Adventes laika ceļojums pa Latvijas skaistākajām baznīcām (1. daļa)  (11)

Lai to būtu vieglāk izdarīt, kopā ar Rietumu bankas labdarības fondu piedāvājam sakrālā tūrisma gidu, kurā apkopoti 12 Latvijas baznīcu stāsti, iekļaujot īsus aprakstus par to vēstures notikumiem un arhitektūru, kā arī informāciju par iespējām pieteikties ekskursijām, ja rodas vēlme kādu no baznīcām apskatīt un izzināt vairāk.

Par pirmajām piecām baznīcām Kurzemē un Zemgalē lasiet šajā rakstā, bet par Vidzemes un Latgales skaistākajiem dievnamiem pastāstīsim Otrajā adventē.

Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcu cēla no 1742. līdz 1758. gadam vēlīnā baroka stilā ar klasicisma iezīmēm. Arhitektūrā dominē barokam raksturīgais dekoratīvais krāšņums un gleznainība, ieskaitot gaismas un ēnu kontrastus. Dievnama iekšējo apdari vairāk raksturo rokoko stils ar sarežģītiem ornamentiem, kurā jaušami arī rokoko stilam neiztrūkstoši raksturīgie gliemežnīcu un koraļļu motīvi.

Interesanti, ka baznīcas otrajā stāvā vēl joprojām saglabājusies Kurzemes hercogu loža, tāpat baznīcā apskatāma elegantā skapjveida biktskamera jeb bikts sols ar stiklotām durvīm un logiem. Ieejot senajā dievnamā, pārsteidz arī izcili skaistais, 13 metru augstais altāris.

Lai uzbūvētu baznīcu, līdzekļus ziedojuši gan latvieši, gan vācieši, kuru Liepājā tolaik bijis ļoti daudz. Vispirms tā bijusi vāciešu baznīca, un interesanti, ka arī mūsdienās šeit reizi mēnesī notiek dievkalpojumi vācu valodā, vasaras sezonā, kad atbrauc viesmācītāji pat biežāk. Dievkalpojumi latviešu draudzei notiek katru ceturtdienu pulksten 18 un svētdienu pulksten 10.
Apmeklējot baznīcu, iespējams uzkāpt baznīcas tornī, kur paveras brīnišķīgs skats uz Liepājas pilsētas promenādi. Torņa augstums līdz krusta smailei ir 55 metri.

Baznīcā glabājas vairāk nekā 30 atsevišķi valsts nozīmes mākslas priekšmeti.

Tomēr Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas iespaidīgākais darinājums ir ērģeles, kurām ir 131 reģistrs, četri manuāļi un vairāk nekā 7000 stabuļu. Tās vēl šodien ir vislielākās nepārbūvētās ērģeles pasaulē ar mehānisko traktūru, vairāk nekā 7000 stabulēm, un vienīgās, kurās vēl skan Heinriha Andreasa Konciusa izgatavotās stabules. Katedrālē regulāri notiek ērģeļmūzikas koncerti un par tradīciju ir kļuvis starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls, kas notiek ik gadu septembrī, šogad atzīmējot jau 15. jubilejas gadu.

No 1. maija līdz 30. oktobrim baznīca atvērta: pirmdienās – sestdienās pulksten 10 – 18, svētdienās pulksten 12 – 17.

No 31. oktobra līdz 30. aprīlim baznīca atvērta: pirmdienās – sestdienās pulksten 11 – 13.

Iespējams apskatīt Liepājas panorāmu no baznīcas torņa skatu platformas, kā arī, iepriekš piesakot, klausīties ērģeļmūziku.

Ekskursiju, ērģeļu prezentāciju pieteikšana: Astrīda Emberga (20360055, trinitatis@inbox.lv)

Par citiem apskates objektiem Liepājā lasiet šeit.

Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīca pirmo reizi dokumentos minēta jau 1252. gada 18. oktobrī. Baznīca bija Kurzemes hercogistes pirmās galvaspilsētas Kuldīgas (Goldingen) galma dievnams. Baznīcā kristīts un laulāts pats hercogs Jēkabs ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi.

Leģenda vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no kādas Katrīnas, kas ziedojusi baznīcas celtniecībai, taču nelietīgi apmelota un sodīta uz moku rata, vēlāk pasludināta par svēto. Kapa plāksne pie Dienvidu mūra tiek uzskatīta par viņas atdusas vietu. Viņas piemiņai virs baznīcas sānu ieejas izveidots medaljons ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Stāsta elementi redzami arī Kuldīgas ģerbonī – to 1791. gadā kalis A. Kohs.

