Pašu lolots un kopts – pasakains dzimtas mājas dārzs meža ielokā

Ķivuļu ģimene dzimtajās mājās dzīvo jau sen. Pēdējos 15 gadus dārza un ainavas veidošana ir tikai viņu pārziņā un pārtop pēc abu ieceres. Gan vecvecāki, gan vecāki savulaik nodarbojušies ar lauksaimniecību, kopuši lopus. Arī Sandra, būdama īsta lauciniece, atnāca ar savu govi, cūku un kaķi pūrā. Kad bērni bija mazi un valstī sākās juku laiki, tas bija būtisks atspaids. Tagad no mājdzīvniekiem palikušas tikai vistas. Pat truši atdāvināti, jo neviens ģimenē nevar nokaut un apēst savus lolojumus. Mainījies gan dzīvesveids, gan filozofija.Darāmo vienmēr var izdomāt

– Kad jau pāri 50 gadiem, cilvēks par daudzām lietām vairs neuztraucas un beidzot dara to, kas pašam šķiet svarīgs, – atzīst Ainārs. Viņš ir rīdzinieks, kuram pilsēta bija apnikusi. Atnākot no armijas, izlēmis, ka vēlas kaut ko savu. Devies uz laukiem un sācis uz vectēva zemes celt māju. Pilnīgs azarts! Vēl aizvien atrodas kaut kas papildināms, uzlabojams, jo idejas un vajadzības mainās. – Mājas būvniecība ir nebeidzams process, – secina saimnieks.

Aināram ir sava mēbeļu darbnīca. Pirms krīzes izmēģinājis laimi arī Anglijā, bet sapratis, ka jābrauc mājās. Taču tur iegūtā pieredze ļoti noder.

Dārzā ir vairākas jaukas atpūtas vietas, arī šūpuļtīkli starp bērziem. Vai atliek laiks arī atpūtai? Atliekot gan, skaidro saimnieki, jo nekad nedrīkstot teikt, ka laika nav. Visam svarīgajam atradīsies. Piemēram, abi ir azartiski līnijdeju dejotāji. Gan mēģinājumos, gan koncertos pazūdot visi kreņķi, prāts restartējas. Ir arī iemesls sapucēties, turēt rumpi, ko aizmirst, melnajos un smagajos mājas darbos vien skrienot.

Bērni jau lieli, ir mazbērni, un lauku māja ir vieta, kur visiem pulcēties. Meitas ģimene dzīvo Siguldā un tur pēc vecāku parauga arī veido skaistu dārzu. Abām ar mammu visas sarunas tagad esot gandrīz tikai par augiem un puķēm.

Kaimiņos sensenos laikos dzīvojis gan burvis, gan pirāti. Mežā ir lieli koki un akmeņi, varbūt šeit bijusi svētvieta. Pati mājvieta atrodas meža ielokā. Pilnīgi noslēgta pasaule, un abi saimnieki var īstenot visas idejas un izlikt enerģiju.

Pirmais darbs, sākot veidot ainavu, bijis izcirst saaugušos krūmus, attīrīt visu lieko. Arī to, kas gadu desmitiem saimniecībā sakrājies un nav izmantots. Tad sākuši izpļaut pagalmam tuvāko dārza daļu. Secinājums – visur nemaz nav jāsēj zāle, jo, regulāri pļaujot, var izveidot glītu mauriņu. Kad pagalma daļa bijusi sakārtota, Ainārs un Sandra arvien paplašinājuši aprūpējamo zonu. Tagad jau krietns gabals meža līdzinās skaistam parkam. Arī mežā izveidotas slepenas atpūtas vietas, kur netraucēti baudīt vientulību vai pasēdēt tuvu draugu kompānijā. Viņu mežā nav gaidīti vienīgi mednieki.

Mežs tiek kopts uzmanīgi, it kā tikai mazliet piekārtojot. Piemēram, nokrituši baļķi atstāti apsūnot, bet zālīte ap tiem rūpīgi nopļauta, lai koki izskatītos gluži kā skulptūras. Arī ļoti skaisto nārbuļu audzīte tiek appļauta kā dobīte. Reizēm Sandrai rodoties vēlme esošos augus papildināt ar kādu civilizētu puķi.

Dīķu veidošana ir Aināra vaļasprieks. Viņš uzsver, ka vissvarīgāk ir atrast labu racēju. Pašiem laimējies ar meistaru, kuram ir ainavas kompozīcijas izjūta un zināšanas. Ūdens spogulis labi iekļaujas meža ielokā. Arī krasti ir gana lēzeni, lai nesagādātu problēmas un būtu viegli kopjami.

Vecākais ir plašais dīķis pagalma vidū. Tur savulaik bijusi slīkšņa, ko visi saukuši par cūku pļenčku. Taču tajā bijis avots, tāpēc sapratuši, ka no nesmukuma var izveidot kaut ko glītu. Rakuši uzmanīgi, lēnām, raugoties, kā reaģē pats dīķis. Dziļākā vieta ir tikai trīs metri. Krasti veidoti lēzeni. Vīriešiem, kuriem patīk dziļums, peldēšanai izveidota laipa. Saimniece pati vairāk peld gar krastu. Drošāk, ja pamats zem kājām.

