11 tūristu iecienītas spoku pilsētas un iemesli, kāpēc tās gājušas bojā  (1)

Lūk, dažas interesants vietas no dažādām pasaules malām, tostarp tuksnesīga sala, pamesti un līdz galam neuzceltu projekti un pat "lidojošo šķīvīšu ciems", kas dažādu iemeslu dēļ vairs nevienam nešķiet piemērotas dzīvesvietas un tiek dēvētas par spoku pilsētām.

Danuškodi ir pamesta pilsēta uz salas, kas atrodas starp Indijas kontinentālo daļu un Šrilanku. Tā ir šaura un gara zemes strēle, kur atrodami nelieli tempļi, pamestas ēkas, pasts bez sienām, kādreiz darbīga, bet tagad tukša dzelzceļa stacija bez sliedēm un peroniem, un citas kādreizējās apdzīvotības liecības. Bet visu šo spocīgo pasauli ieskauj paradīzei līdzīgais Bengālijas līcis un Indijas okeāns no otras puses.

Tulkojumā no hindu valodas pilsētas nosaukums nozīmē loka gals, ar to domājot hinduisma dieva Rāmas loku, teikts "Thevintagenews". Leģenda vēsta, ka Rāma uzbūvējis tiltu no peldošiem akmeņiem līdz pat Šrilankai, lai atbrīvotu sievu Situ no Lankas karaļa Ravanas gūsta. Pēc cīņas viņš nopostījis tiltu. Tā arī radušās zemes strēles līcī. Interesanti, ka satelīta attēli tiešām apstiprina miljoniem gadu vecu savienojumu starp cietzemi un Šrilanku zem ūdens. Vēl interesantāk, ka vietējā templī apskatāmi peldošie akmeņi, kas tikai stiprina hinduistu ticību tam, ka vietu radījis dievs.

Šo vietu ar cietzemi savienojis Pambanas (Ādama) tilts, ko uzskata par arhitektūras brīnumu. Tas ir Indijas pirmais jūras tilts, kas savieno Ramešvaramu ar Indijas cietzemi. Uz tilta ir gan autoceļš, gan dzelzceļa sliedes. 1946. gadā gan tas ticis nopostīts milzīgā ciklonā, bet pēc 46 dienām atkal atjaunots. Brauciens pa to paver fantastiskus Indijas okeāna skatus un rada sajūtu, ka atrodies debesīs.

Danuškodi britu valdīšanas laikā bijusi plaukstoša pilsēta. Tur, kā jau pieklājas, bijusi gan slimnīca un dzelzceļš, gan osta un skola. Vilcienu te dēvējuši par Pasta laivu, jo tas piestājis pie mola-perona jūrā. bet no turienes tvaikonītis aizvedis pasažierus uz Šrilanku. Ik dienas tvaikonis vadājis preces un pasažierus no abām pusēm – Indijas un Šrilankas – tādējādi nodrošinot ekonomisko izaugsmi. Šī bija iecienīta tūrisma un svētceļnieku vieta ar iepirkšanās centru, tirgu un dažām viesnīcām.

Tomēr viss izmainījās ļoti īsā mirklī – 1964. gada 17. decembrī Andamanu jūrā sākās vētra un ātri vien attīstījās par milzīgu ciklonu, kas mierīgo salas dzīvi pārtrauca – 22. decembrī tā praktiski tika nolīdzināta. Bīstami un nāvējoši septiņus metrus (palielas mājas izmēra) viļņi gāzās pāri pilsētai. Tā pilnībā nopostīja pilsētu un aizskaloja okeānā vilcienu. Vienas nakts laikā dzīvības te zaudēja vairāk nekā 100 cilvēki.

Mūsdienās šī skaistā vieta kļuvusi par smilšainu kapu kopiņu, kur valda pilnīgs miers un aizmirstība. Ja vēlaties atklāt Daškodi mieru dvēselei, turp iesaka doties laikā no oktobra līdz martam.

Sesenja atrodas uz dienvidiem no Madrides. Reiz tās attīstīšanai bijuši lieli plāni, investori un pilsētas vadība gribējusi izbūvēt tur lielu skaitu brīvdienu māju, kas būtu piemērotas vidējam Madrides iedzīvotājam – ērti sasniedzamas un ne pārāk dārgas. 2003. gadā ambiciozā būvniecība iesākta, paredzot uzbūvēt 13 000 dzīvokļu, bet tā nekad tā arī nav pabeigta.

Mūsdienās spokainās ēkas stāv tukšas un neviens tās nevēlas pirkt, lai arī cenas bijušas šādiem īpašumiem Spānijā neraksturīgi zemas – ap 600 000 eiro, raksta "inserbia.info".

