Sandra Koka Jaunajā gadā apņēmās doties ceļojumā bez atpakaļ biļetes noteiktam laikam – uz Āziju kopā ar ģimeni. Un viņai tas izdevās – lūk, stāsts par ceļošanu ar mazu bērnu un dzīves baudīšanu tieši tagad. Par to viņa raksta arī blogā. Šoreiz par Indijas valūtas krīzi un to, kā tā sagūstījusi gan tūristus, gan vietējos, bet tas neliedz apskatīt milzīgās valsts skaistāko reģionu – Keralu.
Iepriekšējo stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit. Savukārt Sandras piedzīvojumi spokainajā Bokora kalnā Kambodžā atrodami šeit, bet par pastaigām Honkongas betona un zaļajos džungļos stāsts atrodams šeit. Kā Sandras ģimenie gāja, apmeklējot Ķīnas skaisto Zhangjiajie dabas parku, kas iedvesmoja Holivudas grāvēju "Avatars", lasāms šeit.
Šoreiz par Indiju!
"Brokastīs mūs sagaida tikko izceptas "mīlestības vēstules" – Keralas pankūkas ar svaigi rīvētu kokosriekstu mīkstumu un palmu cukura pildījumu, kam īpašo garšu piedod kardamons. Tās mums pagatavo viesu nama ģimenes mamma, kas tukšos šķīvjus piepilda arvien jaunām "mīlestības vēstulēm". Sirsnīgā uzņemšana un viesmīlība ir viena no Koči jeb Kočinas pilsētas vizītkartēm. Netālu no ostas, kur saulrietā vērot slavenos ķīniešu zvejastīklus sanāk simtiem iedzīvotāju, uz sienas grafiti gleznojums vēsta "Mums Koči nav pilsēta. Tā ir sajūta." (For us Kochi is not a city – it is feeling).
Arī vakara stundās, iestājoties krēslai, pārņem miera sajūta, izstaigājot ostas teritoriju un vērojot neskaitāmos tankkuģus lēzeni līgojoties kanāla viļņos. Gar ielu mazajās būdelēs tirgo svaigas zivis un jūras veltes, ko turpat blakus esošajos restorānos var pagatavot pēc pasūtījuma. Kokosriekstu grēdām blakus pārpalikumus grauž brīvā dabā klaiņojošās kazas. Starp gliemežvākiem, krellēm un dažādiem ar rokām darinātiem izstrādājumiem var iegādāties pastkartes, ko nosūtīt kā mazu sveicienu uz mājām.
Keralas štata, kas ir ājūrvēdas dzimtene, apmeklējums nebūtu iedomājams bez ūdens kanālu sistēmas apskatīšanas laivu braucienā. Tradicionālās laivu mājas jeb "Kettuvallam" ir laivas ar apaļu bambusa jumtu, kas nostiprināts ar kokosrieksta šķiedru virvēm. Vēsturiski kalpojušas vietējo pasažieru un materiālu pārvadāšanai, mūsdienās tās tiek izmantotas tūrisma piesaistīšanai. Greznākās laivu mājas aprīkotas ne tikai ar komfortabliem numuriņiem, virtuvi, tualeti, bet arī ar viesistabu un balkonu, lai tūristi varētu pilnībā izbaudīt Keralas ūdeņus – kanālus, ezerus, lagūnas un salas.
Mūsu namatēvs pavada mūs līdz ielas stūrim un iesēdina autobusā pilnā ar ceļotājiem no dažādām valstīm. Ar norunu, ka samaksāsim vēlāk, mēs iedodam šoferim aizpildītu kvīti. Pirms pāris dienām (8. novembrī) Indijas valdība paziņoja, ka cīnīsies pret melno valūtu, kas ir apgrozībā, likvidējot naudas viltojumus, un izņēma no apgrozības 1000 un 500 rūpiju naudaszīmes. Vecās iespējams samainīt bankā, bet tikai 4000 rūpijas vienā dienā, līdz ar to katru dienu rindas pie bankām ir nebeidzami garas.
No bankomātiem maksimālā summa, ko iespējams izņemt, ir tikai 2000 rūpijas (27 eiro), un naudas zīmes ir mazos nominālos. Naktī, kad ielidojām Koči lidostā, apsargs paziņoja, ka visi bankomāti ir tukši. Domādami, ka mūs māna, devāmies pārbaudīt paši, jo galu galā bez naudas nav iespējams tikt prom no lidostas. Tomēr – nekā.