No dīķa izraktā augsne sastumta vienā malā un mazliet izlīdzināta, lai veidotos lēzens uzkalniņš. Tagad tā ir iemīļota vieta meditācijām ikdienā un Jāņu svinēšanai saulgriežos.

Avots dīķi vienmērīgi apgādā ar ūdeni, ir arī noplūdes strauti un līdz ar to vieta, lai ierīkotu tiltiņus. Starp ūdens līniju un krastu atstāts mazliet zaļuma, lai tas labāk iederētos ainavā. Sētsvidum tuvāko krastu Sandra pavasarī iztīra visagrāk, jo tur ūdenszālēs vēlāk būs varžu bērn­istaba, un kurkulīšus traucēt nedrīkst.

Viens no svarīgākajiem darbiem ir zāles pļaušana. Tās vadību uzņēmusies Sandra, jo vai tad vīrieši pamanīs un atstās mežmalā puķu ceru vai sēņu ģimeni? Apkārt augiem un dīķa krastus viņa izpļauj ar trimmeri, pārējo – ar pļaujmašīnu. Kopjamās platības kļūst arvien lielākas, un nākamvasar jau plānots iegādāties traktoriņu. Dīķmalas ūdensaugus ar izkapti garā kātā izpļauj Ainārs. Iet tik gar malu un pļauj!

No ūdens izvilkto labumu sieva liek komposta kaudzē, kur top laba zeme puķu dobēm. Slāņiem tiek kompostētas arī lapas un nopļautā zāle.

Ainavas izdaiļošanai un sava darba atvieglošanai saimnieki reiz iegādājušies aitas. Abi cerējuši uz idillisku ainavu ar baltiem jēriņiem un zemu nograuztu zāli, kā tas dažkārt atainots glancētos žurnālos, bet jēriņi izrādījušies īsti zvēriņi un notiesājuši visu, kas ceļā, – gan pļavas zāli, gan dārza augus. Vēl briesmīgāka bijusi to mūžīgā sabļaušanās – ne vairs putnu dziesmas, ne cilvēka balsi dzirdēt.

Idejas dārza veidošanai rodas darba procesā. Aināram visu iecerēto vajagot paveikt ātri. Ja nepagūst trijās dienās, interese zūd. Sandra ideju var lolot ilgāk.

Saimniecei auglīgi ir nesteidzīgu brokastu brīži, kad var ļauties fantāzijai, bet Ainārs sevi sauc par radītāju. Viņš visu redzot bildēs, spējot labi iztēloties rezultātu. Tas noder gan galdnieka profesijā, gan dārzā, taču kopumā dārzā noteicēja ir sieva. Aināra ietekmes zona ir dīķi. Reizēm gan iznākot interešu konflikts, piemēram, par bērzu, ko dīķa konfigurācijas dēļ vajadzētu nozāģēt, taču dārza ainavā tam atvēlēta svarīga loma.

Savulaik māju vārds bijis "Bērzkalni", tāpēc bērzi šeit īpašā godā, kaut gan kopdzīvei tie nav sevišķi labi koki – gan saknes agresīvas, gan visu laiku kaut ko birdina.

Tiem, kuri sāk veidot dārzus, saimnieki piekodina tomēr domāt, ko un kur stāda, un apjaust sekas. Puķes var pārstādīt, bet ar kokiem ir citādi. Pēc gadiem desmit jāsāk tos savaldīt, lai pašiem saimniekiem un citiem augiem dārzā tiek vieta un saule. Pirms stādīšanas ieteicams uzzināt, cik liels aug koks, un tik plašu vietu tam atvēlēt. Jāņem vērā, ka arī pašam augam ir sava patikšana un dažās cilvēka nolūkotās vietās tas neaugs ne lūgts un būs jāpārstāda. Piemēram, grieķu valriekstu koku saimnieki pārstādījuši četras reizes, līdz atrasta tīkamākā vieta. Tagad piesaulītē un aizvējā varenais koks jūtas apmierināts un sācis ražot, ziemā neapsalst ne zara galiņš.

Taču gan vietas, gan dekoratīva izskata dēļ jāregulē arī krūmi, vīteņaugi. Sākumā dārzs stādīts haotiski, pēc izjūtas, bet katru gadu pieeja augiem un to izvietojumam kļūst pārdomātāka. Jauka ideja – katram kokam un kociņam klāt piestādīt košu puķīti, lai deg kā uguntiņa.

Saimniekiem žēl no sava dīķa izvilkto zivi piebeigt un apēst, bet mazbērniem makšķerēt patīk. Tad atrasta laba izeja – makšķeres āķis ir nogriezts un aukliņas galā piesieta bumbiņa. Zivis ap to skraida, bet mazie ilgi un cītīgi sēž krastā un priecājas!

Kādreiz māja bijusi patiešām zaļa – ieaugusi mežvīna stīgās. Skaisti! Taču tad atklājusies auga nejaukā daba. Pa to kā pa trepēm uz bēniņiem devušies grauzēji. Spēcīgie dzinumi saplēsuši jumta šīfera klājumu un pabojājuši bēniņu konstrukciju. Mājas zaļo rotu nācies pilnībā iznīdēt.

Foto no saimniecības: