Pasaules bērni: Ķīnas nacionālās īpatnības un bagātības

Iepriekšējo stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit. Savukārt Sandras piedzīvojumi spokainajā Bokora kalnā Kambodžā atrodami šeit, bet par pastaigām Honkongas betona un zaļajos džungļos stāsts atrodams šeit. Kā Sandras ģimenie gāja, apmeklējot Ķīnas skaisto Zhangjiajie dabas parku, kas iedvesmoja Holivudas grāvēju "Avatars", lasāms šeit.

20 vagonu garajam vilcienam ieripojot pilsētā Jingtanā (Yingtan), kontroliere mūs pamodina. Rīta stundā smogā ietinusies pilsētiņa sparīgi sākusi brokastu laiku. Pārvietojamās virtuvēs uz riteņiem cepas čili plāceņi, vārītu un tvaicētu pelmeņu variācijas un ceptas nūdeles. Svētku laikā vakara stundās ieliņas pārvēršas par gastronomiskām izvirtībām. Rudens atnesis ēdamo kastaņu ražu – tvaicēti, sviestā maisīti, kartētos akmeņos grilēti, tie ik katrā ielas stūrī tiek pārdoti papīra turziņās. Turpat blakus stendos plūmes, milzu pomelo, zaļās sultanas, tumši zilās māju vīnogas, kivi un āboli. Gājēju ielas viducī ārā novietotā akmens krāsnī cepas uzbeku maizes plāceņi. Mēs piesēžam uz soliņa blakus tirgotājiem, lai sagaidītu tieši mums pie krāsns iekšējās sienas izceptu maizes plāceni – karstu, ar sīpolu un speķa piedevām.

Bērnu laukumā sanestas atrakcijas pašiem mazākajiem un neskaitāmi stendi ar kucēnu, zivtiņu un mini bruņurupuču pārdevējiem. Skatos, kā paglāstījis ar pirkstu vēderu, jaunietis nomet desmit juaņas un saņem plastmasas maisā iespiestu zaļo bruņurupuču bērnu. Nebeidzamu riņķa skrējienu veic mazais kāmis 20 centimetru lielajā ratā. Izbēgt nevar, un izmisis tas turpina griezt. Izdzīvo stiprākais. Tas viss tiesa. Bet bērniem dzīvnieki iemāca rūpēties. Iemāca beznosacījuma mīlestību un patvērumu bez nosodījuma. Dzīvnieki iemāca, ka tas, ko mēs gribam, patiesībā nav tas, ko mums vajag. Un viss ar laiku apnīk. Bet, vai draugus iesloga? Bērnam vajag iemācīties dzīvniekus iepazīt kā draugus. Un tajā pašā laikā iemācīt, kas var būt bīstams. Vai mīlēt nozīmē divreiz dienā palaist pačurāt? Vai draudzība nozīmē pieķēdēt? Vediet bērnus uz patversmēm un rādiet, ko nozīmē dzīve. Vediet bērnus savvaļā – mežos un okeānos, džungļos un kalnos! Ir tik forši redzēt to cūku vārtāmies dubļos un mērkaķus lēkājot kokos. Tos delfīnus taisot piruetes. Ejiet purvos meklēt dzērves. Barojiet nosalušas stirnas ziemā un ierīkojiet putnu barotavas zīlītēm. Kaltējiet pīlādžogas un sēnes. Brauciet kanālos meklēt bebru mājas. Laidiet bērnus zirgus kopt, mēslus vākt un ievainotos barot! Vediet uz dzīvnieku sanatorijām un iemāciet cienīt un mīlēt!

Oktobra sākumā ir daoistu (taoistu) svētki. Kur gan labāk tos pavadīt, ja ne vienā no daoisma rašanās vietām Longhu. Paši ķīnieši to nosaukuši par daoisma paradīzi uz zemes. Hanu dinastijas laikā daoismam šeit bija ziedu laiki, kad tika sacelti tempļi, paviljoni, mūku mājvietas un pilis.
Jingtanas pilsēta ir tuvākais pieturas punkts, lai nokļūtu Longhushan jeb Tīģera un Pūķa kalnā. 220 kvadrātkilometru lielais, pasaules nozīmes ģeoloģiskais parks ir tipiska Dansijas (Danxia) kalnu ainava (sarkanās klintis), un ir viens no sešiem Dansijas kalniem, kas 2010. gadā ierakstīti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Luksi (Luxi) upes krastos šeit atrodas 99 kalnu virsotnes, 24 aizas, 108 dabas un kultūras vietas, leģendāras akas un ūdenstilpnes. Rietumu tūristu līdz galam nenovērtēta, bet vietējiem ķīniešiem tā ir kulturāli, reliģiski un filozofiski nozīmīga un tradīcijām bagāta vieta.

