Kņāvu pilskalns, kas ar savu enerģiju spējot novirzīt pat lidmašīnas  (2)

Pilskalnu virkne stiepjas pāri Viesītes novada teritorijai no Lietuvas robežas dienvidos līdz Daugavai ziemeļos, iezīmējot senos tirdzniecības un kara ceļus, un ir unikāla, savdabīga un maz zināma. 20. gadsimta laikā atsevišķos pilskalnos veikti arheoloģiskie izrakumi, bet 70. gados dzejnieka Imanta Ziedoņa koku atbrīvotāju grupa strādāja Stupeļu un Margas pilskalnos, atbrīvojot tos no krūmu apauguma, pilskalnu pakājē uzstādīja akmeņus un iekala tajos pilskalnu nosaukumus.

Par kalna enerģiju ir daudz nostāstu, bet tam ir arī zinātnisks izskaidrojums. Pēc cilvēku novērojumiem, pilskalns spējot kliedēt negaisa mākoņus, virs tā lidotājiem no kursa novirzoties pat lidmašīnas... 20. gadsimta 30. gados šeit zemes magnētisma mērījumus veicis Leonīds Slaucītājs (1899 – 1971), vēlāk pasaulslavenais latviešu zinātnieks, secinot, ka te abpus Latvijas – Lietuvas robežai novērojama kompasa deklinācija, kas sasniedz 38 grādus. Tas liecinot par šajā rajonā zemes dzīlēs apslēpto dzelzs rūdu (magnetītu).

Juris Urtāns, arheologs

Kņāvu pilskalns atrodas Rites pagasta pašā malā, uz robežas ar Elkšņu pagastu. Aptuveni kilometru uz dienvidiem no pilskalna tek Dienvidsusējas upe. Drīzumu mājas, pēc kā pilskalns orientēts, atrodas jau Elkšņu pagastā. Kņāvukalnu 1882. gadā reģistrēja pazīstamais vēsturnieks, etnogrāfs un valodnieks Augusts Bīlenšteins, kurš norādīja arī uz eventuālo kulta kalnu rietumos no pilskalna.

Kņāvukalns ir savrups 20 metru augsts daļēji kokiem apaudzis grants kalns ar mākslīgi stāvinātām malām. Pilskalna izlīdzinātajam plakumam (garums 60 metri, platums 40 metri) ir dažu metru slīpums pret ziemeļrietumiem. Mazliet lēzenāka ir pilskalna ziemeļu nogāze, tāpēc te nogāzes stāvināšanai izveidota terase. Pilskalna ziemeļaustrumu stūris agrākos laikos norakts grantī, bet tagad vecā grantsbedre aizaugusi ar kokiem. Visu pilskalnu ieskauj apmetnes kultūrslānis, kas īpaši intensīvs ir pilskalna ziemeļrietumu pakājē, kur tas konstatējams līdz pat 100 metru attālumam no pilskalna.

Pilskalna kultūrslānis, kas satur bezripas gludās un švīkātās keramikas lauskas, pilskalna plakumā ir 0,20 – 0,60 metru biezs. Pārbaudes rakumos atklātas pavardu vietas un pilskalna malas nocietinājumu pēdas. Apmetnē kultūrslānis ir līdz pusmetru biezs. Te atrada bezripas keramikas gludās, gludinātās un apmestās keramikas lauskas, māla vārpstas skriemeļus, graudberžus, slīpējamos akmeņus un četrstūraino šķiļakmeņu fragmentus, kas liecina, ka apmetne apdzīvota mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Izteikti uzskati, ka pilskalnā ļaudis sākuši dzīvot jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras vai mūsu ēras pašā sākumā un ka apmetnē atrastā švīkātā keramika ir vēlāka nekā pilskalnā iegūtā. 1948. gadā pilskalna pakājes apmetnē atrasts izkapts fragments, kas darināta vidējā dzelzs laikmetā, ripas un bezripas keramikas lauskas un dzelzs sārņi. Pēc vietējo iedzīvotāju sniegtajām ziņām pilskalna pakājē atrasti arī akmens cirvji.

J. Urtāns "Augšzemes pilskalni", 56.– 60.lpp.., Nordik, 2006

Teika stāsta, ka Kņāvu kalnā esot nogrimusi pils. Savukārt 1998. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu laikā, kad pilskalnā tika pacelts Eiropas kultūras mantojuma karogs, no skatītāju vidus iznāca sirma kundze no Rites pagasta ar lielu ziedu pušķi rokā, nolika to pilskalna virsotnē plakuma vidū un teica, ka viņas māte stāstījusi, ka senos laikos kalnā bijusi baznīca, kas vēlāk nogrimusi.

Interesants stāts ir par jau minēto Leonīdu Slaucītāju (1899 – 1971) – zinātnieku, ģeofiziķi, mūziķi, gleznotāju, profesoru Laplatas universitātē, Sidnejas universitātē un Ņujorkas Zinātņu akadēmijas locekli, kas trīs reizes vadījis zinātniskās ekspedīcijas uz Antarktīdu. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas nacionālās ģeogrāfijas pamatlicējs, Latvijas Ģeogrāfijas biedrības priekšnieks veicis zemes magnētisma mērījumus Latvijas teritorijā, arī šajā pilskalnā.

Zemes bagātību pētīšanas komisijas uzdevumā 1937. gada vasarā viņš izdarījis zinātniskos mērījumus ar speciāliem instrumentiem Kņāvu kalnā un citās vietās pie Latvijas dienvidaustrumu robežas ar Lietuvu, kā arī pētījis arī Saukas un Klauces ezerus. Pētījumi veikti, dzīvojot Elkšņos pie māsas Birutas Muriņas (Slaucītājas), kas Elkšņu skolā strādājusi par skolotāju. Slaucītāja vadībā 1937. gada 12. – 14. augustā Jēkabpils jaunajā Aizsargu namā notika 6. Latvijas ģeogrāfijas konference, kur viņš iepazīstināja ar saviem pētījumiem par kompasa deklināciju, kas šeit, Latvijas – Lietuvas pierobežā, apmēram 2,5 kilometrus abpus robežai, novērota un sasniegusi 38 grādus un liecina par rajonā apslēpto dzelzs rūdu (magnetītu).

Elkšņu pagasta Atmiņu istabas materiāli, mape "Leonīds Slaucītājs", 2007

Tuvākā lielā pilsēta ir Jēkabpils. Iebraucot tajā, noteikti nepabrauksiet garām Krustpils pilij, kas kopš 13. gadsimta uzticīgi pārrauga Daugavas krastus. Krustpils pils kopā ar tai blakus esošo Krustpils luterāņu baznīcu veido Jēkabpilij raksturīgo Daugavas labā krasta siluetu. Vairāk par Jēkabpils apskates objektiem lasiet šeit.

Netālu ir arī Nereta un Aknīste, bet Lietuvas pusē, aptuveni tikpat tālu kā Jēkabpils, no pilskalna ir arī Birži, kas izceļas ar savu skaisto pili ezera krastā, senajām alus darīšanas tradīcijām un garo tiltu. Lasiet vairāk par Biržiem šeit.