Portugāles trešā lielākā pilsēta Braga jeb Kā latviešus uztver portugāļi

Jau mēnesi esmu Portugālē, un gribētos savilkt statistiku un pastāstīt, cik stundas esmu strādājusi, cik ballējusi, cik stundas ēdusi gardos portugāļu sierus, cik – eiforiski fotografējusi visu, ko redzu apkārt un cik – dzērusi vīnu. Visa kā ir bijis daudz, pie piektā siera rituļa un trīsdesmitās vīna pudeles pārstājam skaitīt, un laimīgie jau neskaita – ne skaistos mirkļus, ne sierus!

Dzīvoju trešajā lielākajā pilsētā Portugālē – Bragā. Tā ir viena no senākajām pilsētām valstī un radās, krustojoties dažādiem nozīmīgiem Romas impērijas ceļiem. Bragā sabrauca garīdznieki un citi ievērojami romieši, lēni izveidojot pilsētu, balstoties uz savām vajadzībām. Kādā brīdī Braga kļuva pat par Romas impērijas ziemeļu daļas centrālo pilsētu. Garīdznieku klātbūtne veicinājusi baznīcu būvi – te baznīcas ir saaugušas kā leknas sēnes pēc lietus, atgādinot par Romas kādreizējo ietekmi.

Pilsētā upes vai kanāla vietā ik uz soļa gaisā šaujas dažāda augstuma strūklakas, rudenī kokos ābolu vietā aug apelsīni un mandarīni. Reiz noplūcām šos apelsīnus, kas ir vizuāli skaisti, bet pēc garšas atgādina sakaltušu, skābu citronu. Varbūt tie ir tūristu augļi – lai smuki aug kokos un pozē kamerām. Te gaļa ir galvenais pamatēdiens, salāti gan nav lielā cieņā, zupas vēl jo mazāk. Te mazie veikaliņi ik dienu aizslēdz durvis, kad tiem sagribas – reti kad iespējams atrast darba laiku tabulu, vēl retāk iespējams redzēt, kā viņi tai pakļaujas.

Visparastākajam Purvciema nozīmes krustojumam te uzlikts luksofors, pie kura jāgaida divas minūtes, lai 20 sekundēs pārskrietu pāri ielai, plus, te gājēju pārejas sazīmētas tieši pie apļveida krustojumiem. Pagalmos bērni spēlējas līdz vieniem naktī – iespējams, tādēļ, ka pa dienu ir pārāk karsti, lai skraidītu. Vēl te 80% sieviešu velkā platformas kurpes (sākot no mājas čībām un beidzot ar kedām un kaudzēm citu ikdienas apavu). Te sieviešu augumiņi vidēji ir 1,60 metrus gari, un es ar 1,65 metru augumu te jūtos neizsakāmi labi! Neesmu redzējusi arī daudz vīriešu, kuri būtu garāki par 1.70 metriem, maksimums trīs vīriešus, kas bijuši ap 1.90 metriem.

Ā, un arhitektūra te fantastiska! Tā vien gribas katru māju, baznīcu un būdiņu iemūžināt! Šķiet, mājas ir kā koraļļi, kā mūžam augošs organisms – tās savijas, sabīdās viena otrā, veidojot vienu veselumu.

Portugāļi 18+ ir bohēmas piekopēji – viņi nešķiro cilvēkus ne pēc ādas krāsas, ne reliģijas, ne dzimuma. Nesen uz tualetes sienas izlasīju ieskrāpētu saukli "F**k gender!" (Pie velna dzimumu! - angliski). Un kaut kā tā arī ir. Viņi mīl visus.

