"Gāju viena, bet tas bija nosacīti, jo tur apkārt tiešām daudz cilvēku. Tur notiek aktīva komunikācija. Daudzi nāk klāt runāties, arī es pati ar daudziem uzsāku sarunu. Vientulība tur tiešām nav, arī tad, ja esi viens," stāsta Aiva, kas par saviem piedzīvojumiem Korsikā "Facebook" rakstīja, ka tā ir viena no retajām vietām, kur viņa bijusi un gribas atgriezties vēl.
Lūk, neliels ieskats Aivas piedzīvojumu pilnajā pārgājienā!
"Manis izvēlētais ceļš līdz Korsikai bija interesants, bet tomēr pagarš un beigās ar ne tik lēts, kā biju iedomājusies. Ja tagad pirktu biļetes, tad droši vien izvēlētos līdz turienei aizlidot. Tomēr es lidoju līdz Milānai, tad ar vilcienu līdz Dženovai, tad ar prāmi līdz Bastijai. Un, tā kā GR20 sākas Kalenzanai (Calenzana), tad vēl ar vilcienu līdz Kalvi (Calvi). Vilciens Korsikā man tiešām patika – ērts, skaisti skati.
Kalvi septembra nogalē vēl pilnā sparā ritēja pludmales sezona. Šo gan palaidu garām, jo pirms tam nebiju pārbaudījusi laika prognozes, un līdzi bija tikai siltās drēbes. Septembra beigās Korsikā dienas laikā mēdz būt +25 grādi un pat siltāk.
No Kalvi līdz Kalenzanai (~10km) aizbraucu ar stopiem. Knapi paspēju roku pacelt, kā mašīna jau bija apstājusies. Tad nu sākas mans un arī citu ceļotāju ceļš pa GR20 taku.
Taka ir labi marķēta. Manas brīvdienas bija 10 dienas. Tradicionālā variantā takas pievarēšanai vajag 15 dienas, tā vismaz visos ceļvežos rakstīts. Sākot ceļu, man nebija ne mazākās jausmas, vai varēšu iziet to ātrāk.
Sākumā skati līdzīgi pavasarī redzētajam Kiprā. Jūra, nelieli pauguri, arī pilsētiņas un ciemi līdzīgi. Pašu gājienu sāku neierasti vēlu, ap pusdienas laiku. Nekā sarežģīta nav, tikai jāiet.
Kopā gājiens līdz pirmajai būdai (refuge) man prasīja piecas stundas, neforsēju un baudīju. Būdas ir vienkāršas. Tur sezonā var pasūtīt vakariņas, brokastis vai nopirkt uzkodas. Tāpat var arī paši vārīt ēst. Gāze, trauki ir, tikai produkti jāuznes pašiem.
Vienīgi jārēķinās, ka var būt rinda uz ēst gatavošanu. Brokastis, ja pasūta būdiņā, vidēji izmaksā 10-12 eiro, vakariņās tā saucamais ēdienkartes piedāvājums izmaksā 18-20 eiro. Kafija arī nav lēta – 2,50 līdz 3 eiro. Ja pats ņem līdzi ēdienu, tad sanāk liela ekonomija.
Miljons zvaigžņu naktsmītne pie "Refuge d'Ortu di u Piobbu" (1520 m). Zvaigznes naktī tiešām bija daudz!
Otrā diena. Bija tikai pulksten 9, un visi jau aizgājuši. Liela daļa ceļotāju katru rītu sāk iet ap pulksten 7. Tas tāpēc, ka dienas vidū vasarā ir ļoti karsts, bet septembra beigās ir nesezona, un mierīgi var iet arī dienas laikā. Droši vien kāds grib iet divus posmus dienā, un tad arī labāk sākt ar gaismu.
"Refuge de Carrozzu" – otrās dienas galamērķis. Izgāju pēc pulksten 9 un jau ap 14 biju šeit. Nevarēju saprast, ko darīt. Iet tālāk otru gabalu vai palikt šeit un atpūsties? Satiktie pretimnācēji iesaka palikt, jo otru gabalu vienā dienā noiet būšot grūti.
