Pasaules bērni: ar ģimeni spocīgajā Bokora kalnā Kambodžā, kur dzīvību zaudējuši simti  (2)

Iepriekšējo stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit.

Nosaukums: Bokora kalna pilsēta. កស្ថានីយភ្នំបូកគោ
Atrašanās vieta: Kampotas province, Kambodža
Ieejas maksa: 2000 riel (0,45 eiro) transportlīdzeklim

Gluži kā vienas nakts meitenes mūsu ceļojumā motorolleri nomainās viens pēc otra. Šoreiz mums gadās viskomfortablākais braucamrīks par tieši četriem dolāriem (3,8 eiro) dienā. Sezona vēl nav sākusies, tāpēc gadās, ka cenas pārsteidz. Uz labo pusi. Pieradums neskatīties termiņos un atiešanas sarakstos padara brīvus. Un ceļš var atkal sākties.

Bokora kalna pilsēta atrodas tāda paša nosaukuma nacionālajā parkā, mazās pilsētiņas Kampotas pievārtē, Kambodžas dienvidos. Gluži kā daudzas Kambodžas pilsētas, tā glabā vēstures noslēpumus un ļauj pa atslēgas caurumu paskatīties pagātnē.

Bokora kalns ar savu vēsi patīkamo gaisu un greznajām ainavām 20. gadsimta divdesmitajos gados kļuva par mītnes vietu franču bagātajiem un aristokrātiem. Meklēdami glābiņu no Kambodžas galvaspilsētas Pnompeņas mūždien mitrā un karstā tropu gaisa, franči izbūvēja Bokora kalna galā ekskluzīvu pilsētu. Starp džungļu nogāzēm tūkstošiem khmeru strādnieku deviņos mēnešos uzcēla ne tikai villas, bet arī pasta ēku, veikalu, katoļu baznīcu un pašu grandiozāko namu – viesnīcu, ko sešdesmitajos gados pārveidoja par kazino. Bīstamie apstākļi un īsais būvniecības termiņš rezultējās ar vairāku simtu, ja ne tūkstoša khmeru celtnieku nāvi.

Indoķīnas kara sākumā, 40. gados franči savas greznās atpūtas vietas bija spiesti pamest visā Kambodžas teritorijā, tajā skaitā Bokoras pilsētā. Tukšās ēkas tika izdemolētas, nelegāli apdzīvotas un atkal pamestas vairākus gadu desmitus. Sešdesmitajos gados Bokora pilsēta ieguva jaunu elpu, kad daļa no ēkām tika renovētas un bagātie khmeri baudīja šeit kazino priekus un brīvdabas atpūtas iespējas. Nospēlējot kazino savu mantu un iedzīvi, zaudētāji esot gājuši savas bēdas sūdzēt baznīcas sienām vai metušies lejup no kraujas.

Tas neturpinājās ilgi, jo septiņdesmitajos gados, nonākot pie varas sarkanajiem (komunistiskajiem) khmeriem, Bokora kalna pilsētas ēkas tika izmantotas kā kareivju apmešanās mītnes un viena no pēdējām vietām, kura tika atbrīvota.

Vjetnamiešu un sarkano khmeru apšaudēs kazino un katoļu baznīca tika izmantota kā aizsegs. Lodes caurumus izpostītajās sienās var redzēt vel šodien. Tā Bokora kalna ēkas tika pamestas un atstātas novārtā atkārtoti, un, laikam ejot, vēl vairāk ieauga mežu biezoknī. Cik dvēseļu aiziešanu piedzīvojis Bokoran nacionālais parks, to var tikai minēt, bet spocīgā aura ir iesūkusies visās izdemolēto ēku sienās. Visu vēl spokaināku padara mākoņu un miglas plūdums, kas brīžiem aizsedz un paslēpj skatu uz kalna pilsētu.

