Sandra Koka Jaunajā gadā apņēmās doties ceļojumā bez atpakaļ biļetes noteiktam laikam – uz Āziju kopā ar ģimeni. Un viņai tas izdevās – lūk, stāsts par ceļošanu ar mazu bērnu un dzīves baudīšanu tieši tagad. Par to viņa raksta arī blogā. Šoreiz stāsts par Ķīnas skaisto Zhangjiajie dabas parku, kas iedvesmoja Holivudas grāvēju "Avatars".
Iepriekšējo stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit. Savukārt Sandras piedzīvojumi spokainajā Bokora kalnā Kambidžā atrodami šeit, bet par pastaigām Honkongas betona un zaļajos džungļos stāsts atrodams šeit.
Galamērķis: Zhangjiajie dabas parks
Atrašanās vieta: Hunaņas province, Ķīna
Ieejas maksa: CNY 245 jeb EUR 33 (sezonā 01. marts līdz 30. novembris), CNY 130 jeb EUR 17,52 (nesezonā 01.12-februāra beigas). Biļete derīga četras dienas. Papildu samaksa par gaisa vagoniņu, liftu. Bērniem, kas mazāki par 1,30 m – bezmaksas.
Laikā, kad slavenākās tūrisma vietas agresīva tūrisma radīta kaitējuma dēļ ver ciet savas durvis, masu kultūrai ir īpaša ietekme uz zemeslodes saglabāšanu tāpat kā iznīcināšanu. Holivudas filma "Avatar", kur zili, ārpasaulīgi cilvēku mutanti cēli laidās pār paradīzes kalniem, atnesa slavu Zhangjiajie nacionālajam dabas parkam.
Paši filmas autori gan atzīst, ka slavenie peldošie kalni esot radīti, ietekmējoties no dažādiem pasaules kalniem, un Tianzi kalni esot tikai daļa no tiem. Bet tas vairs ķīniešiem nebija svarīgi. Visās reklāmās ar kalnu torņiem tiek pieminēta filma "Avatars", un daļa kalnu pat nosaukti par "Avatara kalniem". Vuljana (Wulyan) ciemata centrā atrodas milzu strūklaka ar peldošajiem kalniem un avatariskajiem tēliem. Tūkstošiem cilvēku ik dienas steidz staigāt gar kalnu aizām, korēm un pakājēm. Popularitāte, it īpaši pašu ķīniešu vidū, augusi tieši pateicoties "Avatar" filmai.
Kādu ietekmi gadu gaitā tas atstās uz ekosistēmu, var tikai minēt. Atliek cerēt, ka tas nebeigsies tāpat kā Taizemei, kuras pludmales kļuva slavenas, pateicoties tādām Holivudas filmām kā "Pludmale" un "Džeims Bonds". Pavisam nesen nācās slēgt tādas paradīzes pludmales kā Koh Khai Nok, Koh Khai Nui un Koh Khai Na lielā apmeklētāju pūļa dēļ. 80% koraļļu ir uz iznīkšanas robežas. Simtiem laivu, kuru enkuri sadragā koraļļus, snorkelētāji un nirēji ar pleznām, kā arī neapdomīgie, kas kāpj uz koraļļiem vai nolauž kādu suvenīriem, tos izposta. Tas viss novedis pie piekrastes mikrofloras un faunas iznīcības. Nesen arī ASV Oregonas parkā tūristi iznīcināja desmitgadēm stāvējušo akmens kārtojumu "Duckbill". Diemžēl tā varētu turpināt vēl kādu laiku.
Zhangjiajie nacionālais dabas parks ir daļa no Vulingjunanas (Wulingyuan) ainaviskā reģiona (397.5 km2). Dajongas pilsēta, kas ir pārdēvēta par Zhangjiajie, rada maldīgu priekšstatu par tās saistības ar parku. Patiesībā pilsēta no Nacionālā meža parka atrodas 40 kilometru attālumā. 4810 hektārus lielajam parkam ir piecas ieejas, tāpēc izvēlēties apskates maršrutu nenākas viegli. Iebraukuši ar nakts vilcienu Zhangjiajie pilsētā, mēs uz pāris stundām iestrēgām informācijas centrā. Angliski šeit nerunāja, toties mēs tikām pie vizuālas parka kartes ķīniešu valodā un, cītīgi urbjoties attēlos, es mēģināju izprast sarežģīto ceļu loģistiku. Trīs gaisa vagoniņi, pasaulē augstākais stikla lifts, vilciens un minibusi pa parka teritoriju. Mēs devāmies uz tuvāko ciematu, lai nākamajā rītā dotos uz tuvāko parka ieeju. Agrie rīti ir vienīgais veids, kā apiet pūļus, nestāvot stundām garās rindās. Biļete bija derīga četrām dienām, jo parka teritoriju nav iespējams apskatīt vienā apmeklējumā.