Droši vien, ka grūti, jo dienas vidū pirmo reizi mūžā esmu samežģījusi potīti. Pilnīgi nevietā un nelaikā. Pirmajā mirklī visādas domas izskrēja cauri, austrāliete man priekšā, briti aiz manis, jā, būs labi, palīdzēs, ja nevarēšu paiet. Izrādās, var paiet, tiesa, lielāka slodze otrai kājai, it sevišķi, ejot uz leju. Jāsaka, ka taka skaitās viena no grūtākajām garajām trekinga takām. Katram jau savs grūtums, man vairāk tas, ka visu laiku bija jākoncentrējas, kur kāju liek. Taka nav veidota, šur tur, kur ir zeme, iestaigāta, bet kur akmeņi – tur nekā.
"Refuge de Carrozzu". Ja beidz savu gājienu divos dienā, tad nekas cits neatliek kā "ietusēt". Lai arī nesezona, cilvēki šeit bija, bet tie galīgi netraucēja, pat piešķīra savu šarmu, jo var pavadīt laiku diezgan starptautiskā kompānijā. Tajā pašā dienā, kad es sāku iet taku, to sāka iet arī austrāliete, francūziete, pāris no Šveices, beļģis, itālis, divas amerikānietes un astoņi briti. Nākamās divas dienas ar viņiem pavadīju daudz laika.
Esmu jau pieradusi, ka nevar ticēt visam, kas rakstīts, un tādēļ, pirms sāku šo taku iet, nosmīnēju vien par to, ka tā tiek saukta par grūtāko Eiropā. Bet man jāatzīst, ka bija sarežģītāk, nekā gaidīju. Es, protams, nevaru apgalvot, ka tā ir grūtākā Eiropā, jo ne tuvu visas neesmu izstaigājusi. Nebiju gaidījusi, ka tik daudz būs burtiski jākāpj, jānoliek trekinga nūjas un jāpalīdz ar rokām. Protams, šādā gadalaikā virves un drošināšanu nevajag, bet izslīdēt arī negribējās. Dažas vietas bija arī tādas nedaudz biedējošas, jo jāiet ar to 10 kilogramu somu uz muguras.
Kad labu laiku kāp tikai uz augšu, tad nonāc pārejā un tad atkal uz leju.
Atpūšoties varēja arī paķert saulīti. Pirms tam bija milzīgs kāpiens augšup, un es no šīs vietas 1,5 stundu pēc tam pa nobirām kāpu uz lejup. Faktiski iet uz leju ir daudz grūtāk nekā uz augšu. Negribas izslīdēt un sasisties.
"Refuge d'Asco Stagnu". Pieturpunktos teltis var izīrēt. Nakšņošanai "refuge" ir trīs cenas: iekšā būdā tas maksā ap 20 eiro, īrētās teltīs – 11 eiro, bet nakšņošanai savā teltī – 7 eiro. Oficiāli ir atļauts nakšņot tikai noteiktajās vietās, brīvā dabā īsti tas nav atļauts. Un tas ir normāli, jo taku sezonā iziet ap 30 000 cilvēku.
Ar pārtiku man bija "čābīgi". Īsti negribēju mocīties ar ceļojuma plānošanu, un man somā līdzi bija gaužām maz lietu, jo paļāvos uz "refuge" piedāvājumu, kas izrādījās ļoti dārgs. Šis ir viens no "Menu" ēdieniem vietējā restorānā – jēra gaļa ar kuskusu. Pirms tam bija tunča salāti un pēc tam – pana cotta. Kā redzams, ar noformējumu te neiespringst. Ēdiens galīgi nav lēts, šis konkrētais piedāvājums maksā 18 eiro. Daudz neēdīsi, vai ne?
Ceturtā diena sākās ar pamatīgu kāpienu. Tā arī bija jāiet – pa to marķējumu.
