Uz Stokholmu bez kronas kabatā

"Tallink" prāmis "Isabelle" Vecrīgas panorāmā šobrīd ierakstās katru otro dienu, ar darbarūķim neizpaliekošu precizitāti nogādājot uz Stokholmu pasažierus un transportu. Pavisam drīz, jau decembra vidū, talkā nāks otrs kuģis "Romantika", kas savulaik jau kursēja maršrutā no Rīgas uz Stokholmu.

Pārvadātāji parūpējušies par vairākām ērtībām un jaunumiem. Piemēram, lai Rīgas ostā izvairītos no stāvēšanas garā rindā pie kasēm, iespējams ātri reģistrēties un iekāpšanas kartes saņemt automātos. Saziņa ar gudro iekārtu ir ļoti vienkārša un saprotama. Savukārt uz kuģa intelektuālo spēļu piekritēji ceļojuma laiku var īsināt, tiekot labprātīgi ieslēgti istabā "Escape Room", kas paredzēta divu līdz četru dalībnieku komandām. Spēles mērķis – 60 minūtēs izkļūt no "Senā burinieka" kajītes, atrisinot dažādus uzdevumus un mīklas.

Iekārtojamies A klases kajītē ar logu, bet rudenī saule riet stundu pēc kuģa atiešanas, tādēļ pa logu nekas daudz no Rīgas līča nav saredzams. Toties nākamajā rītā, kad jau tuvojamies Stokholmai, iesaku vērot daudzās miniatūrās gleznainās saliņas no kuģa priekšgalā ierīkotā zviedru galda restorāna. Katra nākamā sala ir aizvien lielāka. Sajūta, ka raugos uz kilometriem garas milzu ķirzakas viļņoto asti. Uz salām redzamas sarkanzilidzelteni krāsotas mājiņas ar neiztrūkstošiem karogu mastiem. Lēni slīdam gar klintīm un cietoksni – savdabīgiem pilsētas vārtiem. Kad tuvojamies ostai, apkārt parādās aizvien vairāk kuģu. Mazie, ašie kuģīši, sakuldami baltu putu grīsti, aizsteidz ikrīta pārvadājumos, kamēr lielie, baltie daudzstāvu milzeņi cēli un nesteidzīgi iegrozās spraugās starp šērām.

Kad izkāpjam krastā Stokholmā, pienācis laiks manam eksperimentam: iepazīt Zviedrijas galvaspilsētu bez centa jeb zviedru kronas kabatā. Šo uzdevumu atvieglo tas, ka Zviedrijā šogad daļā valstij piederošo muzeju atcēla ieejas maksu. Pirms vairāk nekā 10 gadiem jau bijusi spēkā līdzīga sistēma, tomēr vēlāk maksa atjaunota. Steidzu izmantot radušos iespēju un pirms ceļojuma sagatavoju "kaujas plānu", jo kruīza noteikumi paredz uzturēšanos Stokholmā vien nieka sešas stundas. No 14 galvaspilsētas muzejiem, kuros ir bezmaksas ieeja, izvēlos četrus.

Mugursomā man ir fotoaparāts, termoss ar karstu tēju un sviestmaizes. Kājās apavi ērtai soļošanai, jo pilsētā neizmantošu transportu, par ko būtu jāmaksā. Biezās virsdrēbes atstāju kajītē. Lai gan Stokholmā ir apmācies un mitrs, tomēr Golfa straumes un Atlantijas okeāna tuvuma dēļ laiks ir silts. Rokās karte ar mājasdarbu – iezīmētu interesantāko un īsāko ceļu līdz mērķiem. Vispirms dodos cauri "Frihamnen" ostas rajonam, palielai izrakņātai pļavai, kur parasti notiek dažādi masu pasākumi: gadatirgi, sporta sacensības, koncerti. Šoreiz te valda klusums, īsākais ceļš uz centru brīvs.

