10 dienas Melnajā kontinentā – latviešu ceļotāji iemūžina Rietumāfriku fantastiskās fotogrāfijās

"Tikuši pie biļetēm, sākām prātot, ko vēl tur varētu apskatīties, jo neesam pludmalē gulētāji. Noskaidrojām, ka tā ir laba iespēja apmeklēt Gvineju Bisavu, jo Senegālas dienvidu pilsētā Ziguinčorā ir konsulāts, kur Āfrikas standartiem ir ļoti ātri un ērti var tikt pie kaimiņvalsts vīzas. Tā nu devāmies ar visiem iespējamajiem vietējiem transportiem uz turieni, tiešām tikām pie vīzas un dažas dienas apskatījām Bisavu, galvaspilsētu. Diemžēl pietrūka laika aizbraukt uz salām, tur būtu ļoti interesanti. Atpakaļceļā bija doma doties no Ziguinčoras uz Dakāru ar prāmi, bet biļetes bija izpārdotas, tāpēc atradām vietējo avioreisu par 100 eiro, kas mūs pārlidināja pāri Gambijai pusstundā. Pa zemesceļu ar vietējiem transportiem tās būtu teju divas dienas."

Gambijā šajā laikā bija vēlēšanas, kurās sakāvi cieta prezidents Jahja Džammehs. Lai arī sākumā viņš pieņēma sakāvi, pēc nedēļas viņš paziņoja, ka nenodos varu janvārī, kad beidzas viņa amata termiņš, līdz tiesa nebūs lēmusi par viņa prasību, ar ko apstrīdēti vēlēšanu rezultāti. "Tāpēc tajā laikā izvēlējāmies Gambiju pamest. Dienā, kad devāmies mājup, 8. decembrī, diktators paziņoja, ka nepiekrīt rezultātiem un armijnieki jau sāka izvietot smilšu maisus krustojumos, barikādēties. Tūristus viņu rezervātos tas viss gan ļoti neskāra, valstij ir skaidrs, ka tos nedrīkst zaudēt. Turp brauc daudz sieviešu labākajos gados, lai atrastu sev jaunus, vietējos mīļākos," zina stāstīt Māris.

"Kopumā Gambija likās visdraudzīgākā, lai gan aiz draudzīguma un sarunu uzsākšanas nereti ir vēlme kaut ko pārdot, kā jau tūrisma valstī. Arī Gvineja Bisavu bija interesanta, tur cilvēki nav pieraduši pie ceļotājiem, mūs vispār lika mierā, nelikās ne zinis. Tur daudz Apvienoto Nāciju miera uzturētāju balto džipu un attiecīgo darboņu, kas dzīvo savā pasaulē. Senegāla savukārt šķita visnedraudzīgākā, pareizāk sakot, tieši Dakāra, jo Ziguinčora bija jauka. Dakārā ļoti uzmācīgi tipi brīžiem seko līdzi vairākus kvartālus, un tur ļaudis ir arī diezgan agresīvi noskaņoti pret fotokameru cilvēki," par kopējiem iespaidiem saka ceļotājs. Viņš arī pastāstīja, ka pārsvarā ceļojuma laikā nakšņojuši viesnīcās vai "Airbnb" iznomātās naktsmītnēs. "Pārsvarā izmantoju "Booking", Gambijā un Dakārā ar to pilnīgi pietika. Ziguinčoras labākā viesnīca tajā nebija, to atradām "Lonely Planet" ieteikumos. Bisavā savukārt palikām pansijā, kuru ieteica kāds līdzbraucējs sabiedriskajā transportā. Cenas tur diezgan augstas, salīdzinoši ar pārējām zemēm."

Vairāk par Māra Upenieka ceļojumiem lasiet blogā "Kāturir" un "Facebook" profilā.

Tanji ciematiņš, jūras krastā notiekošā zivju sadale tikko pēc loma iznešanas no zvejnieku laivām.

Zivju žāvēšanas galdi Sanjangas pludmalē.

Milzu moluska plēšana ārā no gliemežvāka.

Startējām no apokaliptiskās Ziguinčoras autoostas, iestūķējoties tā saucamajā "sept-place" – pārbāztā mikriņā ar apmēram septiņām pasažieru vietām. Uz robežas mums totāli noveicas – piebraucot to slēdz. Atbrauc desmit spoži džipi ar granātmetējiem nopakotu konvojmašīnu pavadībā, no tiem izbirst ierēdņu un delegātu delegācija, teju sadevušies rokās, viņi kopā dodas uz robežbarjeru, plaukšķina un pozē žurnālistu kamerām, fonā dziedot vietējām suitu sievām un tad, viss... Pēc brīža aizbrauc. Neaizmirstams skats, parastajiem mirstīgajiem sēžot krūmos un gaidot, kamēr varēs tikt pāri. Gvineja-Bisava šķiet krietni nabadzīgāka par Senegālu, galvaspilsētas centrā nav neviena luksofora, toties ielas vidū esošo atkritumu kaudzi plosa grifu bars.