Piektajā dienā nolēmu dubultot ceļu, jo biju izpētījusi, ka stāvo kāpienu būs maz, vairāk ielejas, kas tā arī ir. Bet diemžēl neviens no maniem jaunajiem cīņu biedriem nedubultoja gājienu, un tā arī vairs viņus nesastapu.
Sestā diena sākās ar kāpienu pa nobirām augšup. Kalnu pārejas starpā bija paliels vējš. Paslēpāmies aizvējā. Bildē briti, kas devušies vienas dienas trekingā pa apkārtni. Tādas iespējas te bija daudz – uz GR20 var uzkāpt un nokāpt no ļoti daudzām vietām.
Diena bija miglaina, liels vējš, kas dzenāja mākoņus, bet man veicās, un šo skatu neaizsedza neviens mākonis.
Vēl joprojām bija jākāpj. Uz leju. Nepatika man uz leju, jo neredzēju, kur kāju lieku, lai gan aizķeru un plauktiņu bija ļoti daudz.
Vējš vēlāk sadzenāja lietu, bet tas sāka līt tūliņ pēc tam, kad nonācu mājiņā.
Šis ir stāsts par nesezonu. Liela daļa refuge (nacionālā parka mājiņas) un bergeries (mājlopu ganāmpulku ganu būdas, kūtis) ar 1. oktobri tiek slēgtas, kas nozīmē, ka tur var palikt pa nakti, bet nav cilvēku un nevar nopirkt ēst. Un, kad tur ierados, tieši iepriekšējā naktī "Refuge de Pietra Piana" bija slēgta. Tur satiktai šveiciešu grupai, kuri šo mājiņu bija rezervējuši internetā, bija teikts, ka tā būs vaļā, tāpēc viņi nebija ēdienu paņēmuši līdzi. Viņi tajā vakarā izvārīja zupu no sīpoliem, ko atrada izmestus aiz mājiņas. Šajā bildē izmesti kartupeļi, bet šis bija nedaudz zemāk, un es prātoju – likt somā vai nelikt, jo man arī vairs nebija pārtikas.
Septītajā dienā arī nolēmu ceļu dubultot. Manā somā arī vairs nebija nekā no pārtikas, tikai kafija, bet, ja noiešu divus posmus, vakarā būšu Vizanovā, kur skaitās takas vidus. Tās dzelzceļa stacijā daudziem sākas un daudziem beidzas ceļš pa GR20.
Tur arī kārtīgi paēdu un nolēmu tomēr vairāk nedubultot gājienus. Lielāka bauda ir, kad iet klasiskā variantā, lai var daudz "ietusēt" ar citiem. Tomēr kāpiens līdz "Bergeries de Capannelle" (1586 m) no Vizanovas bija viegls un nebija arī garš. Bet labi, ka tā – no rīta satiku Kristapu un Kristīni no Latvijas, bet, ja būtu gājusi vēl otru posmu, varbūt pat nesaskrietos.
Devītajā dienā nolēmu iet GR20 variantu, nevis pašu maršrutu. Marķējuma gan nebija, bet palīdzēja "Maps.me". Fotogrāfijā arī var redzēt, ka eju ar botām, nevis zābakiem. Klasiski – rietumeiropieši iet trekinga zābakos, austrumeiropieši – botās.
Biju jau nonākusi salas dienvidos, jo šeit ieraudzīju otru tās krastu.
Mans pēdējais rīts uz GR20 šajā ceļojumā. Tā nu sanāca, ka palika mazs gabaliņš, ko iet citā reizē.
Kāpu lejā uz Kozano. Šo variantu man ieteica Vizanovā sastaptie nīderlandieši. Mēs jau parasti sastopam tos cilvēkus, kas mums savā ceļā jāsatiek.
Un kur tad Korsika bez cūkām! Tās našķojas savvaļā.
Vietējo labumu tirgus Ažakšo (Ajaccio).
Un, protams, Napoleona muzeja apmeklējums. Ieeja tajā maksā septiņus eiro."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