Viena no senākajām baznīcas daļām ir Dienvidu portāls jeb galma durvis. Tās senāk drīkstējuši lietot tikai hercogs Jēkabs, viņa sieva hercogiene Luīze Šarlote un galms. Virs portāla atrodas Sv. Katrīnas medaljons.

Interesants ir stāsts par baznīcas torņiem un zvaniem. 1615. gadā pilsētā izcēlās ugunsgrēks, baznīcai nodega abi torņi un izkusa zvani, taču pats dievnams palika neskarts. Draudze nekavējoties pasūtījusi jaunus zvanus, ko lēja Lībekā. Pēc 30 gadiem dievnamam uzcēla vienu torni ar galeriju, bet 1655. gadā pēc draudzes lūguma hercogs Jēkabs licis baznīcu atjaunot. Tomēr tas nebija uz ilgu – jau pēc četriem gadiem baznīcu piemeklēja jauna ugunsnelaime, atkal nodedzinot torņus, zvanus un ērģeles. 1670. gadā pilsētas maģistrāts sūtīja draudzes priekšnieku Stefanu Gamperu uz Hanzas savienības pilsētām, lai vāktu ziedojumus baznīcas atjaunošanai. Lībekā izlēja jaunus zvanus un baznīca tika pilnīgi atjaunota.

Tagadējais baznīcas tornis būvēts 1866. gadā, un tā augstums ir 45 metri. Zvanu platforma atrodas 34 metru augstumā, no tās labi pārskatāma Kuldīga ar lielisku skatu uz vecpilsētas sarkanajiem dakstiņu jumtiem un Ventu.

Baznīcas altāris un kancele, kuras laikā no 1660. līdz 1663. gadam darinājis slavenais Ventspils kokgriezējs Nikolass Sēfrenss, vecākais, kopā ar galdnieku Engeleinu Tisenu, ir izcili manierisma mākslas darbi.

Otrā pasaules kara laikā baznīcā notika dievkalpojumi Vērmahta kareivjiem un Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem – latviešu leģionāriem. Savukārt pēc kara dievnamā Sarkanarmija ierīkoja zirgu stalli, laicīgā vara vēlāk – dažādas noliktavas. 20. gadsimta 60. gadu beigās baznīca nodota Kuldīgas muzeja rīcībā, tā tika izremontēta, ierīkota ekspozīcija par novada arhitektūru.

Baznīcas tornī kādreiz atradusies slavenā zvanu spēle - pirms lielajiem svētku dievkalpojumiem, īpaši – Kristus Augšāmcelšanās svētkiem – Lieldienām, ar zvaniem spēlēti korāļi un dažādas garīgas melodijas. To darījuši paaudzēs apmācīti profesionāli zvaniķi. Zvanu spēle bijusi tik slavena, ka to klausīties braukuši no tālienes. Torņa zvanu spēle zaudēta Otrā pasaules kara laikā, vācu armijai to konfiscējot kā krāsaino metālu militārai rūpniecībai.

Kuldīdznieki lielo zvanu Otrā pasaules kara laikā izglāba – tas tika nolaists zemē, lai vestu uz pārkausēšanu, taču to noslēpa, pēckara laikā zvans atradās Kuldīgas novadpētniecības muzeja teritorijā. Pēc draudzes atjaunošanas 1990. gadā zvanu atkal uzcēla tornī, lai zvanu novietotu atpakaļ tā vietā, nācās kalt robus torņa augšējā loga ailās.

Baznīcas interjers ir raksturīgākais renesanses stila arhitektūras piemineklis Kurzemē. Baznīcas altārdaļa segta ar krusta velvi, no draudzes telpas to atdala masīva smailloka triumfa arka.
Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīca kā Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās galvaspilsētas Kuldīgas galma dievnams tika izbūvēta ar kapenēm hercoga ģimenei un dižciltīgajiem. Tajā novietoja šķirstus ar augstdzimušo personu mirstīgajām atliekām. 2008. gada maijā baznīcas galvenajā ejā flīžu nosēšanās dēļ tika izdarīti arheoloģiski izrakumi. Atklājās no ķieģeļiem mūrēts gaitenis ar sānu ejām, un uz klona grīdas nekārtīgi izsvaidīti cilvēku galvaskausi un kauli, kas apliecināja, ka kara gados diemžēl kapenes tika izlaupītas. Kapenes kādreiz aizbērtas ar būvgružiem un smiltīm. Iespējams, ka tās ieeja atradās āltārtelpas sākumā, pretī kancelei - grīdas nomaiņas laikā atklājās gotiskas smailarkas augšējā daļa ar pakāpieniem lejup. Zem altārtelpas grīdas smiltīs guļ daudzi dižciltīgo kapakmeņi un epitāfijas.