Tad soļoju gar vēstniecību rajonu un Nobela parku, kas tērpies krāšņā rudens rotā. Nomaļā ielā darba dienas vēlīnā rīta mieru iztraucē vien baznīcas pulksteņa zvans, daži ašie riteņbraucēji un tramvaja graboņa tālumā. Neredz arī daudzskaitlīgas tūristu grupas, jo aktīvā vasaras sezona pagājusi. Pēkšņi no stūra izskrien melnīgsnēji neliela auguma jaunieši. Gluži kā zvirbuļi, viņi skaļi, demonstratīvi sasaucas, pamana man kaklā fotoaparātu, tomēr neapstājas, bet naski aizspurdz tālāk, kaut ko meklēdami. Paliek neomulīgi. Prātodams par viņu izcelsmi un piederību kādai sociālai grupai, nokļūstu uz Strendvagenas ielas. Krastmalā skatam paveras pavisam cita aina. Kuģi, laivas, jahtas. Intensīva pilsētas satiksme. Nelielas āra kafejnīcas ar apmeklētājiem atpogātos smalkvilnas mēteļos, kuri cimdotās rokās tur kafijas tases un nesteidzīgi malko kūpošo smaržīgo dziru. Kādam blakus tikpat cēli novietojies uzticamais četrkājainais pavadonis – zeltainais labradors. Māmiņas ar bērnu ratiem sildās skopajos saules staros.

Virzos uz priekšu līdz Artillerigatanas ielai, iegriežos tajā un apmēram pēc simts metriem esmu sasniedzis pirmo apskates objektu – Armijas muzeju "Armemuseum". Pārgājiens raitā solī aizņēma vien 25 minūtes. Lielā, masīvā ēka ar lēzenām bruģētām uzbrauktuvēm galos celta 1867. gadā un vispirms kalpoja par arsenālu – lielgabalu un citu ieroču glabātavu. Veru smagnējās durvis un uzreiz nokļūstu dežuranta aprūpē. Paņemu bukletu. Angļu valodā informācija par ekspozīciju trijos stāvos un apskates sākumu.

Salīdzinājumā ar citu valstu kara muzejiem šeit nav detalizētu kauju hroniku. Karu akcentē kā sociālu parādību. Uzskatāmi iedarbojoties teju uz visiem maņu orgāniem, rāda kara šausmas, konfliktu psiholoģiju, karagājienu ietekmi uz valsts attīstību. Augstmaņu, rekrutējamo zemnieku, zirgu, citu dzīvnieku vaska figūras dabīgā lielumā. Netīrs krievu zaldāts, kurš ar durkli nogalina tikpat netīru zviedru karavīru, milzīgu žurku izbāžņi, uzbrukumā ejošie strēlnieki. Ierakumi, lazaretes, zirgu staļļu maketi, sprādzienu un kliedzienu troksnis, apgaismojuma maiņa un grīdas vibrēšana… Šajā jūklī var nepamanīt pat atombumbas maketu, prototipu, pie kura radīšanas strādāja zviedru zinātnieki…

Pārsteidz diorāma, kas veltīta Trīsdesmitgadu karam (1618–1648), ar 5000 miniatūrām smalki izstrādātām karavīru figūriņām. Protams, te vēsturiskā secībā pa gadsimtiem ieroči, ekipējums, trofejas. Lūk, karte, kurā attēlota 17. gadsimta Zviedrija. Impērijas teritorijā bija iekļauta daļa no tagadējās Norvēģijas, Vācijas, Polijas, Krievijas, Igaunijas, arī Latvijas, tāpēc visdažādāko oriģinālo trofeju šeit ļoti daudz.

Ir padomāts par nogurušiem apmeklētājiem – iespējams paņemt saliekamu krēslu un apsēsties praktiski jebkur. Ir galdiņi ar dzeramā ūdens trauku un plastmasas glāzītēm. Muzejs noteikti patiks gados jaunākajiem apmeklētājiem, kuri pirmajā stāvā var pielaikot bruņas, uzģērbt formastērpus, likt galvassegas, izcilāt dažādus ieročus, fotografēties uz nebēdu. Pieņemu, ka ne mazāk aizraujoša nodarbe tā varētu būt arī pieaugušajiem. Apmeklētāju vidū bija manāmas vairākas zviedru skolēnu grupas, kas šeit uzskatāmi apgūst vēsturi. Muzejā notiek tematiskas lekcijas, izstādes, filmu seansi. Piemēram, šomēnes par kara bēgļiem, kuri pārpludina Eiropu. Šādi tiekot mācīta tolerance un izpratne par pasaulē notiekošo.