Simboliski katru dienu tūristi var vērot zārka uzvilkšanu klints alās pie tempļa. Šādi tika apglabāti aizgājēji koka zārkos, kas ar virvju palīdzību tika uzvilkti augstu alās virs Luksi upes. Vēsturniekiem vēl joprojām nav skaidri zināms, kāpēc apbērēšana tika veikta šādi.

Informācijas centrā vairāk par ieejas biļetēm un virspusēji iezīmētu karti mēs nesaņemam. Angļu valoda un ārzemju tūristu trūkums nav palīdzējis attīstīt infrastruktūru šī ģeoprka apmeklējumam. Parka autobuss pietur pāris apskates objektos, tālāk ir iespējams ar bambusa (mākslīgo) plostu doties lejup pa Luksi upi. Mēs vēlamies izstaigāt pašus Dansijas kalnu veidojumus, un, ieraudzījuši starp diviem kalnu pauguriem iespraukušos tiltu, izdomājam, ka mums ir jānonāk tieši tur. Viena kļūda pēc otras mūs noved vietējo ciematā, kuri izbrīnīti par rietumu tūristiem baksta mašīnas virzienā. Tilts ir tieši virs mūsu galvas, bet kāpnes vai ceļu kalnā nekur nemana. Jādodas ar plostu atpakaļ uz otru krastu, no kurienes tikko atbraucām, vai jādodas apkārt kalnam.

Diena paliek arvien karstāka, bet galu galā atnācām taču kāpt kalnos, tāpēc bez kartes un padoma, sekojam vienīgajam asfaltētajam ceļam. Pēc pāris kilometriem pie mums apstājas mašīna, kas sola aizvest uz parka ieeju. Bakstīt ar pirktu kartē Ķīnā ir mūsu galvenā sarunvaloda. Mēģinājumi izteikt vienkāršākos pilsētas un ģeogrāfiskos nosaukumus jau neskaitāmas reizes beigušies ar fiasko.

Tā nu mēs pēc vēl pāris lieku kilometru veikšanas nonākam sākumpunktā, lai kāptu kalnos. Stāvais kāpņu ceļš vijas visapkārt kalnu pauguriem, spirālveidīgi apvijoties vairākos līmeņos. Zem kājām paliek meži ar strautiem, dzeltenie rīsu lauki un mazo ciematu māju jumti. Pretī nāk vien pāris vietējie tūristi. Ceļš uz tiltu ir tālu no tūristu masu maršruta, un šī vieta vientulīgi ieaugusi ar mežonīgo dabu.

Šokolādīgie sarkanie kūciņkalni apcukuroti ar zaļiem sūnu garnējumiem. Visapkārt zilganiem ziediņiem piekaisītas klinšu malas. Tālumā upes krastos dzird dārdošu mūziku, priekšnesumus rāda ūdensmotocikli, un apļveidīga deju kustības veic jūras kraukļu saimnieki ar savām laivām. Sapulcējušies skatītāju simti svin daoistu svētkus, upes krastos pārdevēji pelnos maisa olas, uz oglēm grilē kastaņus, spaiņos tirgo dabīgo želeju, kas iegūta no augļiem, un cukurvati. Smaržo pēc žāvētas gaļas. Bet mēs pašā augšā veicam kalnu pakāpienu labirintus.

Lejup pie upes var saskatīt milzu iņ un jaņ (ledus un uguns) simbolu. Skaistākajā skatupunktā ir tieši viens apmeklētājs – fotogrāfs, kas man liek kāpt uz krēsla, rāda uz sauli un saka, ka tagad ir labākais fotografēšanas laiks. Ar rokām salicis rāmja kustību, viņš norāda, kuras ainavas tieši man jāfotografē. Nepasakot nevienu vārdu, mēs ar kustībām un bakstoties izrunājam veselu scenāriju un pateikšanās epifāniju.

Informācija par kalnu ir skopa un reti kurš rietumnieks ir dalījies ar atsauksmi. Jā, tie nav Zhangjiajie pārpasaulīgi dramatiskie kalni, bet šajās mazajās kūciņās slēpjas īpašs šarms. Astoņas stundas, ko esam izskraidījuši un izlavierējuši pa Longhushan ģeoparku, ir par maz, lai paspētu apskatīties visu galveno. Pēdējiem spēkiem vēl mērojam ceļu uz Ziloņa klinti, kas gadu gaitā erozijas iespaidā izveidojusies kā ziloņa snuķis.