Mūsdienās apskatāmi arī Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba kuģu "Kuldīgas Sv. Katrīna" un "Gambija un Tobago" modeļi.

Pieteikties iepriekš, zvanot Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvedei Guntai Birzei pa tālruni 22329171.

Ko vēl apskatīt Kuldīgā, lasiet šeit.

Apriķu baznīca pamatoti tiek uzskatīta par Kurzemes sakrālās mākslas pērli, jo tās iekštelpu krāšņums paliek atmiņā ikvienam tās apmeklētājam. Baznīca tiek dēvēta par Kurzemes baznīcu lepnumu, jo vēstures materiāli liecina, ka Apriķu baznīcas būvdarbos piedalījušies kuršu mālderi, vietējie namdari un kokgriezēji, kas izveidojoši augstas klases tautas mākslas darbu. Baznīcas interjers ir viens no izcilākajiem baroka un rokoko stila paraugiem Latvijā.

Precīzas ziņas par Apriķu baznīcas celšanas gadu nav saglabājušās, taču dokumentos dievnams pirmoreiz minēts 1640. gadā.

Savu krāšņo interjeru zili baltos un zeltītos toņos Apriķu baznīca ieguvusi 18. gadsimta vidū. Apriķu baznīcas interjers pieder pie izcilākajiem Latvijas baroka mākslas piemēriem. Senākie tās priekšmeti ir 1710. gadā darinātās luktas, kurās tika uzstādītas arī ērģeles. Luktas balstās uz divām zili krāsotām kolonām, nišās novietotas 1,2 metru augstas kokā grieztas apustuļu un svēto figūras - kopskaitā 14. Baznīcā īpaši izceļas kancele, kuru paceltās rokās tur eņģelis.

Apriķu baznīcas interjeru vēl greznāku padara griesti. Tos rotā tikumu alegoriskas figūras, kas izvietotas starp mākoņiem, ar nozīmi – taisnība, piesardzība, cerība u.c. Par griestu gleznojumu autoru tiek uzskatīts 18. gadsimta mākslinieks Rode.

Zem baznīcas izvietotas muižnieku Ostenzakenu kapenes, kas atrodas zem altāra un draudzes telpas. 18. gadsimtā Krievijas cariene Katrīna II aizliedza nelaiķus apglabāt baznīcās, bet 1845. gadā tika pieņemts lēmums kapenes aizbērt, uzberot tām 60 vezumus smilšu. Gadu gaitā smiltis nosēdās un grīda zem altāra iebruka, atklājot senos pagrabus un ejas, daļu no pagrabiem daļēji aizmūrēja un ejas izremontēja.

Kopš 1967. gada Apriķu baznīca iekļauta Valsts kultūras pieminekļu sarakstā.

Pieteikties iepriekš, zvanot Inesei Vīdnerei pa tālruni 26658606. Ekskursijas iespējamas tikai dienas gaišajās stundās.

Jaunpils luterāņu baznīcas celtniecība sākusies 1592. gadā, par ko liecina metāla plāksnē iekaltais skaitlis, un tā ir viena no pirmajām Kurzemes hercogistē celtajām baznīcām. Baznīcas tornis celts 1750. gadā, bet dievnams pārbūvēts un paplašināts 1849. un 1854. gadā.

Ievērojams ir baznīcas altāris un kancele, kas tiek uzskatīti par ievērojamiem ziemeļu renesanses stila paraugiem.

Baznīcas altāris un kancele ir viens no greznākajiem baznīcu iekārtojuma ansambļiem Kurzemes luterāņu baznīcās.

Uzraksts uz baznīcas zvana latīņu un vācu valodā skan: "Lai Dievam slava, mūžīgs miers cilvēkiem zemes virsū. Manas skaņas šajā vietā piesauc Dieva Kunga Vārdu. Cilvēk, domā par savu atgriešanos, jo ikvienam ir jāmirst. 1760. gadā ar Dieva palīdzību mani izlēja Ernests Fridrihs Fehters Mītavā (Jelgavā)." 20. gadsimta 90. gados veco zvanu tornī nomainīja Liepājas Metalurgā izlietais zvans, jo vecais bija ieplīsis un vairs neskanēja.