Netikdami pie naudas, ceļu līdz viesnīcai naktī mērojām ar kājām, bet sapratne par turpmāko situāciju valstī kļūst tikai neskaidrāka. Nākamajā dienā, samainot dažus līdzpaņemtos dolārus, tiekam līdz pilsētai, pa ceļam vērojot protestus un naudas dedzināšanu blakus koka krustam. Lielākie zaudētāji ir trūcīgākie, lauku iedzīvotāji un mazie tirgotāji, kuri zaudē pircējus, daļai indiešu nemaz nav bankas konta vai dokumentu, piedevām naudas apmaiņa notiek tikai ar neviltotām naudas zīmēm. Un tad vēl ir tādi kā mēs – tūristi, kas katrs ar savu stāstu paliek iestrēdzis valsts varas likumu mudžeklī.
Austrālietis Niks, kas tikko sācis pusgadu garo ceļojumu pa Indiju, iestrēdzis Koči pilsētā, domā, kā varētu atstrādāt naktsmītni un ēdienreizes. Viņš domā palikt pilsētā, līdz apmaksās rēķinu savā viesu namā. Tāpat kā mums, viņam ir palaimējies, un īpašnieki ir gatavi gaidīt un palīdzēt. Mazā summa, ko dienā var izņemt no bankomātiem, nozīmē gaidīšanu vairāku stundu rindā, nezinot, vai nauda būs vēl pieejama. Turklāt par katru reizi jāmaksā komisijas maksa ne tikai par naudas izņemšanu no bankomāta, bet arī savas bankas kartes komisijas maksa. Savukārt jaunieši no Vācijas, kas jau ilgāku laiku ceļo pa Indiju, netiek vaļā no lielajām banknotēm. Stundām ilga stāvēšana rindās nav sākotnējā ceļojuma plānā. Šķiet, ka visa mūsu grupa, kas nejauši satikušies, lai dotos kanālu izbraucienā, tā vai savādāk ir palikuši par ķīlniekiem savā ceļojumā.
Piestātnē gaida mūsu laivu māja, kurā katrs no piecpadsmit ceļotājiem ieņem vietu pītajos krēslos. Saule iespīd caur bambusa jumta režģiem un lēnām milzu laiva sāk slīdēt pa spoguļaino ūdens virsmu. Mūsu "Kettuvallam" vada priekšā un aizmugurē esoši vietējie vīri, ar 10 metrus gariem bambusa mietiem pa kanāla dibenu stumjot laivu uz priekšu. Darbs ir smags un nogurdinošs, laivas stūmēji ir vienīgie, kas nav pasargāti no karstās saules – pēc stundas krekls piesūcies sviedriem, bet pats stūmējs, nezaudējot ritmu, ar neitrālu sejas izteiksmi turpina savu darbu, apstājoties tikai, lai šaurajos kanālos ar mačeti izcirstu zemu noliekušos koku zarus.
Uz mirkli visi apklust, dzirdami tikai ūdens šļaksti, pārceļot bambusa kārti. Krastos ainavu piepilda zaļojošas palmas ar kārdinošiem kokosriekstiem. Tie ir viens no galvenajiem iztikas avotiem šajos krastos dzīvojošiem ciema iedzīvotājiem.