Īpašumu attīstītājiem izdevies piesaistīt vien aptuveni 3000 cilvēku no paredzētajiem 30 tūkstošiem iedzīvotāju, un pilsētas ielas pat vasarā bijušas praktiski izmirušas. Šāds skats vērojams pašā pilsētas centrā, padarot to par spoku pilsētu vai vismaz spoku rajonu.

Pirms izšķirošā uzbrukuma Nacistiskās Vācijas spēkiem Eiropā Sabiedroto spēki pulcējās un gatavojās kaujām Imberā – nelielā Anglijas ciemā.

1943. gadā armijas vajadzībām mājīgais ciems Viltšīrā tika evakuēts, un tās iedzīvotājiem tika liegts jebkad atgriezties. Līdz pat mūsdienām tur ik pa laikam notiek Britu armijas treniņi un mācības, bet dažas reizes gadā Imberu atver apmeklētājiem.

Armijas pamestajā spoku pilsētiņā apskatāma arī skaista 13. gadsimta gotikas stilā celta baznīciņa. Tajā slēpjas viduslaiku sienu zīmējumi, bet zvans joprojām ir darbošanās kārtībā un īpašos notikumos zvana, teikts tūrisma portālā "Visitwiltshire".

Lai uzzinātu, kad Imbera atkal būs atvērta apmeklētājiem, jāpiesakās un jāzvana pa tālruni: 07968 242075.

1878. gadā optimisma pilni zemnieki Austrālijā lūkojās pēc perfektas vietas, kur audzēt labību, un apmetās kontinenta dienvidos – Farinā, kur nodibināja pilsētiņu. Tomēr viņu sapņi ātri vien izkūpēja kā meža ugunsgrēka dūmi. Laukus nekad neslacīja pietiekami daudz lietus, lai izaudzinātu graudus.

Lai arī Farinai garām gāja pat vilciens, tur uzcēla divas alusdarītavas, divas viesnīcas un maiznīcu, 20. gadsimta sākumā tā sāka slīgt depresijā.

Gals pilsētai bija ātrs un mūsdienas, palielinoties globālajai sasilšanai, kādreizējā sapņu fermu pilsēta, pārvērtusies par tuksnesi ar tukšām un brūkošām ēkām.

Šīs brīnišķīgās smilšu kāpas un kalni lēni piepilda pamestās ēkas tagadējā spoku pilsētā, kur kādreiz mitušas daudzas laimīgas ģimenes. Bērnu smieklu skaņu spēlējoties un vecāku darba dunu Kolmanskopā Namībijā tagad nomainījusi vēja gaudošana, kas pavada tā darbu, veidojot smilšu arhitektūras mākslas darbus visapkārt.

Kolmanskopas pilsētiņā reiz dzīvojušas aptuveni 700 ģimenes. Pašlaik ēkas ir pamestas, un tās lēnām pārņem tuksnesis. Arī apmeklētāji, kas ierodas apskatīt pilsētu, ēkās, darbnīcās un tukšajā slimnīcā ienes arvien vairāk smilšu.

Pamestā pilsēta veidojusies pagājušā gadsimta sākumā, kad tur mituši dimanta raktuvju strādnieki. Dimanti atrasti smiltīs, bet pēc 50 gadiem šajā apkaimē tie izsīkuši, un vairāk uz dienvidiem atklātas labākas raktuves, kurp pārcēlās arī raktuvju strādnieki ar saviem mīļajiem.

Mūsdienās vienīgā dzīvība šajā vietā ir tūristi, kas klejo pa pamestajām ēkām. Fotogrāfs un medicīnas darbinieks Roberts Postama, kas dzīvo Kanādā, Vaithorsā, arī nesen devies iemūžināt šo neparasto vietu. "Pilsēta atrodas tuksnesī, tādēļ laiks tur bija ļoti vējains un sauss," Postama stāsta "Vida Press".

"Ēkas kādreiz piederējušas raktuvju strādniekiem un viņu priekšniekiem. Tur ir arī darbnīcas, staļļi un citas ēkas, kas nepieciešamas tik lielai pilsētai. Starp ēkām pārvietoties nebija grūti, savukārt iekštelpās tas kļuva grūtāk, jo istabās un citur ir izveidojušās tuksneša kāpas. Vējš tur nekad nepārstāj pūst, un tā kā ēkām nav logu un durvju, smiltis var brīvi iekļūt mājās," stāsta Postama.

Jau vairākus gadu desmitus tūristi mēro ceļu uz vietu Taivānas ziemeļos, kas kā magnēts pievelk visa mīklainā un pārpasaulīgā cienītājus. Šeit atrodas pamestā Sanži (Sanzhi) pilsēta, taču ceļotāji jau gadiem sauc šo vietu par NLO pilsētu tās neparastās un futūristiskās formas māju dēļ.