Atceļā šķērsoju bruģētu laukumu, zem kura atrodas Otrā pasaules kara laika bumbu patvertnes. Arī šeit ierīkota ekspozīcija. Laiks nokratīt "kara putekļus", jo nākamais apskates objekts ir nieka piecu minūšu attālumā. Hamngatanas ielas 4. numurā atrodas neparasts, ārēji teatrāls, ekscentrisks muzejs – privātmāja, kas piederēja vienam no 20. gadsimta sākuma bagātākajiem Zviedrijas uzņēmējiem, bet tagad šeit ierīkots "Hallwylska museet". Daudz reižu esmu gājis garām, nepievēršot uzmanību ēkas fasādei, nu laiks ieiet pagalmā. Pārsteigumā aizraujas elpa, jo esmu nokļuvis "mazajā Venēcijā"!

Izrādās, ka Stokholmas centrā atrodas Vidusjūras "pallaco" stila pils ar palmām, smalku fasādi, daudzām logu ailēm, strūklaku ar mītiskiem varoņiem. 1898. gadā pabeigtās ēkas kopējās būvniecības izmaksas sasniedza 1,5 miljonus zviedru kronu, padarot to par vienu no dārgākajām Zviedrijas privātmājām. Ēka aprīkota ar tolaik vismodernākajām iekārtām un mehānismiem. Tajā ierīkoja joprojām funkcionējošus liftus ēdienu pasniegšanai un cilvēku pārvietošanai. Visās telpās žilbināja neskaitāmas elektriskās spuldzes (tolaik tas bija ļoti dārgs prieks). Turklāt elektrības sviras ļāva regulēt apgaismojuma intensitāti. Mājā bija trīs tālruņa līnijas: iekšējā, sakariem ar galvaspilsētu un citām pilsētām. Siltumu nodrošināja gaisa plūsma. Tiesa, Stokholmas centrā gaiss bija pamatīgi piesārņots, tāpēc nācās izgudrot īpašus filtrus. Arī trauku žāvētājs un caurteces ūdensvads tā laika mājās bija īpaša greznība.

Nama īpašnieki bija ļoti veiksmīga kokrūpnieka meita grāfiene Vilhelmīne Halvila un Šveicē dzimušais grāfs Valters Halvils. Viņi izveidoja unikālas porcelāna, antīko mēbeļu, ieroču un gleznu privātkolekcijas, kas pēc abu Halvilu nāves pārgāja valsts īpašumā.

Kādu laiku ir jāpierod pie puskrēslas, kas valda muzeja parādes telpās, kur zeltīti kokgrebumi mijas ar zīda gobelēniem, sienu un griestu gleznojumiem. Smago kristāla lustru un vitrāžu staru spēle neskaitāmos spoguļos rada svinīgi pieklusinātu efektu. No sienām uz mani bargi noraugās portretos attēlotie ievērojamās dzimtas pārstāji. Ķīnas porcelāna šķīvji sarindoti zeltītā skapī, kas savulaik piederējis pašam pāvestam Pijam VI; skapja augšējo malu rotā pāvesta ģerbonis. Unikālais skapis iegādāts Minhenē. Nama viesi tika izklaidēti, spēlējot Ņujorkā iegādātās un 1896. gadā uz Stokholmu atvestās firmas "Steinway&Sons" klavieres. No bumbierkoka darinātā mūzikas instrumenta korpuss saimniecei licies par prastu smalkajam mājas interjeram, tāpēc klavieres tika apzeltītas. Biljarda istaba ar milzīgu biljarda galdu, erotiskiem gleznojumiem un metālkalumiem, kabinets smēķēšanai, kurā uzturējās tikai vīrieši, gleznu galerija, vingrošanas un trenažieru zāle ar zviedru sienu. Un vēl un vēl….

Arī šajā muzejā padomāts par bērniem, kuriem mājas kalpotāju zonā atklājas sava burvju pasaule. Leļļu nami, klucīši, atjautības spēles, krāsojamie krītiņi naski tiek likti lietā, kamēr augšstāvos bērnu vecāki iejūtas vēlīnā Viktorijas laikmeta dzīvesveidā. Šaurās lokveida koka kāpnes žēlodamās čīkst, līdz nokļūstu augšstāvā, kur ikviens var piedalīties improvizētā Venēcijas karnevālā. Tiek pielaikotas maskas un tērpi. Ļaužu burzma, smiekli. Parfīma un pūdera smarža. Fonā skan mūzika. Mūžīgie svētki!