Patīkams nogurums, vēl dodamies cauri netālu no ieejas izveidotajai pasaku pilsētai ar strūklakām, tempļiem, kanāliem, tiltiem un pieminekļiem, un tad jau var doties atpakaļ uz Jingtanas pilsētu, lai iegrimtu gastronomiskajos priekos. Hugo noilgojies pēc spēļu draugiem mūsu viesnīcā. Tajās viesnīcas, kas nav apzīmētas ar zvaigznēm, dzīvo arī paši viesu nama reģistratori, kas bieži ir ne tikai īpašnieki, bet arī tīrītāji un veļas mazgātāji. Mūsu Jingtanas viesnīcas reģistratore vienā no numuriņiem dzīvo kopā ar savu ģimeni. Dēls, mēnesi jaunāks par Hugo ar traktoru-ekskavatoru un smilšu spaini spēlējas atvērtajā vestibilā un uz ielas. Pirmajā vakarā mani sagaida kultūršoks. Turpat uz ielas spēlējas otra pāra vecākā meita, kas neviena pieaugušā neievērota uz ielas vidū pietupstas un kārtīgi pačurā. Līdz tualetei ir pāris metri un meitene jau mācās skolā. Bet garāmgājēji pat nepaceļ acis.

Mūsu Hugo mazajam draugam dienas laikā biksiņās izveidots caurums no priekšpuses līdz aizmugurei. Plikais dibens zibina savus vaigus. Tas tādēļ, lai uzreiz var pačurāt. Pirms pāris mēnešiem šis attēls internetā man likās labi izdevies joks kaut kur Sibīrijas laukos.
Jāsaka, ka pilsētā uz galvenās ielas man tagad visas peļķes iedveš bailes. To papildina vēl labi sakrātie siekalu kumšķi, ko uz ielas, autobusos un sabiedriskās ēkās mēdz izspļaut vienkāršie ļaudis.

Smēķēt autobusa stacijā, pērkot biļeti metru garās rindās, ir tikpat ērti, kā smēķēt, čurājot uz publiskās tualetes kopējās caurules, kas iet vienā līnijā zem visām piecām kabīnēm. Ķīnas standarta tualetes, izņemot modernākās viesnīcas ar rietumnieku standarta podiem, ir caurums vannasistabas vidū. Tualetes papīrs vienkāršajās lauku pilsētās nepastāv. Lai arī līdzīgas tualetes atrodamas Malaizijā, Vjetnamā un Taizemē, tomēr Ķīnā nav pieejams ūdens spainis vai ūdenšļūtene priekš apmazgāšanās.

Ķīnā piedzīvot visgalējākās emocijas vienā dienā nav nekāds retums. No zemākajiem padibeņiem līdz arhitektoniskākajiem meistardarbiem. Tas viss vienā milzu juceklī, kā verot vaļā Pandoras lādi ar aizvērtām acīm, nezinot, ko sagaidīsi nākamā ķērienā. Gluži kā autobusa sēdvietas. Vienā brīdī, kad jau liecies krēslā iekšā, izrādās kāds ieslīdējis tavā sēdvietā aizmugurē, un tu attopies klēpī ķīnietim. Bet tajā pašā dienā, stāvot ar Hugo citā pārbāztā autobusā, vīrietis pieceļas kājās un atdod tev savu vietu.

No Jingtanas pilsētas prom uz nākamo galamērķi Huanšaņu mūs aizved vilciens. Tā kā jāmēro tikai sešas stundas dienas laikā, izvēlamies zemāko klasi – sēdvietas kopā ar simtdesmit citiem braucējiem un pārdesmit solu rindās stāvošiem pasažieriem, kas nopirkuši stāvvietas biļetes. Mūzika, čalas, smiekli un debates šajos vagonos neaprimst ne mirkli. Ik pa laikam kontrolieris-pārdevējs izstaigā vagonu ar pārtikas preču piedāvājumu. Pirms katra raunda viņš visus gribētājus pacienā ar piedāvājumu. Kad iekārdināti pasažieri vēlas vēl, kontrolieris piedāvā nopirkt. Tā mēs pagaršojam marinētas ogas ar kauliņu vidū un piena konfektes, kas tieši tā arī garšo – pēc govs piena. Kopā ar pretējiem pasažieriem ēdam kartona traukos uzlietas nūdeles. Karsts ūdens vagonu stūros pieejams visām pircēju klasēm. Gaiss piesmacis no cigarešu dūmu izmešiem, ko starpvagonu telpās piekūpinājuši pīpmaņi. Drīz jau klāt nākamais galamērķis, un ceļojums turpinās.

Nākamo Sandras piedzīvojumu stāstu lasiet "Turismagids" 2. decembrī vai blogā Pasaules bērni.