Bisava. Pēc tumsas iestāšanās ielas kļūst krietni tukšākas, baigi vazāties apkārt nav ieteicams.

Te ir arī pavisam maziņa vecpilsēta, ar bišķiņ trūdošām koloniālās arhitektūras paliekām. Portugāles ietekme joprojām ir jūtama.

Bisava, Gvinejas-Bisavas galvaspilsēta. Diemžēl šķiet, ka viena no nolaistākajām, kādā esmu bijis. Smilšaini bedrainas ielas bez neviena luksofora kontrastē ar spoži baltiem un pārticībā spīdošiem Apvienoto Nāciju džipiem. Mazītiņa no portugāļiem palikusi vecpilsētiņa. Un parastais Āfrikas ņiguņegu. Galvenais piedzīvojums sākas līdz ar tumsu, jo ielu apgaismojums pilsētā ir tikai tajās gana retajās vietās, kur uzstādīti stabi ar saules paneļiem. Visa elektrība nāk no ģeneratoriem, tāpēc iespējas tumšā trotuāra caurumā nolauzt kāju ir daudzpusīgas. Bet tajā pašā laikā – te ir savs šarms un cilvēki ir labvēlīgi noskaņoti, neviens pāri nedarīja un apšmaukt nemēģināja. Un ja vēl tiec pie garšīga espreso, vispār.

Kādam te dzīvojas arī ļoti labi.

"Mis" Gvineja-Bisava.

"Spiriņu" pārdevēja.

Lielumlielais vairums transporta ielās ir raksturīgajās krāsās esošie mikriņi un taksometri. Privāto auto ir maz.

Kundzei uz galvas esošajā maisā atrodas mazas ūdens paciņas. To te pārdod celofāna kulītēs – noplēs stūrīti un ērti izspied slāpju virzienā.

Jo tālāk no Bisavas, jo mazāk mašīnu. Taču ceļmalās ņudz cilvēki, dodoties vien sev zināmās darīšanās.

Ceļš atpakaļ uz Senegālu. Gvinejas-Bisavas pētīšana mazliet apraujas, jo attopamies, ka mums jāpaspēj atpakaļ uz Ziguinčoru, no kuras uz Dakāru atiet prāmis. Jo – doties uz turieni pa zemesceļu ir ekvivalents diennaktij embrija pozā mikroviļņu krāsnī. Startējam agri no rīta, pa ceļam vērojot dažādās vietējās nianses. Robeža šoreiz tiek šķērsota Āfrikai neticami ātri un bez raizēm, raisot manī piesardzīgu neticību – jo sajūta, ka jebkurā brīdī kaut kam sliktam taču jānotiek, šeit tā īsti nepamet. Nedaudz arī notiek, jo izrādās, ka mūsu prāmis ir izpārdots, iestrēgstam Ziguančorā uz pusotru dienu un nolemjam pirmdienas rītā uz Dakāru lidot ar līdz šim nekur nedzirdētu vietējo aviokompāniju.

Gandrīz katram mikriņam ir pavadošais darbinieks, kas savāc naudu, palīdz krāmēt mantas un dodas pārrunās ar ik pa laikam ceļu bloķējošajiem militāristiem. Šiem čaļiem patīk pieķerties un karāties busiņa aizmugurē, tam traucoties uz 80 km/h pa nereti visai bedrainiem ceļiem.

Vietās, kur ceļam pietuvojas seklo upju rajoni, lietavu laikā asfalts tiek izskalots, radot tajā neskaitāmas bedres. Daudzviet transports dod priekšroku braukt pa zemes klāto ceļa malu, nevis cieto segumu. Te jaunieši ir salabojuši ceļu, ieberot bedrēs bišķiņ dubļu, un: a) cer samazināt transporta ātrumu, lai dubļi no bedrēm nepazūd 10 minūšu laikā, b) iespējams, vēlas kādu monētiņu. Bet mūsu šoferis viņus, protams, ignorē.

Arī ciematu sadzīve atklāti vērojama turpat.

Kundze ar iespaidīgu, daudzkilogramu malkas klēpi uz galvas. Kakla muskuļi sievietēm te ir ļoti attīstīti.

Iebraucot Senegālā, pirms apdzīvotām vietām uz ceļa parādās iedzīvotāju stihiski sakrauti guļošie drazu policisti, ar mērķi mazliet samazināt jau tā ne pārāk dzīvās satiksmes ātrumu.

Ja pēc visām radīšanas šeptēm šajā vietā atpūtās pat Dieviņš, tad to ir pelnījuši arī ekspedīcijas dalībnieki. Rīta pusē, pirms sācies lielais saules mikrovilnis, apskatām Ziguinčoras zivju tirgu un vēl mazliet pilsētu. Tālāk laižam uz Dakāru.

