"On The Way of Freedom" motoceļotāji, kuri veikuši enduro motociklu ekspedīcijas uz Austrāliju, Gruziju un Abhāziju, kā dāvanu Latvijai simtgadē veido 1836 kilometrus garu enduro motociklu maršrutu apkārt Latvijai fonda "1836" ietvaros. Vairāk par šiem maršrutiem lasiet šeit. Šoreiz ceļotājus takas un meža ceļi ved no Alūksnes uz Krievijas pierobežu, kur netrūkst ne pamestu un spocīgu objektu, kas būtu piemēroti asa sižeta filmu uzņemšanai, ne draudzīgu ļaužu un interesantu dabas objektu. Lūk, kā ceļotājiem gāja pēdējā šī gada ekspedīcijā.
Iepriekšējo stāstu par Alūksnes puses apskati lasiet šeit.
Iebraucam Latgalē
"Auksta rudens agrā piektdienas rīta stundā devāmies ceļā uz Alūksni, kur mūs jau gaidīja uzticamie ceļabiedri – moči.
Visu nedēļu laika prognozes vēstīja labu laiku nedēļas nogalē, kas sniegtu iespēju iemūžināt kamerās Latgales rudenīgos skatus labās gaismās, bet pavēlēt dabai nav mūsu spēkos - atlika vien atrast siltos zeķu un cimdu pārus, lai varētu uzsākt mūsu šī gada "1836" enduro ekspedīcijas pēdējo posmu.
Fredis jau bija saaukstējies un pēdējā brīdī izstājās, toties mums pievienojās Dāvis Ivanovs, viens no labākajiem jaunās paaudzes motokrosa braucējiem Latvijā.
Tā nu sanāca, ka mēģinājām Dāvi iesildīt svētdienas "Bosch Supercup" noslēdzošajam sezonas posmam, kur čalim bija jāaizstāv čempiona tituls.
No Alūksnes četratā izbraucām brīdī, kad termometra stabiņš rādīja 0 grādus, turklāt no tumšajām debesīm bira viegls sniedziņš.
Pa Gulbenes-Alūksnes mazbānīša sliežu ceļu ducinājām Krievijas robežas virzienā.
Pie Annas stacijas nogriezāmies un pārbraucām uz nu jau likvidēto dzelzceļa līniju Ieriķi-Abrene, ko iepazinām iepriekšējā ekspedīcijā. Kupravā paviesojāmies pamestajā un izdemolētajā, 1971. gadā uzbūvētajā drenu rūpnīcas teritorijā, kas varētu droši kalpot filmu studijām kā dekorācija.
Aiz viena no korpusa logiem aizkaru vietā rotājās bijušais LPSR karogs. Spriežam, ka te varētu būt laba slēptuve nelegālajiem robežas šķērsotājiem, par kuriem dzirdami nostāsti šajā pierobežas sektorā. Ar vienu no viņiem tikāmies Ziemeļosetijā 2014. gada Kaukāza ekspedīcijas laikā. Atceramies arī, ka pavisam nesen, septembra sākumā, Alūksnes novadā tika aizturēti desmit Vjetnamas pilsoņi un viens Krievijas pilsonis, kurš meties bēgt un kura aizturēšanai robežsargi pat bija likuši lietā šaujamieročus.
Pie Žīguru stacijas Dāvis kavējās atmiņās par bērnību, jo te savulaik tēva mājās notikusi viņa pirmā iepazīšanās ar mototehniku.
Mūsu ceļš robežas virzienā aprāvās brīdī, kad negaidīti uz dzelzceļa stigas parādījās robežsardze, robežsargs un robežsargsuns.
"Kur tad jūs ceļu turat?" smaidīdams jautāja zaļajā formastērpā ietērpies vīrs. Te viss izskatījās nopietni. Mums bija jāuzrāda dokumenti un atļauja atrasties robežas tuvumā. Renārs jautāja par iespējām dokumentēt tikšanos, bet tādas mums netika dotas.
Sazinoties ar robežsardzes centrāli, tika apstiprināta iepriekš pieteiktā atļauja un mēs varējām turpināt ceļu, uz atvadām izprasīdami fotogrāfiju Dāvim kopā ar daiļā dzimuma pārstāvi.
Līdz Kārsavai, kur mums sarunātas naktsmājas pie bioloģes un zinātnieces Annas Ramatas, pa grants ceļiem vēl bija jābrauc 50 kilometri, bet sāka jau krēslot un aukstums neatlaidās.
Degvielas uzpilde mums ceļā negadījās un dažus kilometrus pirms Kārsavas diviem močiem beidzās benzīns.
Renārs vilkās, turoties aiz manis pie mugursomas lencēm, savukārt Dāvis pie Jāņa Cimiņa. Tādā jautrā sakabē mēs ieripojām jau tumsas pārņemtajā Kārsavā, kur degvielas uzpildes stacijā "Virši-A" satikāmies ar Annu.
Zinātnieces lauku viensēta atrodas trīs kilometrus no Kārsavas, sādžā ar nosaukumu Bozova.
Ienākot Annas mājās, kas atsauc atmiņā Astrīdas Lindgrēnas varoņa Karlsona jumta namiņu, smaržoja pēc žāvētām tējām, ogām, kaltētām zālītēm un dārzeņiem. Uzreiz bija skaidrs, ka te ir bioloģiskās vides ietekmes zona.