Reiz uz kādas ielas Portugālē mani apturēja vecs onkulis, uzsmaidīja vēlīgu smaidu un novēlēja man skaisti skanošu, tomēr nesaprotamu frāzi. Kad atvainojos un teicu, ka nesaprotu, senais portugālis mainīja tēmu un pārlēca uz angļu valodu:

-Where you from, France? (No kurienes tu esi? No Francijas?)
-Latvia. (Latvijas)
- O, you free. Lettonia now free! Enjoy Portugal, enjoy life! (O, jūs esat brīvi! Latvija tagad ir brīva! Izbaudi Portugāli, izbaudi dzīvi!)

Pateicos un pasmaidot aizgāju, nodomādama, cik man patiesībā maz zināms par portugāļu vēsturi. Un cik viņiem par mums, latviešiem.
Tad arī sāku apzināti piefiksēt, kādi ir portugāļu pieņēmumi par latviešiem.

Ja portugālim pajautāsi, kur atrodas Latvija, viņš nekļūdīgi pateiks, ka blakus Krievijai. Daļa mūs asociē ar Balkānu valstīm, minot, ka esam blakus Slovēnijai vai Horvātijai. Citi pēc mūsu izskata minēs, ka esam dāņi, franči, norvēģi vai vācieši. Gados vecākie portugāļi zinās, kur atrodas Latvija, tomēr dažkārt atļausies sajaukt mūs ar lietuviešiem. Tomēr, ja runa par jauniešiem, lielākā daļa spēs noteikt precīzu Latvijas atrašanās vietu, lepni nosaucot arī galvaspilsētu.

Reiz bārā uzrunāju divus puišus, jautādama, ko viņi zina par Latviju. Pēc pusdzertā alus piebeigšanas viņi vienojās, ka asociē latviešus ar rallija fanātiem. Viņi zina par čempionātiem, kuros piedalāmies, un atzīst mūsu panākumus. Jā, un vēl arī futbols. Kaut viņi spēli Portugāle-Latvija aizrautīgi un, turot saspiestus īkšķus, skatījās visos krodziņos, par sevis cienīgiem pretiniekiem mūs īsti neuzskata.

Spirituāls portugālis, kuru netīši satiku izstādē, atklāja, ka uzskata latviešus par dabas bērniem. Viņam šķiet, ka esam daudz tuvāk dabai un viens otram, ka nekaunamies no sevis un sava kailuma. Viņš pat gara acīm redz mūs kailus, skrienot pa rasainām rīta pļavām. Spirituālim šķita, ka, kaut esam salīdzinoši noslēgti, sevī glabājam mātes dabas senču gudrības. Viņš kaut kur dzirdējis, ka latvieši var iet pa taku vai ceļa malu un zina, kuri tur augošie ziediņi var tikt izmantoti tējā un dziedēt visādas slimības.

Portugāļi uzskata, ka dzeram daudz. Un, ka daudz spējam izturēt. Varbūt tā arī ir, jo jāatzīst, ka grādīgie dzērieni mums ir daudzveidīgāki un gardāki, nekā viņiem. Viņuprāt, labākais portugāļu alus "Super bock" ir salīdzināms ar "Cēsu light". Vīnu izvēlē gan viņi mums iegriež pogas – tur, kur mums plauktos gozējas rumi, vodkas, tekilas un liķieri, portugāļi lepni izrāda reģionā un valstī labākos vīnus. Alkohols, kas spēcīgāks par 15%, aizņem vien sestdaļu plauktu. Portugāļi iesmej, ka mums ziemeļos auksti, tāpēc arī tik daudz dzeram. Vai tā taisnība, tiešām esam promiļu cienītāji? Latvietei esot, grūti spriest.

Man šķiet, ka silto zemju pilsoņi mūs redz kā augumā garas cilvēkbūtnes ar blondiem matiem, gaišu ādu. Rokās mums veselīgu dārzeņu grozs un mūsu bohēmiskajā prātā vien harmoniskas domas. Viņi interesējās par mums, un dzimšanas dienā sūta portugāļu draudzību, saticību, enerģiju un prieku. Lai latviešiem silti svētki!

Vairāk par Lienes Šumanes piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem lasiet blogā Lienesumane.blogspot.de