Nākamais pieturas punkts manā ekskursijā ir Karaļa pils pagalms vecpilsētas centrā, kur iespējams noskatīties krāšņo karaliskās goda sardzes maiņu. Esmu nedaudz nokavējis, tomēr daudz nebēdāju un dodos pašā pilī Slotsbakena ielā 3, kur dziļi pils velvju pagrabos izvietota Karaliskā ieroču glabātava "Livrustkammaren". Stāsts ir ne tik daudz par pašiem ieročiem, kā par Zviedrijas karalisko ģimeni un karaļnamam pietuvināto augstmaņu dzīvesveidu: kaujām, ballēm, slepkavībām, mīlu un viltu piecu gadsimtu ilgumā. Te vienkopus savākti oriģināli sadzīves priekšmeti, parādes tērpi, mundieri, kleitas, kostīmi, un, protams, paši ieroči. Atsevišķa zāle veltīta karaļnama atvasēm, prinču un princešu dzīvei. Ģimenes ar bērniem te atradīs intelektuālo spēļu istabas, kur atraktīvā veidā varēs izzināt vēsturi vai vienkārši atpūsties, spēlējot videospēles.

Garu garās galerijas bez logiem, smagnējie zemie griesti ar atsegto sarkano ķieģeļu robusto mūrējumu manī rada gluži vai fiziski nepanesamu smaguma sajūtu. Virszemē atviegloti uzelpoju un pārskrienu pāri pils laukumam, kur Slotsbakena ielā 6 atrodas Karaliskais monētu kabinets ("Kungliga Myntkabinettet"). Te trijos stāvos izvietotā ekspozīcijā var aplūkot dažādas monētas, papīra naudu un medaļas. Arī pirmās monētas, kas izgatavotas Austrumturcijā 620. gadā pirms mūsu ēras. Šeit pārskatāma visa zviedru monētu vēsture, sākot ar 10. gadsimtu.

Atpakaļceļš līdz prāmim šķiet īsāks. Neiztērējis ne centa, tomēr paspēju sajust Stokholmas rudenīgo burvību, Zviedrijas vēsturisko elpu. Nākamreiz atgriezīšos siltākā gadalaikā, kad droši varēšu nakšņot zem klaja ziemeļu debesjuma savā miljons zvaigžņu hotelī.

Stokholmā muzeju ieeju rotā zeltaini dzelteni karogi ar attiecīgu uzrakstu. Muzejos vispirms piesakieties pie dežuranta vai kasē, saņemiet bezmaksas bukletus, uzziniet, par kuru ekspozīciju jāmaksā un kas aplūkojams par brīvu. Piemēram, arī "bezmaksas" muzejos jāmaksā par gida pakalpojumiem, audiogidu, papildu izstādēm.

Pa muzejiem aizliegts staigāt ar lielām mugursomām, atsevišķos muzejos arī virsdrēbēs. Tādēļ ņemiet līdzi vienas vai desmit kronu monētas, kuras var izmantot mantu glabātavu un garderobes skapīšos. Pēc tam monētas tiek atdotas. Gadījumā, ja monētu nav līdzi, paļaujieties uz kases darbinieku žēlastību, lai jums tās aizdod. Tikai neaizmirstiet atdot atpakaļ!

Bezmaksas muzeju saraksts atrodams interneta vietnē: viewstockholm.com

Lai aplūkotu 17. gadsimta karakuģi tūristu visvairāk apmeklētajā Vasa muzejā, pieaugušajiem jāšķiras no 130 zviedru kronām (valūtas maiņas kurss ir ap desmit kronu pret vienu eiro). Par ieeju grupas "ABBA" muzejā uz vietas pieaugušajiem jāmaksā 215 kronas. Iegādājoties internetā, biļetes cena ir 195 kronas.

Līdz šā gada beigām karaliskās goda sardzes maiņa pie Karaļa pils militārā orķestra pavadībā notiek trešdienās, sestdienās un svētdienās. Ceremonija sākas pulksten 12.09 no Mintorgeta laukuma (svētdienās un svētku dienās pulksten 13.09). Ja nav muzikālā pavadījuma, tad parāde sākas pie obeliska attiecīgi pulksten 12.14 vai 13.14.