Pasaules bērni: elpu aizraujošs un ārkārtīgi grūts kāpiens Dzeltenajos kalnos  (3)

Iepriekšējo stāstu – par Ķīnas brīnišķīgajiem kalniem un mīlestību pret mazākajiem – dzīvniekiem, kā arī labierīcību īpatnībām un ceļošanu kopā ar visiem, lasiet šeit.

Sandras stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit, savukārt ceļotājas piedzīvojumi spokainajā Bokora kalnā Kambodžā atrodami šeit, bet stāsts par pastaigām Honkongas betona un zaļajos džungļos atrodams šeit. Kā Sandras ģimenei gāja, apmeklējot Ķīnas skaisto Zhangjiajie dabas parku, kas iedvesmoja Holivudas grāvēju "Avatars", lasāms šeit.

Ķīnas dabas ainavas nav iedomājamas bez kalniem. Top 5 apmeklētāko un kultūras dzīvē svarīgāko kalnu sarakstā, Huangšan jeb Dzeltenie kalni pašiem ķīniešiem ir visnozīmīgākie. Kalnu kalni. Senajos gleznojumos, akvareļos un zīmējumos tiek attēlotas tieši Dzelteno kalnu ainavas ar gleznainām klintīm un priedēm kā no fantāziju pasaules. Uz mazo ēdnīcu notaukotajām sienām vai viesnīcu tumšajiem gaiteņiem var ieraudzīt priežu zīmējumus kalnu fonā. Tie ir arī vieni no četriem galvenajiem apskates objektiem, kas pārstāv kalnu masīvu ģeoloģiju.

Dažādu veidojumu kalni un klintis, neskaitāmu šķirņu priedes, karstie avoti un mākoņu jūras. Īpatnējo dabas veidojumu dēļ vietējie klintīm un priedēm piedēvējuši raksturojošus nosaukumus, to visu papildinot ar teikām un nostāstiem par vietas rašanos. 10 metrus varenā priede, kas savus zarus izslējusi sveicienam, nosaukta par "Sagaidot ciemiņus priede". Tā ir slavena ne tikai pašos Dzeltenajos kalnos, bet arī visā Ķīnā. Katram īpatnējākajam klints bluķu veidojumam tiek piešķirts vārds ar savu stāstu, tādējādi to iedzīvinot un padarot īpašāku. Starp simtiem kalnu smaiļu un virsotņu redzamas piecas mākoņu jūras – dienvidu, ziemeļu, austrumu, rietumu un debešķīgā jūra.

Laikā no novembra līdz maijam, it īpaši pēc sniega vai lietus, no pašām augstākajām virsotnēm, Lotus virsotnes (1873 m vjl.) un Spožās virsotnes (1841 m vjl.), šis dabas veidojums – mākoņu paklājs – paver pasakainu skatu. Gluži kā lidojot ar lidmašīnu virs mākoņu gubu jūras. Savukārt karstie avoti sniedz nogurušajam ceļotājam dziednieciskas īpašības un atpūtu. Leģenda vēsta, ka Dzeltenais imperators karstajos avotos ieguvis nemirstību. Viņš ir arī iemesls, kāpēc Huang (dzeltens) shan (kalns) ieguvis savu vārdu.

Ir pirmdiena. Nacionālā brīvdienu nedēļa beigusies. Ņemot vērā, ka arī darba dienās kalns ir ļoti apmeklēts, nevajag domāt, ka tas būs vientulīgi kluss. Rīta agrumā pa ceļam uz sabiedrisko autobusu nopērkam pāris tvaicēto pelmeņveidīgo bulciņu. Lai arī šie izstrādājumi visās vietās ir vizuāli līdzīgi, vēl nekad nav gadījies pagaršot divus vienādus pildījumus. Katras mājas un veikala saimnieces tvaicējamā vairāku līmeņu bundulī atradīsies individuāla versija par pelmeņiem. Šorīt baltās mīklas viducī atrodami marinēti zaļumi ar mazu čili piešprici. Diena solās būt silta, tā solījis mūsu aģentūras pārstāvis, tāpēc mēs drebinādamies atvairām cimdu pārdevējas. Lietusmēteļi ir visvairāk pirktā prece, kopā ar koka nūjām un baltajiem dārza cimdiem. Bet noticis ir neticamais. Vietā, kur 230 dienas gadā līst lietus, šī diena solās būt saulaina un silta.

Ieraušamies pirmajā autobusā kopā ar ķīniešu ceļotāju grupu. Grupas, kā parasti, ir ar vienojošo elementu – šai tūristu grupai galvā dzeltenas cepures. Sākumā pētījusi vizuālo kalna karti, es biju gatava doties augšup pa rietumu pusi, kas ir divkārt garāka un grūtāka par austrumu. Paskatījos uz Hugo. Paskatījos uz savu somu ar ūdens rezervēm, pārtiku un nepieciešamajām lietām. Paskatījos uz kāpņu ceļu, kas ved 5 stundas augšup un sapratu, ka mēs dosimies augšup ar gaisa vagoniņu. Tāpēc, kad autobuss pieved pie Nacionālā parka ieejas, dodamies ceļā uz austrumu virsotnēm ar gaisa vagoniņu. Lai arī tas ir īpaši pieprasīts, agrā rītā, pēc brīvdienām, mēs tiekam iekšā bez liekas gaidīšanas. Un ceļojums var sākties!

