Petruku Karātavu kalns jeb Užubaļu pilskalns, ko šķērso valsts robeža  (1)

Pilskalnu virkne stiepjas pāri Viesītes novada teritorijai no Lietuvas robežas dienvidos līdz Daugavai ziemeļos, iezīmējot senos tirdzniecības un kara ceļus, un ir unikāla, savdabīga un maz zināma. 20. gadsimta laikā atsevišķos pilskalnos veikti arheoloģiskie izrakumi, bet 70. gados dzejnieka Imanta Ziedoņa koku atbrīvotāju grupa strādāja Stupeļu un Margas pilskalnos, atbrīvojot tos no krūmu apauguma, pilskalnu pakājē uzstādīja akmeņus un iekala tajos pilskalnu nosaukumus.

Šis pilskalns ierakstīts Eiropas kultūras mantojuma neparasto objektu sarakstā. Tas ir vienīgais pilskalns Latvijā, kam pāri iet valsts robeža, ceturtdaļa pilskalna atrodas Latvijas teritorijā, trīs ceturtdaļas – Lietuvas teritorijā. Šis tiek uzskatīts par varbūtējo kulta kalnu netālu esošajam Elkšņu (Alksniai) pilskalnam. Par to vairāk lasiet šeit. Nosaukums "Karātavu kalns" varētu liecināt, ka kalns izmantots arī par soda vietu.

Tas, ka šī bijusi maģiska vieta, ir skaidrs, jo senču ticējums vēsta, ja kāds pilnmēness naktī pārpeldot ezeriņu pa mēness apspīdēto celiņu, tas saglabājot mūžīgu jaunību.

Petruku pilskalnam piešķirto Eiropas kultūras mantojuma karogu glabā "Muitnieku" māju saimniece Dzintra Medvecka.

Pilskalns atrodas pašā Rites pagasta dienvidu daļā pie bijušajām Petruku mājām. Kalns ir ap 30 metru augsts (Salīdzinājumam tuvākie pilskalni: Kņāvu 20 metri, Margas 21 metri, Stupeļu 30 metri), norobežots reljefa izcēlums ar divām virsotnēm. Tieši kalna virsotnē ir robežas lauzums.
Kalna pakājē ir purvājs un nelielais Petruku (arī Čortoka jeb Velna) ezeriņš. Te atrasts akmens cirvis, pie Petruku mājām – apbedījumi ar senlietām, vēlā dzelzs laikmeta dzelzs šķēpa uzgalis.

Lai gan Rites Petruku Karātavu kalns ir piemērots liela pilskalna izveidei, tomēr ne kultūrslānis, ne neapšaubāmas mākslīgā pārveidojuma pazīmes tam nav konstatētas. [..] Spriežot pēc ziņām par "Māras gultas" akmeni ar dobumu, kas raksturīga seno kultakmeņu pazīme, un svētavotu pie akmens, Petruku Karātavu kalns varētu būt uzlūkojams par senu kulta vietu. Par to netieši liecina ap kalnu esošās daudzās arheoloģisko atradumu vietas un netālais Elkšņu – Alksniai pilskalns. Lietuviešu arheologi, saucot Petruku pilskalnu par Užubaļu pilskalnu, gan atzīst to par īstu pilskalnu.

(Jānis Urtāns "Augšzemes pilskalni", 174. lpp., Nordik, 2006; Jānis Urtāns "Elkšņi – Alksniai. Pieminekļi abpus robežai", 2974 lpp., Labietis (ASV), 1993, 85.burtn.)

Ir nostāsti, ka Petruku ezers ir dziedniecisks, senāk ļaudis nākuši pie ezera, mazgājuši slimās acis, slimos locekļus un atguvuši veselību. Pat mācītāji, kurus nekādi nevar nosaukt par māņticīgiem. Teika vēsta, ka, ezerā izpeldoties pusnaktī pa pilnmēness apspīdēto joslu, var atgūt un saglabāt jaunību. (stāstījusi Valentīna Sarkane, dzīvo Rites pagastā pie Ilzu baznīcas netālu no Petruku pilskalna). Peldinot svētezeros slimos zirgus, tie atkal kļuvuši spēcīgi un darba spējīgi. Šī paraža ir bijusi ļoti sena un izzudusi vien Pirmā pasaules kara gados.

Dažus metrus no Lietuvas robežas, kādreiz bijis Māras gultas jeb Māras bļodas akmens, kur izkalta bļodas forma. No akmens apakšas tecējis avots, kas apkārtnē skaitījies svētavots.
Izdevumā "Latviešu ļaužu draugs" 1836. gadā teikts, ka Elkšņu draudzes kapu akmeņi esot atlikums no senās Elkšņu baznīcas altāra. "Priekš vairāk nekā 40 gadiem Saukas mācītājs Hūns gribējis tos akmeņus iemest ezerā, bet dievs... gauži apsodījis baznīcas kungu uz pāra gadiem ar slimām acīm."

Neviens ezers par velti nav saukts par svēto, neviena teika, nostāsts vai paraža nav radusies bez iemesla. Ivars Vīks grāmatā "Trejdeviņi Latvijas brīnumi" raksta: "Kāpēc pēdējos gadsimtos nodzisa šo ezeru slava, atstājot tikai nosaukumu (vai nomainot uz pretēju – Čortok)? Atbilde ir ļoti vienkārša – tāpēc, ka iznīcināja senču viedos cilvēkus, apsūdzot dziedniekus par burvjiem un raganām. Ja nebija vairs cilvēku, kas spēja sagatavot un aktivizēt ūdeni, tad ūdenim vairs nebija pietiekamu dziedniecisko spēju. Ezeru ūdeņu dziednieciskās īpašības veidoja un arī šodien veido vietas starojums. Ezera spējas nosaka tā enerģētisko plūsmu vienojums ar pazemes ūdeņiem.[..] Senā svētvieta nekad nav bijusi paredzēta piknikiem un citā izpriecām."

Tuvākā lielā pilsēta ir Jēkabpils. Iebraucot tajā, noteikti nepabrauksiet garām Krustpils pilij, kas kopš 13. gadsimta uzticīgi pārrauga Daugavas krastus. Krustpils pils kopā ar tai blakus esošo Krustpils luterāņu baznīcu veido Jēkabpilij raksturīgo Daugavas labā krasta siluetu. Vairāk par Jēkabpils apskates objektiem lasiet šeit.

Netālu ir arī Nereta un Aknīste, bet Lietuvas pusē, aptuveni tikpat tālu kā Jēkabpils, no pilskalna ir arī Birži, kas izceļas ar savu skaisto pili ezera krastā, senajām alus darīšanas tradīcijām un garo tiltu. Lasiet vairāk par Biržiem šeit.