Mūsdienās Bokora kalns, pateicoties nesen izbūvētajam jaunajam un grandiozajam kazino, uz kura jumta ir helihoptera nosēšanās laukums, ir ticis pie asfaltēta ceļa, līdz ar to sāk kļūt pieejams lielām tūristu grupām. Un nav melots, apgalvojot, ka tas ir labākais ceļš, pa kuru iespējams braukt visā Kambodžā. Vijoties 30 kilometru augstumā, tas ir gludi izbūvēts, ar malās novietotiem spoguļiem un atstarotājiem, vēl nepiedzīvojis smago mašīnu izdangātās bedres. Abās pusēs ceļam izbūvētie notekgrāvji un kalna sienu norobežojums ir izveidots, lai izvairītos no zemes nogruvumiem. Savukārt kalna māju skeletu nākotne nav skaidri zināma – vai to vietā izveidos ko jaunu, vai atstās par tūrismu pievilināšanas punktu.

Mēs motorollera mugurā lēni devāmies augšup uz kalna virsotni. Ielejā valdošo svelmi palēnām nomainīja dzestrs kalnu gaiss. Pavadījuši dažus mirkļus pie pamestās baznīcas, mēs vērojām, kā mākoņi palēnām pārņēma Bokora kalna virsotni.

Viens mirklis un viss ietinās sniegbaltā mākonī.

Pie vecā kazino kāpnēm modele trīs metrus garā kleitā ar šlepi pozēja fotogrāfam. Pēc minūtes arī viņa pazuda miglas pienainumā – redzamība tik, cik saskatāmas mūsu kurpju šņores. Māju atlūzas, izslējušās starp baltajām kupenām, spocīgi skatījās pretī. Nodomāju, ka visu pasaka laiks, kam lokācija viena un tā pati. Kurš gan apgalvos, ka tas mūsu laiks tāds lineārs, ja viss vienā dienā var izrādīties izdomāts.

Sāka pamazām līņāt, mēs visi trīs saspiedāmies tuvāk un lietus gāzi pavadām starp nesen uzbūvēta ķīniešu tempļa sienām Vēl tik daudz kā skatāma, tāpēc, sagaidot lietus līņāšanas pauzi, steidzāmies tālāk. Vientulīgais straujo pagriezienu ceļš jau pats par sevi bija apskatīšanas vērts, kad, iestidzis starp zaļajiem mūžamežiem, tas spēlējās ar mākoņu un miglas kupenām. Garām pazibēja 100 rīsu lauki. Tā vietējie nosaukuši akmens laukus, kas atgādina no kalna gala skatītos Kambodžas rīsu laukus, kuri sadalīti mazos gabaliņos. Zinot māju šaušalīgo vēsturi, gribas meklēt kādu dziļāku stāstu par šiem 100 rīsu laukiem. Šoreiz nav.

Lietus gāzes aizveda mūs pie Povokvil ūdenskrituma. Lietus sezona sasniegusi savu kulmināciju, un spēcīga ūdens mutuļošana dzirdama jau mašīnu pieturas punktā. Par 75 ASV dolārcentu ieejas biļeti var ne tikai apskatīt ūdens malšanos starp akmeņiem stāvkrastā, bet arī tikt pacienātiem ar tikko svaigi spiestu cukurniedru sulu. Mitrumā sačokurojošies pirkstu gali saspieda ciešāk ledaino plastmasas glāzi. Cukursīrups slīdēja lejup pa rīkli un garšas kārpiņas gavilēja.

Lietus, saule, vējš, siltums, aukstums. Tas viss Bokora kalnā ir ilūzija, kas samaļ, apgāž un pasmejas par jebkādiem rāmjos ielicējiem. Lietus rimās, un mēs devāmies tālāk uz skaisto templi – uzbūvētu pašā klints malā. Pēc mirkļa lietus jau atkal atgriezies ar vētras spēku. Pilieni sitās sejā, četrdesmit piecu grādu leņķī un nelīdzēja pat patvērums zem nojumes. Mēs saņēmāmies un devāmies lietū, lai dotos atpakaļ uz mājām. Bokora – tu esi vilinošs, bet prātā nāk Anglijas nebeidzamais lietus, un man gribējās atkal prom – pie saules. Tur lejā, ielejā.

Nākamo Sandras Kokas un viņas ģimenes stāstu lasiet jau 4. novembrī.

Vairāk par šīs ģimenes piedzīvojumiem variet lasīt blogā "Pasaules bērni".