Austrumu punkti liek aizrauties elpai un atliek iztēloties, kas atrodas rietumu daļā, kas esot vēl īpašāka. Diena arvien vairāk iesilst. Tik zilas debesis es neesmu redzējusi jau labu laiku. Mākoņi vien pāris vietās spēlējas ar kalnu galotnēm, redzamība ir izcila. Arī tālākās kalnu aizas ar priežu zariem, liekas, var aizsniegt ar pirkstu galiem.

"Mērkaķis, kas lūkojas uz mākoņu jūru", "Lauvas virsotne", "Bruņurupucis, kas ēd zivis". Kalnu veidojumu nosaukumi sacenšas viens ar otru. Pavisam drīz nonākam pie viesnīcas, kur atstājam daļu pārtikas un lādētājus, lai dotos tālāk uz garo rietumu daļas pārgājienu taku. Laiks ir burvīgs, smaržo pēc priežu skujām, kalnu malās aug margrietiņas, noziedējuši rododendru krūmi, vietām – oranžas un dzeltenas koku lapas. Rudens dvesma jūtama dzestrajā kalnu gaisā. Mūsu mērķis ir doties uz Feju tiltu, kas izveidots aizā starp divām klintīm.

Lēnām staigājot pakāpienu tūkstošus, nonākam līdz vilcienam, kas ved kalnos. Tā ir saīsinātā versija, lai dotos uz Feju tilta pusi. Bet ne jau mēs devāmies kalnos, lai braukātos ar vilcieniem. Un, lai arī Hugo desmitiem reižu saka, ka brauksim ar vilcienu, mēs dodamies tālāk pa apkārtceļu, jo saīsinātā versija kalnos ir slēgta. Uzreiz, kā novirzāmies no vilciena gaidīšanas rindas, burzma pazūd un redzam vien pāris zinātkāru ceļotāju. Ceļš virzās lejup, līdz esam nonākuši kalna ielejā. Tas nozīmē tikai vienu. Ceļš augšup kalnā būs jāmēro atkal. Kartē iezīmētais ceļš liekas ērti mērojams, bet, kad sākas trīs stundas ilgs kāpiens tikai augšup, pamazām sāk pielavīties izmisums. Saule karsē, sviedri līst un mēs pārmaiņus ar pāris ceļotājiem ik pa brīdim ievelkam īsu atelpu uz akmenī izcirstajām kāpnēm. Šajā kalna daļā kāpņu ceļš ir bez margām, stāvs un līkumots, ik pa laikam paverot aizas no abām ceļa pusēm.

Kāds pāris nopirktos cimdus izmanto, lai četrrāpus rāptos augšup. Kāpiens kļūst arvien lēnāks un lēnāks. Kādā mirklī sāk šķist, ka kājas trīc, un liekas, ka atrodamies uz mēness, ķermenis līgojas un soļu ritms ik pa laikam jaucas. Bet dabas ainavas ir iespaidīgas, klinšu veidojumi mainās no asām un dramatiskām uz noapaļotām, ūdens izkrāsotām un man sāk likties, kas tas viss nav reāls, bet gan uzgleznots. Es iebakstu ceļabiedram. Varbūt man rādās halucinācijas. Bet neesmu vienīgā. Akmens spraugās, kur lietus ūdens un putnu atnestās sēklas izaudzējušas skaistos priežu kokus dažādās formās un izliekumos, viss izskatās kā fantāzijā. Vietām peldošie mākoņi nosedz klinšu galus, ceļas uz augšu un atkal grimst, it kā spēlējot paslēpes. Ūdens krājumi sāk izsīkt, bet nemana ne tiltu, ne pārtikas pārdevējus.

Pilnīgi viss Dzeltenajos kalnos tiek uznests ar cilvēka darbaspēku – sākot no āboliem, rīsiem, gāzes baloniem, logu rāmjiem, celtniecības materiāliem, ūdens, līdz viesnīcu palagiem. Tos strādnieki milzu maisos nes lejup, kur tie tiks mazgāti un tādā pat veidā uznesti augšup pa tūkstoš pakāpienu kāpnēm. Tāpat arī visi atkritumi tiek nonesti lejup, ielejā. Tāpēc viesnīcu izmaksas un pārtika Huangšan kalnā ir daudz reizes dārgāka, nekā jebkurā vietā ielejā.

Pēc vēl stāvāka kāpiena mēs beidzot nonākam pie Feju tilta – izņemot divus parka sargus, kas mūs cītīgi novēro, esam vienīgie apmeklētāji. Tilts majestātiski iespraucies klintīs un paver zem sevis dziļu aizu.

