Pasaules bērni: Reiz te ēda cilvēkus un upurēja dieviem jeb Angkorvats un citi tempļi džungļos

Iepriekšējo stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit. Savukārt Sandras piedzīvojumi spokainajā Bokora kalnā Kambodžā atrodami šeit, bet par pastaigām Honkongas betona un zaļajos džungļos stāsts atrodams šeit. Kā Sandras ģimenei gāja, apmeklējot Ķīnas skaisto Zhangjiajie dabas parku, kas iedvesmoja Holivudas grāvēju "Avatars", lasāms šeit.

"Angkora (no sanskrita – pilsēta) bija khmeru impērija, kuras pastāvēšana datējama no 9. gadsimta līdz 15. gadsimtam, kad ar iedzīvotāju skaitu pie miljona, tā kļuva par lielāko pilsētu pasaulē. Iedomājieties – karalis Indravarman III no 1296. līdz 1308. gadam pārvaldīja Āzijas impēriju, ieskaitot Taizemi, Laosu, Vjetnamu un Malaiziju. Tērpies zeltā, simtiem konkubīņu, muzikantu, vergu ieskauts tas uzturēja savu zīmolu kā "zelta karalis". Tāda pārticība valdījusi šajā vietā. Kambodža ir tropu karstuma svilināta cauru gadu, tāpēc vienīgais Angkoras iedzīvotāju apģērbs bijis gurnu apsējs un sieviešu svārki, atstājot krūtis kailas. Tomēr viss nebūt nebija tik skaisti, kā izklausās. Pētnieki atklājuši, ka kanalizācijas sistēmas milzu pilsētā nepastāvēja, karstumā smaka no atvērtajām izkārnījumu vietām bijusi nepanesama un bieži izraisījusi dizentērijas uzliesmojumus. Pagājuši vairāki gadsimti, bet vēl joprojām lauku rajonos dizentērija ir sastopama slimība šajā valstī.

Indravarman III tāpat kā karaļi pirms un pēc viņa, izmantojot neticami milzīgus vergu resursus, uzcēla tempļus saviem dieviem, greznas pilis un ēkas, kas vēl joprojām mūsdienās stāv kā piemineklis vergu darbam.

Angkorvats ir viens no populārākajiem apskates objektiem Angkoras arheoloģiskajā parkā. Celts hinduistu dievam Višnu, bet, laikam ejot, tas tika pārveidots par budistu templi. Visa pamatā bija hierarhijas ievērošana un uzturēšana, kas tika mantota no paaudzes paaudzē un nebija izmaināma. Karaļu izvirtīgais dzīvesveids tika veidots uz zemnieku un vergu darba bāzes. Rīsi bija vienīgais iztikas avots, kas apliecināja karaļa bagātību. Līdz ar to karaļu vienīgais uzdevums bija nodrošināt bagātu rīsu audzēšanu. Angkoras valdošie karaļi likuši uzbūvēt milzu rezervuārus un sarežģītas apūdeņošanas sistēmas zemniekiem, lai būtu iespējams gadā novākt trīs līdz četras rīsu ražas. Ceļi, tilti, akas bijusi vienīgās prioritāte, par ko rūpējās karaļi pirms gadsimtiem, un vēl joprojām to īsteno valdības pārstāvji šodien.

Angkoras pavalstnieki karaļu acīs bija nekas vairāk kā darba spēks – tūkstoši tika pakļauti verga darbos vai pat nodoti kā maksājumi citām karaļvalstīm. Kambodžieši tic, ka ikvienā cilvēka ķermenī dzīvo gars un, apēdot iekšējos orgānus, ir iespējams iegūt gara spēku sev. Baisi, bet karaļi ik pa laikam viens otram dāvāja pavalstniekus, kuri nakts stundās tika notverti, tad uzšķērsti un pagatavoti maltītei. Lai arī šie stāsti tiek apvīti ar vēstures auru un kļuvuši par mītiem, salīdzinoši nesens ir gadījums, kad 1970. gadā tika nogalināts premjerministra brālis, kam tam tika izgrieztas aknas, pagatavotas restorānā un izdalītas pūlim.

