Tumšas alas, tēja ar vietējiem un izmežģīts īkšķis: kā vienam pašam ar moci šķērsot Vjetnamu

Tomēr, kā atzīst pats ceļotājs, visi iepriekšējie ceļojumi (līdzīgi viņš apbraukājis arī Taivānu un Indonēzijas salas) bijuši vien gatavošanās un sapņošana tieši par braucienu pāri Vjetnamai. "Kad es Vjetnamā biju pirmo reizi, mani ļoti pārsteidza turieniešu draudzīgums, arī tas, cik šī valsts ir gleznaina un skaista, kā arī izcilā virtuve. Turklāt tas viss nemaksā gandrīz neko, ja salīdzina ar dzīvošanas izmaksām, piemēram, Rietumeiropā. Tādēļ apsolīju pats sev, ka šeit atgriezīšos, un to arī izdarīju."

Jākobs aizlidojis līdz Hošiminai, kur nopircis vecu vjetnamiešu motociklu. Tas izmaksājis 350 dolārus (393,44 eiro), kas tomēr bijis visai sālīti, un viņš būtu varējis atrast arī lētāku braucamo, atzīst ceļotājs. "Tad sākās viens no maniem neaizmirstamākajiem ceļojumiem. Izbraucu no Hošiminas, lielākās Vjetnamas pilsētas, tad šķērsoju Muine, atjaunotu kūrortu, tālāk braucu uz Dalatu, brīnišķīgu kalnu pilsētu, ko ieskauj satriecoši skaisti ūdenskritumi. Apskatīju Hojanu, vēsturisko Dienvidāzijas ostu, kas iekļauta UNESCO kultūras mantojumā, un tad šķērsoju arī UNESCO mantojumā iekļauto Fonņa-Kebana nacionāli parku. Izbraucu cauri elpu aizraujošajai Ninbinas provincei, kas pārpilna ar rīsu terasēm, upēm un kalniem. Tālāk devos uz Catbas salu, kas atrodas netālu no slavenā Halongas līča. Uzbraucu Langsonas pilsētā, kas atrodas kalnos pie robežas ar Ķīnu. Tad pa kalnu ceļu devos uz Hanoju, brauciena galamērķi. Kopumā nobraucu vairāk nekā 3500 kilometrus 23 dienās," īsumā savu braucienu apraksta ceļotājs.

Viņš atzīst, ka lielāko iespaidu tā laikā uz viņu atstājušas ainavas – sākot no neskartiem, retiem sausajiem mežiem, kur koki aug noteiktās, kārtīgās rindās, līdz pat izaicinošam braucienam pa ūdeni, dubļiem un akmeņiem, kā arī pa kalnu ceļiem, ko ieskauj tropiski meži, vai vientulīgām, šaurām taciņām, kas šķērso upes un kalnus, piestājot, lai paložņātu pa klintīm, no kurām paveras izcili skati.

"Tā kā bieži braucu pa grāvjiem, smiltīm un dubļiem (tas nebija nepieciešams, bet tā ir jautrāk!), gandrīz katru dienu nācās mazgāt motociklu un arī drēbes. Tas nesagādāja nekādas problēmas, jo vietējie bija ļoti draudzīgi un labprāt aizdeva šļūteni, lai varu nomazgāt moci, bet drēbes par dolāru vai pat bez maksas varēja mazgāt hosteļos," par praktiskajām lietām stāsta ceļotājs.

Lai arī Jākobam patīkot ceļot vienam, piemēram, pavisam nesen viņš nogāja 860 kilometrus garo Santjago ceļu Spānijā, šis brauciens, viņaprāt, ne tuvu nebūtu sagādājis tik daudz prieka, ja pa ceļam viņš nebūtu saticis tik daudz jauku un draudzīgu cilvēku. "Interesanti, ka aptuveni divu nedēļu laikā satiku četrus cilvēkus, kas bija līdzīgi domājoši ceļotāji. Neviens no mums iepriekš viens otru nepazina, bet kļuvām par izciliem ceļabiedriem. Kopā braucām ar motocikliem, devāmies satriecošā izbraucienā ar kanoe laivām, kā arī pavadījām dažus trakus vakarus ar vietējiem – dzērām tēju, smējāmies, dalījāmies piedzīvojumu stāstos, spēlējām volejbolu un darījām daudz ko citu. Turklāt kopā pabijām arī pasaules slavenākajās alās," atceras Jākobs. Alas, par ko viņš stāsta atrodas Fonņa-Kebana nacionālajā parkā (Phong Nha - Kẻ Bàng), aptuveni 50 kilometrus uz rietumiem no Donhojas pilsētas. Parka nosaukums aizgūts tieši no slavenās Fonņas alas un Kebana meža. Par šīm alām un parku vairāk lasiet šeit. Jakobs ar biedriem pa pazemes upi šajā vietā devies vairāk nekā 1,5 kilometrus garā izbraucienā ar laivu, apbrīnojot smilšu pilīm līdzīgās klintis.

Lai arī brauciens bijis lielisks, bez negadījumiem tajā nav iztikts. Pašā pēdējā dienā Jākobs nokritis no motocikla un izmežģījis īkšķi, kā arī guvis sasitumus un nobrāzumus. "Biju kalnos, 150 kilometru attālumā no Hanojas. Lija un tuvumā nebija slimnīcu. Tā kā nebija citu iespēju, pieslēju atkal savu braucamo un, paciešot sāpes, pieveicu atlikušo ceļu līdz Hanojai. Brauciens ilga astoņas stundas. Es biju viens… naktī… lietū… Kad nākamajā dienā aizgāju uz slimnīcu, dakteris nespēja noticēt, ka biju nobraucis visu šo ceļu ar smagi izmežģītu īkšķi," nu jau smejoties, stāsta Jākobs.

Lai arī brauciens beidzies negaidīti, ceļotājs atzīst, ka neko no tā nenožēlojot un labprāt brauktu vēlreiz. "Visas vietas, ko redzēju, cilvēki, ko iepazinu, piedzīvojumi, kurus izbaudīju – tas viss bija tā vērts, lai pēc tam trīs nedēļas pavadītu ar apbindētu roku!"

Turklāt Jākobs visus savus piedzīvojumus arī nofilmējis. Lūk, neliels ieskats šajā braucienā!

Par 22 gadus veco lietuvieti Jākobu Laukaiti un viņa neticamajiem piedzīvojumiem vairāk lasiet šeit.