Mūra ēku cēlis toreizējais Jaunpils dzimtkungs Matiass fon der Reke. Savukārt kokgriezumiem rotāto altāri un kanceli 1648. gadā baznīcai dāvināja Jaunpils dzimtkungs Matiass fon der Reke un viņa sieva Kristīne Zuzanna fon der Reke (dzim. fon der Dēnhofa) savā kāzu dienā. Altāra apakšējā daļā redzami abu dzimtu ģerboņi – kreisajā pusē fon der Reku, labajā – fon der Dēnhofu.

Vēsturiskajos dokumentos minēts, ka Jaunpils baznīcā jau 1712. gadā esot bijušas ērģeles, bet 1890. gadā jaunas ērģeles uzbūvēja pirmais latviešu izcelsmes ērģeļbūvētājs Mārtiņš Krēsliņš.

Pēc Otrā pasaules kara ērģeles tikušas pilnībā izdemolētas. 2015. gadā tika restaurēts vēsturiskais ērģeļu prospekts. Pēc restaurācijas tajā ievietotas Solnas draudzes (Zviedrijā) dāvinātās 1966. gadā būvētās ērģeles. Ērģeļu prospektam tika atjaunots oriģinālais vēsturiskais 19. gadsimta sākuma krāsojums – "Berlīnes zilais" ar zeltītām karnīzēm un dekoratīviem kokgriezumiem.

Kā gandrīz visās hercogistes baznīcās, kas bija celtas līdz 18. gadsimta beigām, zem baznīcas draudzes un altārtelpas arī Jaunpils baznīcā zem grīdas plākšņu seguma bija izmūrētas mūra velves, ko no pašiem baznīcas pirmsākumiem Rekes dzimta izmantoja kā dzimtas kapenes.

1989. gada arheoloģiskā izpēte liecina, ka ap baznīcu bijuši viduslaiku kapi, kas nav saglabājušies. Ap 100 metrus no baznīcas, ziemeļaustrumos, atrodas Jaunpils dzimtkungu Rekes dzimtas kapi, kur saglabājušās vairākas kapu plāksnes. 1990. gadu sākumā tie tika atjaunoti un iespēju robežās sakārtoti.

No baznīcas torņa augstumiem paveras skats uz Jaunpils skaisto apkārtni.

Iepriekš pieteikties, zvanot Zanei Sapnovai pa tālruni 29560867.

Ko vēl apskatīt Tukuma apkārtnē, lasiet šeit.

Augstkalnes – Mežmuižas ev. lut. baznīca ir viena no vecākajām baznīcām Zemgalē. Ap 1490. - 1530. gadu Mežmuižā klejojošie mūki uzcēluši koka lūgšanu namu. Tur sludināja un aicināja ļaudis pieņemt katoļu ticību. 1590. gadā ar bruņinieku ordeņa lēmumu uzcēla mūra baznīcu.

Par Elizabetes Magdalēnas līdzekļiem baznīcai 1646. - 1648. gadā uzlika dakstiņu jumtu, uzbūvēja torni un 14. augustā no jauna iesvētīja. Baznīcu nosauca viņas vārdā. Hercogiene Elizabete Magdalēna bija Kurzemes hercoga Jēkaba māte. Būvi atbalstīja vietējās draudzes muižnieki, kā arī pats hercogs Jēkabs.

Mežmuižas mācītāju ģimenē dzimis Juris Mancelis (1593 - 1654), kurš bija vācbaltiešu cilmes latviešu literāts un valodnieks, Tērbatas Universitātes profesors, rektors, Kurzemes un Zemgales hercogistes galma mācītājs. Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, likdams pamatus latviešu valodas t.s. vecajai ortogrāfijai. Viņš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas "Lettus" (1638) autors.

1732. gada vizitācijā pirmo reizi minētas ērģeles. Tās bijušas ar desmit reģistriem, ko darinājis Liepājas ērģeļmeistars Kornēlijs Ranaus. Ērģeļu balkona apmale rotāta ar 19 gleznām pēc Bībeles sižetiem.

Daļa no vēsturiskā baznīcas interjera mūsdienās apskatāma Rundāles pils muzejā.

Pieteikties iepriekš, zvanot Edvīnam Bērziņam (draudzes priekšniekam) pa tālruni 26306870.