Ir vairākas versijas par to, kāpēc spēcīgā un viena no ietekmīgākajām impērijām iznīka, un 15. gadsimtā Angkora tika pilnībā pamesta, līdz vienīgi budistu mūki apdzīvoja Angkorvata tempļa gaiteņus. Viena no tām ir, ka pilsēta pārauga pati sevi – nespēdama saražot pietiekami daudz pārtikas, lai varētu izdzīvot tajā esošie iedzīvotāji. Iespējams, ka irigācijas rezervuāri, dzeramā ūdens trūkums un slimības lika cilvēkiem meklēt patvērumu citur. Tas vēl joprojām paliek līdz galam nepierādīts un neizzināms noslēpums.

1992 gadā Angkoras arheoloģiskais parks tika iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā.

Vistuvākā pilsēta mūsdienās, kur nobāzējas lielākā daļa no gandrīz diviem miljoniem tūristu katru gadu, ir vibrējošā Siemreapa. Vairāk par to lasiet šeit. Nakts tirgi ar ceptiem tarakāniem, milzu zirnekļiem un kāpuriem piesaista izbadējušos un pamēģināt kāros ceļotājus, pirms tie traucas tālāk nakts dzīvē. Tradicionālās dejas ar apsara (nimfas) dejotājām pie slēgtiem vakariņu galdiem, mazās bodītes ar pāris dolāru vērtiem T-krekliem ar Angkoravata tempļu smailēm. Tās rotā ne tikai Kambodžas karogu, alus bundžas un reklāmrakstus, bet arī vietējo tetovējumus.

Neizprotamas valdības rīcības rezultātā Siemreapa tika aizliegts izīrēt tūristiem skuterus, pamatojoties ar neskaitāmajiem ceļu satiksmes gadījumiem un rietumnieku neprasmi vadīt šo transportu šejienes ceļu satiksmes džungļos. Tas viss izraisa smīnu, jo, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Kambodža ar saviem 15,7 miljoniem iedzīvotāju pat karstākajā dienas laikā neaizpilda plato ielu segumu. Turpretim uz pārējām pilsētām šis noteikums neattiecas. Īstais iemesls varētu būt tuktuku izmantošanas vajadzība vai elektrisko riteņu un parasto riteņu īre, bez kuras nekādi nav iespējams aptvert milzīgo Angkoras arheoloģiskā parka teritoriju. Bet kas gan būtu Kambodža, ja šeit nedarbotos "zem letes" princips. Vietējās motorolleru īres iestādes piedāvā par trīskāršu maksu uz dienu izīrēt braucamrīkus, pretī dodot izrakstu, ko nepieciešamības gadījumā uzrādīt policijai. Pēc plusu un mīnusu apsvēršanas, mēs nolemjam tomēr būt brīvi no trešajām personām. Siemreapas saule dienas vidū ir tieši tik neizturama, lai piecu mēnešu ceļojumā es pirmo reizi būtu spiesta nopirkt cepuri. Mēs esam kaislīgi riteņbraucēji, pieredzējuši Zambijas svelmi, bet Siemreapa nokauj jelkādu vēlmi doties saules cepeškrāsnī kopā ar divriteni.

Es neesmu vēstures fane, teica Sandra Koka un nopirka trīs dienu ieejas biļeti uz Angkoru, vienas dienas vietā. Septiņas dienas būtu daudz par daudz, bet trīs ir iesācēja vidusceļš, lai nebūtu jāstrīdas, kuru no objektiem ir kāre apskatīt.

Uzdevums izvairīties no pūļa arheoloģiskajā parkā ar diviem miljonu apmeklētāju gadā, ir itin sarežģīts. Lietus sezona palielina šīs izredzes, it sevišķi, ja dodies laukā pēc spēcīgas lietus gāzes, kad projām traucas bariem tūristu.