Reiz iesākuši ceļu, vienalga, cik noguruši, vienīgais, kas var aizvest mūs "mājās", ir mūsu pašu kājas. Iet atpakaļ būtu vēl bezcerīgāk – ejot lejup, jāmēro tāds pats miljons pakāpienu kāpņu ceļš augšup, kur kalna galā atrodas mūsu viesnīca. Tādēļ mēs saņemamies un dodamies tikai uz priekšu. Tepat arī aizslēgtie vārti, kas būtu bijis īsākais ceļš no vilciena pieturas. Hugo izgulējies Valdasam uz muguras un var turpināt ceļu kājām – meklējam čiekurus un mazos akmeņus, kas tiek ieslidināti Valdasam kabatās. Pētām zaļās priedes un mežonīgās rudās vāveres, kas uzmanīgi lēkā pa akmens bluķiem. Nonākam pie apdzīvotas vietas – kalnu viesnīcas un esam atpakaļ cilvēku burzmā.

Saule sāk rietēt un iekrāso visas priedes spilgti zeltainā krāsā, bet kalni iemirdzas zilā krāsu gammā. Bet mums vēl jāmēro 2,2 km kāpņu ceļš uz viesnīcu. Par laimi lejup. Noguruši, kā tukšas maisu čupas, mēs ēdam pirmās un vienīgās siltās vakariņas, ko vien viesnīcā par bargu naudu var dabūt. Kalnu gaisā garšo labi, bet nekas vairāk. Esam nogājuši pa kāpnēm deviņas stundas, neskaitot sīkās atpūtas pauzes. Iestājas krēsla ar stindzinošu aukstumu, katrs ierušinājies sava dzimuma istabās kopā ar pieciem ceļotājiem mīkstajās un siltajās segās. Ir tikai septiņi vakarā, kad istabiņā pārgurušie ceļotāji izslēdz lampas un iemieg.

Kad četros rītā ziemas aukstumā ceļabiedrenes cēlās, lai dotos virsotnēs vērot austam gaismu, es nespēju pat pakustēties no gultas. Nākamie ceļas piecos. Mēs esam augšā jau sešos un sākam ceļu augšup. Pēc divdesmit pakāpieniem augšup manas kājas kliedz, ka negrib nekur iet. Soma liekas kā piebāzta ar akmeņiem. Atliek cerēt, ka Hugo nav pārlicis vakardienas akmeņus un čiekurus manā somā.

Kad pretī viens pēc otra nāk porteri ar produktu nastām, es nokaunos un iesāku ritmiski lēnu soļa dziesmu augšup. Četri 25 kilogramus smagi maisi, 36 litru smagas ūdens pudeles, gāzes balons un kilogramiem ābolu, tualetes papīrs, pusotrmetrīgas somas ar izlietotiem dvieļiem un palagiem. Atšķirībā no Indonēzijas vulkāna Ijen 80 kilogramus smago sēra grozu nesējiem, šiem ir paveicies baudīt svaigo un vērtīgo kalnu gaisu. Ik pa laikam viņi kāpņu posmos apstājas, divus bambusa bomjus noliek T formā, kura galos ar virvēm iestiprināti nesamie. Tādējādi, katru reizi atpūšoties nav jāceļ smagums augšup. Mēs cienām viņu darbu un savas tukšās plastmasas pudeles un mandarīnu mizas lejā no kalna nesam paši. Bet līdz lejai vēl ceļš tāls. Sākuši septiņos, mēs ielejā pie autobusa nonākam tieši 12:30. Piecas ar pusi stundas ceļš vietām vijas gar aizām un 60 grādu leņķa kāpnēm. Atliek vien cerēt, ka somas balanss pieturēs pie pareizās puses. Ceļš lejup pa rietumu pusi nebūt nenozīmē ceļu lejup. Vispirms ir jāmēro pāris skatu punkti ar stāvām kāpnēm augšup, lejup un atkal augšup. Tikai pēdējā daļa sākas ar stāvām nogāzēm lejup. Vietām nesēji piedāvā par attiecīgu samaksu panest tevi krēslā. Bet lejup iet ir bauda, arī ja tas nozīmē 2 stundu iešanu lejup pa stāvām kāpnēm bez margām. Es ar apbrīnu raugos uz pretimnācējiem un novēlu viņiem paspēt līdz kādai viesnīcai, līdz iestājas tumsa. Pēcpusdienā mākoņu daudzums sāk palielināties, vietām nosedzot klinšu virsotnes.

Tikai nākamā rītā, kad, lietum līņājot, dodamies uz autoostu, saprotam, cik ļoti mums paveicies ar saulaino laiku. Augšup kalni pilnībā aizklāti ar pelēkiem lietus mākoņiem, ir drūms, auksts un lietains. Priecīgas lietusmēteļu pārdevējas mums mēģina nopārdot plastikas izstrādājumus. Zilie autobusi viens pēc otra pa galveno ceļu dodas Huangšan kalna virzienā – pilni ar siltās jakās ģērbtiem tūristiem. Bet mēs dodamies pretējā virzienā – prom uz Hangzhou.

Manās atmiņās Dzeltenie kalni paliks tikpat skaisti, kā tajā saulainajā dienā ar zilajām debesīm.