Bijām pārsteigti par mums izrādīto viesmīlību, jo iepriekš nekad nebijām tikušies. Šī jau arī nebija viesu māja, vienkārši cilvēks bija gatavs dalīties ar savu telpu un iedzīvi ar četriem nezināmiem motoceļotājiem. Vēl vairāk! Anna bija savārījusi mums lielajā katlā boršču un aicināja pie vakariņu galda.
Bioloģe ikdienā dzīvo un strādā Rīgā, mērodama ceļu uz šejieni katru nedēļas nogali. Te netālu ir viņas dzimtā puse, no kuras Anna aizvesta pavisam maza – divu gadu vecumā. Tādas, lūk, stipras un dziļas ir šīs zemes saknes, kuras neatlaiž un dod sava veida piepildījumu un mieru atgriežoties.
Ārā pie ugunskura mums raisījās interesantas sarunas par ģenētiski modificētajiem organismiem, to ietekmi uz pārtiku un attiecīgi uz cilvēku veselību.
Otrā diena
Ap septiņiem rītā Anna sāka virtuvē grabināt katlus, un tā bija zīme, ka mums jāceļas. Tik agri to vēl nekad "1836" ekspedīcijās nebijām darījuši, bet šoreiz tam bija savs iemesls – mums deviņos Kārsavā sarunāta tikšanās ar veco skolotāju un rakstnieku Nikolaju Nikuļinu, vienu no pilsētas viedajiem vīriem.
Annas gatavotās brokastu putras garšīgais smārds izplatījās pa visu veco guļbūvi, aicinot mūs sēsties pie bagātīgi klātā galda. Pēc brokastīm Dāvis palīdzēja no akas sanest ūdeni, un Renārs ar dronu izlidoja līkumu, abos suņos, kuri jau apraduši ar mūsu klātbūtni, radot izbrīnu par dīvaino lidoni.
Laiks ārā turpināja būt apmācies un auksts. Termometra stabiņš uzrādīja nieka +2 grādus. Sakravājāmies, atvadījāmies no Annas un rūcinājām uz Kārsavu.
Tur pie mazā, no baltiem ķieģeļiem būvētā namiņa Vienības ielā mūs jau gaidīja Nikolajs Nikuļins.
Tautā pazīstamām, apdzīvotām vietām parasti ir sava specifiska pazīme – simboliska vieta, pēc kā mēs tās atpazīstam. Ieraugot attēlā pilsdrupas, bet aiz tām smailus, sarkanus torņus ar krustiem, mēs sakām: "Tā ir Rēzekne!" Baltie akmens vārti uz gadsimtiem vecu koku fona iepazīstina mūs ar seno Malnavu. Bet Kārsavu, kā man šķiet, iedomāties fotogrāfijā nav tik vienkārši. Tai nav spilgti izteikta simbola. Varbūt labākā aina šim nolūkam būtu galvenās ielas posms, kas mūs it kā atved pie kultūras nama baltajām kolonnām.
Taču šo objektu vēl neapvij senatnes elpa, tas mums šķita mūsdienīgs. "Kad mēs gribam poētiski izteikties par Kārsavu, skandinām metaforu – pilsēta pie Rītupes," lūgts aprakstīt savu dzimto pilsētu, stāstīja vecais skolotājs. Vīram ir ko atcerēties, jo, sākot ar Kārli Ulmani, piedzīvoti visi valsts prezidenti. Savas atmiņas un pārdomas Nikolajs pierakstījis divās grāmatās, kas veltītas dzimtajai Kārsavai.
Nospraudām mērķi virzienā uz Susāju pagasta Tepenīcas ciemu, kur mums bija sarunāta vēl viena tikšanās – ar Dzintaru Dvinski, kurš restaurē seno mototehniku un izveidojis vecvectēva mājās senlietu kolekciju.
Pa ceļam ir Šķilbēnu pagasta apskates vērta – Stiglovas grava, kur saglabājusies maz pārveidota dabiska ieleja - aptuveni 2,5 kilometru posmā izteikta grava ar stāvām smilšakmens nogāzēm. Stiglovas gravas ģeomorfoloģiskos objektus ieskauj skaistas dabas ainavas un koku veidojumi.
Baltinavas pagastā piestājām skaistā Svātūnes ezera krastā, kur jūsmojām par gleznaino rudens ainavu un Latgales skatiem. Pa lieliskām meža takām un grants ceļiem braucot, vēlā pēcpusdienā arī finišējām Viļakas pagasta Tepenīcas ciema "Cīrulīšos", kur mūs sagaidīja lielais buss, kas nogādāja tehniku Rīgā, un mājas saimnieks, kolekcionārs un motoentuziasts Dzintars Dvinskis.
Dzintars senos spēkratus sācis kolekcionēt aptuveni pirms septiņiem gadiem. Pats pirmais bijis "Iž 49", bet starp padomju laika tehniku atrodams arī 1950. gada BMW. Kopā ir 10 atjaunoti motocikli un katram no tiem ir savs stāsts. Dzintars ar motocikliem aizraujas jau no agras bērnības, kad ar "Rīga 13" lepni braukājis pa apkārtni. Tagad viņš Viļakā organizē arī retro tehnikas salidojumus.
Tā nu šī gada ekspedīcijas ir noslēgušās, bet nākampavasar turpināsim veidot pierobežas maršrutus enduro motocikliem."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
