīgiem iedzīvotājiem, kas ļoti priecājas tevi redzēt! Un, lūk, arī vulkāns! Kāpšana virsotnē tiek stingri kontrolēta, atļauja kāpt kopā ar pavadoni maksā pāris simtus dolāru.

Atgriežoties pilsētā, iegāju restorānā, kas atrodas netālu no viesnīcas, un sastapu tur "baltos". Izrādījās, ka puiši ir no kādas bijušās padomju republikas, un mēs ātri atradām kopīgu valodu.
Sarunas gaitā noskaidrojās – viņi ir inženieri, kuriem beidzies darba līgums, bet jau divus gadus viņi nevar izbraukt no valsts, jo viņiem atsaka atdot pases, atrunājoties ar to, ka dokumenti pazaudēti. Vārdu sakot, vilcina laiku, spiežot dot kukuļus.

Lai atrisinātu šo problēmu, šīs republikas vēstnieks (mani lūdza neminēt konkrētas detaļas, ja es par šo rakstīšu) ieradies pie viņiem uz šo mazo pilsētiņu, lai mēģinātu palīdzēt. Vēstnieks, izmantojot nenormatīvo leksiku, nosodījis jau pašu faktu par braukšanu uz šo valsti: sak, vai tad jūs nezinājāt, kur braucat un kas ar jums var notikt?!

Puiši negribēja ticēt, ka es esmu vienkārši tūrists. Viens no viņiem, bijušais policists, visu laiku tirdīja mani, kāda ir mana dienesta pakāpe, jo uz šo valsti varot braukt vien spiegi vai vājprātīgie.
Viņš bija ļoti uzbrīnīts, uzzinot, ka šķērsoju robežu bez īpašām problēmām. Vienu no viņiem lidostā aizturējusi policija un pieprasījusi atļauju atrasties ārpus lidostas telpām – kaut arī tādas atļaujas nemaz neeksistē! Puisis policijas iecirknī ticis turēts visu dienu.

Rīta pusē šķīrāmies. Mani brīdināja nestaigāt vienam, bet es attraucu, ka mana viesnīca ir vien 500 metru attālumā. Nepaguvu noiet pat pāris metru, kā mani ielenca 10 cilvēki un sāka ložņāt pa manām kabatām. Kaut kā izrāvos un uzlecu mototaksometra aizmugurējā sēdeklī. Taču laupītāji neatpalika. Viņi saķēra mani aiz kājām un turpināja pārmeklēt manas kabatas. Taksists sāka braukt, laupītājiem rokās palika viens zābaks un aptuveni divi dolāri, kurus viņi izvilka man no kabatas.

Aizbraukt no Kongo bija skumji. Sirdī palika mieles par nepabeigtu piedzīvojumu. Tik daudz vēl gribēju apskatīt, doties caur džungļiem, izbraukt pa Kongo upi, kur nav pat dzeramā ūdens, kur mēnesis būtu jāpavada džungļos uz ūdens. Šķita, ka tāds īsts piedzīvojums iespējams vien šajā valstī. Bet jāsaka, ka pēdējie divi tūristi, kas nolēma to izbaudīt, tika nogalināti.

P.S. Diemžēl man ir tikai dažas fotogrāfijas no šī brauciena, turklāt tās ir tapušas slepeni, jo Kongo ir aizliegts bildēt. Ja policists pieķer, var gadīties kā ar kādu tūristu – par fotografēšanu pilsētā viņu apcietināja, atņēma visu naudu un vienkārši izraidīja no valsts.