Šeit vesela pilsētiņa izskatās pēc krāsainiem lidojošajiem NLO šķīvīšiem. Rodas sajūta, ka esi nokļuvis kādas filmas uzņemšanas laukumā. Tomēr skaidrs ir viens, citplanētieši pie šo ēku būvniecības savu roku nav pielikuši, raksta "Travel.tocka ".

Šai vietai savulaik bija jākļūst par Austrumāzijā dienošo amerikāņu karavīru atpūtas bāzi. Pilsētas būvniecība notika septiņdesmitajos gados, kad cītīgi tapa viens "lidojošais šķīvītis" pēc otra. Tagad jau ir grūti pateikt, kāpēc tika izvēlēts tieši šāds stils un formas, bet līdzīga, tikai mazākas šāda veida celtņu grupas atrodamas arī citur Taivānā, teikts "Taipeitimes".

Lai kā tur arī bija – NLO pilsēta tā arī palikusi nepabeigta un pamesta. Pa šiem gadiem tā pārvērtusies par rēgainu, bet ļoti kolorītu vietu, kurp dodas cilvēki ne tikai no Āzijas, bet visas pasaules.

Šeit filmē filmas un klipus, bet fotomākslas cienītājiem pamestā pilsētiņa esot teju svētceļojuma cienīga mērķa statusā. Tomēr nesen pavīdējusi arī ideja jocīgās mājas nojaukt un uzbūvēt šajā vietā ko ne tik ekstravagantu.

Hašimas salu sauc arī par Gunkajimu, kas tulkojumā no japāņu valodas nozīmē Kaujas kuģu sala. Tā ir neliela sala, kas atrodas netālu no bēdīgi slavenās Nagasaki. Uz tās kādreiz darbojušās lielas ogļraktuves, un no 1887. līdz 1974. gadam tur dzīvojuši aptuveni pieci tūkstoši iedzīvotāju.

Koncerns "Mitsubishi" salu no vietējā aristokrāta nopirka 1890. gadā. Tajā izraktas ogļu šahtas, uzbūvēts ogļraču ciems, kā arī pamazām pati sala uzbērta, lai tās izmēri palielinātos. Pirmā daudzstāvu dzīvojamā māja tur uzbūvēta 1916. gadā – tagad tā pazīstama kā 30. bloks. Nelielais ciems ātri "audzis" un pārvērties "betona džungļos" ar lielu iedzīvotāju skaitu - 1959. gadā šī bijusi pasaules apdzīvotākā vieta ar 5259 iedzīvotājiem (7301 cilvēks uz kvadrātkilometru).

Tomēr tehnoloģijas attīstās, un, kad par degvielu un kurināmo pasaulē vairāk sāka izmantot dīzeļdegvielu, ogļrūpniecības apjomi samazinājās un iedzīvotāji sāka pamest šo salu. 1974. gadā raktuves slēdza pavisam un "Mitsubishi" atdeva salu Nagasaki pašvaldībai, raksta "Totorotimes".

Dažu dienu laikā salu pametuši visi tās iedzīvotāji, bet nošķirtās atrašanās vietas dēļ laiks tajā ticis gluži vai iekonservēts. Tā nu sala stāvējusi pamesta 35 gadus, līdz Japānas valdība atskārtusi, ka šī ir unikāla vieta un varētu būt labs tūrisma objekts.

Pašlaik tūristus uz turieni ved divi tūroperatori, tomēr ekskursijām atvērta vien daļa salas. Ceļotāji tur starp māju drupām var aplūkot arī ēkas, kur putekļu klāti vēl aizvien stāv televizori un telefoni, tieši tāpat kā pirms vairākām desmitgadēm tos pametuši īpašnieki.

Nagasaki pašvaldība ilgi cīnījusies, lai panāktu, ka Hašimas salu iekļauj UNESCO mantojumā, un 2015. gada jūlijā tas izdevies – sala ir viens no jaunākajiem šī mantojuma objektiem.

1962. gadā Centrālijā, Pensilvānijas štatā, ASV tukšā ogļraktuves šahtā sākās ugunsgrēks. Lai arī sākotnēji šķita, ka uguns ir apturēta, dažas dienas vēlāk ugunsgrēks sākās no jauna un izplatījās tālāk pa raktuvēm. Vairāk nekā 20 gadus cilvēki cīnījās ar pēkšņiem uzliesmojumiem, taču 80. gadu sākumā cīņa ar uguni tika zaudēta, un ļaudīm bija jāatstāj savas mājas. Arī turpmākajos gados cīņa ar ogļu degšanu izrādījās nesekmīga.