Nacionālās brīvdienas vēl nebija sākušās, un, bez rindas nopērkot biļetes, mēs tikām pirmajā autobusā, kas aizveda uz gaisa trošu vagoniņu. No turienes sākās pastaigu takas ar skatu tornīšiem un Tianzi kalna virsotnēm. Nacionālā parka izpētei nepieciešamas vairākas dienas, tāpēc, lai neuztrauktos par tikšanu atpakaļ ielejā, mēs nakti palikām pašā Nacionālā meža parka vidienē. Rezervētais hotelis nekur nebija atrodams, un pēc stundu ilgas maldīšanās izrādījās, ka tas nemaz neatrodas šajā parkā. Booking.com un google.com Ķīnā nevar ticēt, pat ja ir apiets bloķētājs. Mēs atcēlām rezervāciju un brīnumainā kārtā tikai uz vienu nakti atradām jauniešu hosteli. Parka teritorijā naktsmītņu skaits ir limitēts. Vieta bija ideāla vakara pastaigai pa pavisam klusiem un neapmeklētiem parka nostūriem.
Nolikām mantas un devāmies klusāko taku izpētē. Pāris kilometru pa vientulīgu ceļu, garām koka bunduļos izveidotiem bišu stropiem, kalnu kazām un zemnieku mājām. Lejup aizā pavērās rīsu lauks, kas kontrastēja ar kalnu korēm un asajiem torņiem. Dzestrajā gaisā skatu torņos mēs bijām vienīgie, kas skatījās uz pretējā pusē esošo stikla liftu, kas ieskauts kalna dzīlēs. Smaržoja priežu skujas, un čiekuri maisījās pa kājām. Apsēdušies pakāpienu nojumē, ieslīgām apkārtnes ainavā līdz šķita, ka šeit būts jau patiesi sen. Kad atgriezāmies mūsu naktsmītnē, jau krēsloja un pēc tvaicētu pelmeņu vakariņām ieslīdējām zem elektriskās segas. Kalnos ir vēss, apkures nav, bet zem sildāmās segas bija sajūta, kā ziemas dienās mājās. Šeit ziemas mēnešos apkārtne tiek ieputināta sniegā. Zemās temperatūras un kalnu galos augošie koki ar saknēm klintīs veido eroziju, kas ietekmējis īpatnējo torņu formu.
Nākamajā dienā, pirms devāmies uz tūristu skatu punktiem, pāris stundas mērojām simtiem pakāpienu, lai nokļūtu tūristu vismazāk apmeklētajā parka daļā. Viens no apskates objektiem bija klintī izveidojies akmens tilts. Turpat netālu imperatora krēsls – mazs balkons, no kura uz visām pusēm paveras kalnu smailes ar dziļām aizām. Bez pārdevējas ar kaltētām sēnēm, dažādām tēju šķirnēm un oglēs kūpošu tējkannu, mēs bijām vienīgie tā apmeklētāji.
Pēc pārdesmit minūtēm, kad sasniedzām vispopulārāko tūristu apmeklēto skatu punktu, neticējām, ka dienas pirmo daļu esam pavadījuši "tete a tete" ar Zhangjiajie kalnu korēm bez citiem lieciniekiem.
Cilvēku masas, kliegšana un grūstīšanās. Vēlēšanos mežā sakārtas sapņu domas sarkanajās lentēs. Mēs steidzāmies. Naktsmājas parka vidienē vairs nebija pieejamas, tādēļ mums šodien jāmēro garais ceļš atpakaļ uz Vulingjuanas ciematu. Divās minūtēs 330 metru garais lifts, kas ir pasaulē garākais, nogādāja no kalnu virsotnēm līdz pašai apakšai. Tas ir viens no populārākajiem apskates objektiem šeit. Lai izvairītos no pūļiem, mēs devāmies pa neskaitāmām kāpnēm lejup – caur mērkaķu birzij. Baros tie lēkāja koku zaros, sekoja gar taku malām un spēlēja mērkaķēnu spēles. Kāpnes šķita nebeidzamas, un vietām ceļš zemes nogruvuma dēļ aprāvās.
Ik pa laikam vietējie piedāvāja par samaksu šo kāpņu ceļu mērot bambusa krēslā uz divu vīru muguras. Saguruši un izmisuši ceļotāji mēroja arī ceļu augšup, mums pretējā virzienā, un atlika vien priecāties, ka mēs devāmies lejup. Pēc gandrīz stundas gājiena, nonācām ielejā. Zelta putu upe atklāja savu akmeņaino dibenu, rudenī tās tērce bija gandrīz izsīkusi. Vietām bija sakrautas akmens torņu piramīdas. Mēs esam nonākuši kalniem pie kājām un apkārt paveras pavisam cita ainava.
Tālāk sekoja brauciens ar autobusu atpakaļ uz Vulingijuanu, un pāris stundas ilga naktsmītnes meklēšana. Google arī šoreiz mūs pievīla, un tikai ar atsaucīgu iedzīvotāju palīdzību atradām rezervēto gultas vietu. Saimnieks ienesa istabā trauku ar milzu vīnogām, kas audzētas šajā reģionā. Laipni lūgti! Bijām ātrā gaitā nogājuši 10 stundas. Spēka pietika tieši tik daudz, lai atrastu, kurā pusē spilvens un sega. Un avatarisku sapņu laiks varēja sākties."
Vairāk par šīs ģimenes piedzīvojumiem lasiet blogā "Pasaules bērni".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