Angkora ir pilna ar noslēpumainām, maz apmeklētām vietām, kur pilnīgu vientulību aci pret aci ar vēstures atlūzām, kas saaugušas kopā ar džungļiem, var vērot dienas laikā, kamēr pārējās vietas ir pārblīvētas. Angkorvats šajā ziņā ir vēl sarežģītāks, neatstājot atelpas mirkli ne druskas. Bet vakaros, pamanoties ieslīdēt pēdējās stundās pirms slēgšanas, sastapšanās ar tetovētiem mūkiem milzu ēkās ir īpaša balva.

Vienā dienā var paspēt izskraidīt starp top 3 objektu teritoriju - Angkorvatu saullēktā, kur kopā ar simtiem vairākās rindās pie mazā dīķa pagrūstīties ar elkoņiem par vislabākajiem kadriem. Viss bars steidzas uz brokastīm un Bajona gigantisko seju templi. Un tālāk uz Angkortomu. Bet tas nebūt neataino burvību, ko slēpj aizaugušo džungļu līkloči.

Ceļš, meža ieskauts, vijas 630 pakāpienus augšup. Motorollers, dubļiem notašķīts, atstāts lejā pie ieejas sargiem. Siltumnīcas efekts, koku galotnēm aizkavējot vēja brāzmas, satek sviedru lāšu tērcītē gar visiem ķermeņa izliekumiem. Es uzceļu kleitu augšup. Zinu, zinu, budisma apsegšanās māniju, bet līdz templim vēl gabals ejams, un man vaigi sadeguši čili krāsā.

Hugo, aizmidzis Valdasam uz muguras, izvairās no kāpšanas, bet skats no augšējā pakāpiena nudien tā vērts. Rīsu lauku ģeometriski iekoptie kubiki, palmas un līdzenums, cik tālu vien acis rāda.

Nemana nevienu tempļa palieku, vien būdu ar draudzīgu četrkāji. No šūpuļtīkla izrāpjas vīrietis, kas izrādās tempļa sargs, un aicina sekot līdz. Aiz mūsdienīgi izgleznota tempļa pakalnā aizslēpies vēl viens templis. Suns mums uzticīgi parāda visas takas un noskatās nebeidzamajā foto iemūžināšanā. Pnom Bok templis(9./10.gs.) ir iespaidīgs un paver skatu uz tālumā esošo Siemreapas pilsētiņu. Šis noteikti nav templis ar tūristu pūļiem – stundā, ko pavadām skaistajās drupās, nesatiekam nevienu. Savukārt vietējais sargs šeit ne tikai strādā, bet arī guļ un dzīvo.

Līdz pēc mēneša dosies atpūtā pie savas ģimenes simts kilometru attāluma. Viņš mūs aicina uz pusdienām. Skeptiski raudzīdamies, vai tas nav tikai kārtējais pēcapmaksas pakalpojums, mēs atvainojamies un steidzamies tālāk. Šī gan bija viena no retajām reizēm, kad draudzīga attieksme tiešām izrādās tikai simpātiju izrādīšana. Aizvedis uz slepenu gadsimtu veco aku trīsdesmit metru diametrā, viņš mūs pieveda pie svētā akmens un, pirms atvadīšanās, pāris reizes novēl mums veiksmīgu dienu.

Šis mazais templis, ko iespaidīgu padara tieši trīs gigantiskie koku stumbeņi. Trīs māsas gadsimtus vij. Zaļais sūnu samts disharmonizē ar brūni rudajiem akmens bluķiem. Neticami, bet, atrodoties populārākajā Angkortama teritorijā, tas ir pilnīgi aizmirsts tūristu ceļvežos. Tikai pārsimts metrus no galvenā ceļa ar sarindotajiem tuktukiem, tas paslēpies koku gatvē. Ja man būtu jādod solījums, neko nesolot, es gribētu ielīst starp trīs māsām, aizklāt acis un čukstēt to te.

Iespējams, tā oranži spilgtā krāsa, kas ceļa malā žilbina acis. Iespējams, ka nejaušības un nekā negaidīšanas dēļ. Tā bīstami stāvo kāpņu, augstuma un neapdzīvojamības dēļ. Tā visa dēļ šis templis man šķita tuvs. Kā mājas."