Vidzemnieku avantūra: Amatas novadā audzē kvinoju no Dienvidamerikas  (10)

Kvinoju kā pārtikas produktu Signe un Elmārs esot atklājuši pirms aptuveni pieciem gadiem, kad meklēta piemērotu uzturu meitai, kura cieš no artrīta un celiakijas. Ievācot informāciju par šo tēmu, interneta dzīlēs arī tika izlasīts par kvinojas pozitīvo ietekmi uz organismu, tāpēc arī mēģinājuši to iekļaut ikdienas ēdienkartē. Neviens, visticamāk, pat iedomāties nevarēja, ka kopš tās brīža mainīsies dzīve un kvinoja būs kultūra, ko audzēs paši, bet tik ātri tas vis nenotika.

Signe Šlosberga stāsta, ka ģimenei vairāk kā 25 gadus jau piederējušas lauku mājas Vidzemes augstienē, kuras ieskauj lauksaimniecībā izmantojamas zemes platības. Te gan saimniece piebilst, ka kadastrālais zemes vērtējums ir viens no zemākajiem Latvijā, bet, par spīti tam, zemes izmantošanas jautājums jau labu laiku nodarbinājis prātus.

Šo procesu paātrinājis kaimiņš Ziedonis, kas pamudinājis un piedāvājis palīdzēt ar zemes apstrādi. Ziemas mēneši tika veltīti izpētē, konsultācijās un sējas materiāla meklējumos. 2014. gada pavasarī jau dažādu šķirņu sēklas bija atceļojušas no malu malām, pat Kanādas. Tika sagatavoti trīs lieli lauki un vairāki mazi izmēģinājumu lauciņi. Signe stāsta, ka sēja bijusi kā avantūra – ''šāvām, līdzīgi salūtam, ar dažādām kultūrām un šķirnēm vienlaicīgi, un paši aizrautībā visu vērojām.''

Un tā jau otro gadu divas kaimiņu ģimenes ir apvienojušās, lai Vidzemes augstienē audzētu no Andu kalniem atceļojušo kvinoju. Paši nosmej, ka izvēlējušies dārgu hobiju, jo bez kvinojas audzēšanas katram iesaistītajam ir sava pamatnodarbošanās.

''Cenšamies visus darbus darīt paši saviem spēkiem un pēc darbības principiem esam līdzīgi vienai nelielai fermai Bolīvijā, kur kvinojas kultivēšana ir roku darbs. Mūsu komandā atbildības sfēras sadalījušās pašas no sevis – pētnieciskā un analītiskā, tehnisko risinājumu, mārketinga, realizācijas un dokumentācijas, bet sezonas darbos visi mobilizējamies,'' skaidro Signe.

Kvinoja ir balandas dzimtas augs, un sākotnējā augšanas fāzē to pat nav iespējams atšķirt no mūsu parastās balandas. Augusta vidū pie mums augošā Andu kalnu balanda, kuru pārtikā bija lietojuši pat senie inki, pārvēršas oranži ziedošā laukā, bet septembrī apcirkņos sabirst brūnas sēkliņas. Kvinoja pasaulē slavas gājienu sākusi vairāku iemeslu dēļ: tā satur pilnvērtīgas olbaltumvielas (neaizvietojamas aminoskābes), nesatur glutēnu, ir labs šķiedrvielu un minerālvielu avots.

Kvinoja pirms apstrādes ir ļoti rūgta, tāpēc pēc nokulšanas katram graudiņam tiek noņemts sēklas apvalks. Foto (skatīt zemāk) no kreisās puses redzama kvinoja uzreiz pēc nokulšanas, pa vidu ir rūgtie sēkliņu apvalki, bet pa labi sēkliņas, kādas tās izskatās jau paredzētas tirgošanai.

Mazās sēkliņas ceļš līdz šķīvim ir diezgan darbietilpīgs. Signe skaidro, ka, nokuļot kopā ar kaimiņos augušām nezālēm, raža tiek sijāta caur dažādu izmēru sietiem, lai attīrītu no piemaisījumiem. Tālāk seko intensīvs žāvēšanas process, lai raža nezaudētu savu kvalitāti. Kvinoja uzreiz pēc novākšanas ir ļoti rūgta – sēkliņas apvalks satur saponīnu, tāpēc to pirms pakošanas apstrādā vēl speciālā iekārtā.

Kā baudīt šo neparasto kultūru? Iespējas ir neierobežotas, teic Signe. Paši ikdienā to ēdot pagatavotu putrā, bet esot gatavojuši pat suši! Protams, latvieši vēl ir diezgan skeptiski pret šo produktu un daudzi pat negrib to izmēģināt, bet ar katru gadu situācija mainās uz labo pusi un parādās arvien vairāk cilvēku, kas jau kaut ko zina par kvinoju.

Vidzemes kvinojas audzētāji tik tiešām var lepoties, ka izvēlējušies Latvijā audzēt kaut ko vēl nebijušu. Viņus pamanījis un novērtējis arī mūsu valsts prezidents. Signe atklāj, ka nesen notikušajā izstādē ''Riga Food'' Raimonds Vējonis apmeklētāju simpātijas žetonu esot piešķīris tieši viņiem. Izstādē saimnieki esot piedāvājuši kvinoju arī nobaudīt, degustējot kvinojas-cukini kotletes, un, acīmredzot, tās arī valsts galva novērtēja par gana labām, ar smaidu stāsta Signe.