Pētījumi rāda, ka, ja ugunsgrēku neizdosies apturēt, tas turpinās izplesties par arvien jaunām ogļu dzīslām, un tiks apdraudēta arī netālā pilsēta Ešlenda. Turklāt aptuvenie aprēķini liek domāt, ka ogles turpinās degt vēl 250 – 1000 gadus.

Daudzās kartēs Centrālijas pilsētas paliekas nemaz netiek uzrādītas. Ilgu laiku cilvēki brauca pa 61. ceļu un aiz Ešlendas nogriezās uz apvedceļa, domājot, ka apbrauc tilta remontu vai ko tamlīdzīgu, un pēc brīža atgriezās uz 61. ceļa, nemaz nenojaušot, kas notiek turpat blakus.

Mūsdienās Centrālijā gan oficiāli ir 10 iedzīvotāji, tomēr to var droši dēvēt par spoku pilsētu. 2000. gadā slēgta Centrālijas pasta nodaļa, bet 2013. gadā iedzīvotājiem atļauts tur palikt savās mājās pēc tam, kad tiesā panākta vienošanās, kas paredzējusi arī 350 tūkstošu ASV dolāru (320000eiro) izmaksu, raksta "Thevintagenews".

Krako (Craco) ir pamesta viduslaiku pilsēta Itālijas dienvidos, Bazilikatas reģionā, aptuveni 55 kilometrus no Matēras.

Šī vieta bijusi apdzīvota vairākus tūkstošus gadu. 13. gadsimtā Krako bijusi nozīmīga pilsēta ar labiem nocietinājumiem, un to tornis kalna galā slejas vēl joprojām.

No 1892. līdz 1922. gadam pilsēta piedzīvoja milzīgu emigrācijas vilni - vairāk nekā 1300 pilsētas iedzīvotāju izceļoja uz Ziemeļameriku, jo pasliktinājās zemkopības apstākļi.

Nabadzība, augstais noziedzības līmenis, Otrais pasaules karš, dabas kataklizmas un fakts, ka klints, uz kuras uzbūvēta pilsēta, varēja nogrūt jebkurā brīdī, pilsētu galīgi "iztukšoja". 1963. gadā nogruvums tik tiešām notika, iznīcinot lielu daļu ēku, un ap 2000 iedzīvotāju piespiedu kārtā tika pārvietoti citur.

Kopš tā laika pilsēta ir tukša un pamesta. Tomēr tā vēl joprojām ir populārs tūrisma objekts, jo klīst leģendas, ka tur spokojas. Oficiālu ekskursiju uz Krako nav, un jebkurš ceļotājs pats ir atbildīgs par savu drošību šajā vietā, teikts "Europeanbestdestinations".

Neparastās vides un brīnišķīgās ainavas dēļ šī vieta redzama arī daudzās filmās – "Vilcene" (1935), "Ķēniņš Dāvids" (1985), "Zvaigžņu radītājs" (1995), "Kristus ciešanas" (2004) un citās.

Neparasta vieta ir arī bijusī padomju armijas pilsētiņa "Skrunda-1", kas ir Skrundas novada pašvaldības nekustamais īpašums "Mežaine".

Pilsētiņa pie Skrundas savulaik tika izveidota PSRS militāristu vajadzībām. Slēgta tipa PSRS armijas dzīvojamo un administratīvo ēku komplekss no 70 ēkām un būvēm – to skaitā desmit dzīvojamās ēkas, viesnīca, klubs, poliklīnika, bērnudārzs, noliktavas, siltumnīcas, kazarmas, veikals, darbnīcas u.c.

Kad padomju armija aizgāja no Latvijas, šī vieta palika pamesta. Ar to saistītas dažādas privatizācijas un pārdošanas nedienas, jo nekādi Skrundas pašvaldībai, lai arī bijuši vairāki mēģinājumi, nav izdevies tai piesaistīt investoru, kas spētu teritoriju attīstīt.

Tagad bijusī armijas pilsētiņa kļuvusi par vietējo un arī ārvalstu apmeklētāju iecienītu apskates objektu, kā arī par vietu dažādām sacensībām, orientēšanās spēlēm un militārām mācībām.
Sākot ar februāri, par ieiešanu tajā ir jāmaksā. Ieejas maksa pilsētiņā vienai personai noteikta četru eiro apmērā. Grupai, kurā ir no 10 līdz 20 cilvēkiem, par ieeju katrai personai jāmaksā trīs eiro, bet lielākām grupām – divi eiro. Iespējams pieteikties arī gida vadītām ekskursijām.

Par atrašanos šajā teritorijā bez ieejas biļetes pārkāpēji tiks sodīti pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.panta, kas paredz naudas sodu līdz 350 eiro.

Vairāk par Skrundu un tās apskates objektiem lasiet šeit.