Tā mēs nokļūstam pirmajā apskates vietā – saimniecībā, kur izgatavo virves no kokosriekstu šķiedrām. Kokosrieksta sula svaigā veidā tiek izmantota kā dzēriens, kokosriekstu mīkstumu izmanto kokospiena pagatavošanā, un rīvēts tas tiek izmantots daudzu kariju un citu ēdienu pagatavošanā. Kokosriekstu mizu izmanto pavarda kurināšanā. Savukārt, atdalot šķiedru, putekļu pulveris, kas izbirst, tiek izmantots kā organiskais mēslojums, bet pašas šķiedras virvju pagatavošanā. Tās izmērcē un, vēlāk izkaltējot un pārcilājot, no tām tiek veidotas virves, izmantojot vērpšanas tehniku. Tas viss tiek pagatavots ar rokām, ciemu mazajās saimniecībās, līdz ar to šīs prasmes tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Kamēr lielākā daļa ceļotāju klausās ciemata lekcijā, pie mūsu laivas piebrauc "toddy" pārdevējs un no māla krūkas mazās plastmasas pudelēs ielej pienīgo dziru. "Toddy" ir īpaši Keralas štatam raksturīgs dzēriens, kas sarežģītā veidā iegūts no kokosrieksta ziediem. Kokosriekstu palmu kāpēji tā arī līdz galam nav novērtēti un vienmēr uzskatīti par zemāko strādnieku kārtu, līdz ar to ciemos vietējie, kas saglabājuši "toddy" pagatavošanas tradīcijas, lēnām pārtrauc šo nodarbošanos. Laikietilpīgajā procesā, kurā dzēriena ievākšanai nepieciešams regulāri kāpt augstajās kokosriekstu palmās, tecināt, pasargāt no insektu uzbrukumiem un slimību rosinātājiem.
Mūsdienās vietējie jaunieši izvēlas profesijas, par ko maksā vairāk naudas, un dodas uz lielajām pilsētām. Nefermentēts "toddy" ir caurspīdīgs un tiek dēvēts par "superfood" un Dieva dzērienu, ne velti tas ciemos tika izmantots kā nākamais "piens" pēc mātes piena zīdaiņiem. Toddy izmanto raudzēšanai, alkohola pagatavošanai, palmu cukura pagatavošanai un etiķa izgatavošanai. Dabīgā ceļā raudzēts, "toddy" sasniedz aptuveni 8% alkohola, bet mūsdienās, lielā pieprasījuma dēļ, tas tiek jauks ar citiem alkoholiskajiem dzērieniem un zaudē savu kvalitāti, līdz ar to iegādāties "toddy", kā tas ticis pagatavots pirms daudziem gadiem, nav nemaz tik vienkārši. Mūsu lauvu kruīzs nav vēl beidzies, kad gida "toddy" pudele gandrīz iztukšota.
Mūsu laiva-māja piestāj pie nākamās apskates vietas – mīdīju čaulu pārstrādes uzņēmuma, kur tās pārvērš kaļķī. Tās tiek dedzinātas kokosriekstu mizās, tad vārītas un saberztas pulverī. Kaļķa pulveris tiek izmantots kā krīts māju krāsošanā, medicīnā, lauksaimniecībā. Arī šeit viss notiek tikai ar cilvēku darbaspēku, ko paveic vietējo ciemu ģimenes. Mēs atvadāmies no puskailajiem vīriešiem, kas uz galvas pārnēsā desmit kilogramus mīdiju čaulu, un dodamies uz neapdzīvotu saliņu, lai baudītu Dienvidindijas pusdienas. Pufīgie rīsi tiek uzlikti uz banānu lapām, klāt pievienojot vairākus kariju veidus. Kokosriekstu eļļa, rīvētas skaidiņas un kokospiens ir neatņemama ēdienu pagatavošanas sastāvdaļa, tāpat kā klāt piemaisītās sinepju sēklas. Atkarībā no ceļojuma ilguma, ēdāji pievienojas vietējiem un ēd ar rokām, bet atturīgie jaunpienācēji izmanto virtuves piederumus.
Ūdens kanālu, ezeru, lagūnu sistēma nodrošina iztiku vietējiem ciema iedzīvotājiem, tā ir bagāta ar zivīm, augiem, kā arī liela nozīme ir tūrisma ietekmei. Krēsla nemanot piezogas mūsu laivas kruīzam, un laiks mērot ceļu atpakaļ uz Koči. Kanāli savaldzina ar savu rimtumu, krāšņo dabu un vietējo ciemu iedzīvotājiem, kas turpat krastā nesteidzīgi dzīvo savu dzīvi – pret akmeņiem dauza veļas kalnus, mazgā bērnus, laivās pārvadā lopiem saplūkto zāli un metas veldzēties no tveicīgās saules. Keralas ūdeņi, kur sajaucas kopā gan saldūdens, gan sālsūdens, ir miera osta, kurā sakopot domas un nebeigt brīnīties par apkārtējo skaistumu."
Vairāk par Sandras un viņas ģimenes piedzīvojumiem lasiet blogā "Pasaules bērni".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