Te dzīvo arī stārķa Āfrikas brālēns, kas, manuprāt, nav tik smuks kā mūsējais. Šie brālēni ligzdo kolektīvi, ar savu balto amonjaka kravu nīcinot koku, kurā apmetušies.

Stārķu brālēni apsēduši arī upes piekrasti. Turpat blakus zivis tirgo pavisam vienkārši – noklāj saulītē uz plēves.

Galva bez groza nav lietderīgi izmantota galva! Interesanti, ka vīrieti šādi kaut ko nesam vēl nav gadījies redzēt.

Dakāra. Pilsēta ir milzīga, haotiska un kosmopolītiska – pilnīgs pretstats gana miegainajām vietām, kur esam bijuši līdz šim. Ļoti noslāņota. Centrā kafejnīcu ir maz, un tajās pārsvarā sēž tikai eiropiešu izcelsmes cilvēki, nemitīgi atgaiņādamies no gludekļu, kreļļu, ļoti neskaistu kreklu un citu brīnumu pārdevējiem, kas lielos baros klīst pa pilsētu. Klasika ir arī jauni vīrieši, kas piesienas un velkas līdzi vairākus kvartālus, izsakot apvainojumus nedraudzīgumā, ja laipni atsakies izmantot viņu "palīdzību". Arī pret kameru vietējie ir noskaņoti diezgan agresīvi. Jāpiebilst, ka, redzot, kā cilvēki šeit cīnās par iztikas nopelnīšanu, manī pret viņiem rodas cieņa. Jo vairums dara tiešām necilus darbus. Daudz vieglāk būtu laupīt banku vai vismaz tādus bālģīmjus, kā mūs.

Starp divām joslām uz šosejas garā rindā izliktas kedas pārdošanai. Ērti – ripo lēnām sastrēgumā un izvēlies. Ielas ir pārpilnas ar visdažādāko lietu tirgotājiem. Visvairāk pārsteidza kāds vīrs, kas sastrēgumā sēdošajiem mēģināja iesmērēt lielu rāmi ar korāna vārsmām zelta diegos.

Satiksmē mierīgi piedalās arī zirgu pajūgi.

Ielu malās tiek haotiski remontēti auto.

Ziemassvētki sāk uzglūnēt arī šeit.

Novērojam, ka visās ēdamiestādēs, kurās esam bijuši, apkalpošanas kultūra ir totāli pofigistiska. Lai gan šķiet, ka šeit, kur salīdzinoši ir maz cilvēku, kuri var "sēdēt kafejnīcās", vajadzētu būt tieši otrādi. Nu, izņemot vienīgo sakarīgo bāru "Vikings", kuru atrodam. Tas gan izrādās īsts prostitūcijas perēklis. Visām fizisko parametru gaumēm dāmas aizņēmušas teju pusi galdiņu, pie katra pa vienai, nevērīgi urbina telefonus, taču gatavas jebkurā brīdī atsaukties uz acu kontaktu. Lūk, arī bravūrīgi stāvvietu ierādītāji. Viens totāli atgādina Muammaru Kadafi.

Āfrikas mantojums. Bet tā, lai neaizsniedz.

Vistu spārniņu svērēja ar draugu.

Dakāras modes.

Ostas rajons.

Labākā lieta, ko pilsētā tirgo – zariņi, ko grauzt un tīrīt zobu šķirbas. Daudzi cilvēki redzami to arī darām. Sākumā domājām, ka tie ir kaut kādi īpašie, aromātiskie. Bet nē, pēc garšas – parasts, netīrs zariņš.

Piekrastes ainava.

Burvīga frizētavas reklāma. Ideāli, ja tā būtu nišas frizētava – tikai dvīņiem, tikai vienlaicīgi.

"Ķenguru sitamo" efektīva tirgošana turpat uz trotuāra.

Ceļš atpakaļ uz Bandžulu. No Dakāras līdz Gambijas galvaspilsētai ir apmēram 300 kilometru, taču ceļš prasa kādas deviņas stundas, un tas viss – pie ļoti veiksmīgām sakritībām. Taksis, septiņvietīgs auto, busiņš, prāmis, taksis. Mums veicas, jo vienīgo pārsteigumu sagādā Gambijas robežsargi, kas mūs izvazā pa trīs piesviedrētiem kabinetiem, cerībā izspiest kukuli. Pirmajā aplaužas, jo mums ir pieprasītie dzeltenā drudža potes sertifikāti, otrajā īsti nesaprot, par ko piesieties, toties rādu kartē Latviju, bet kronis visam ir trešais, kur sēž trīs barokļi – noēdušies buļļi formās – un, caur pieri glūnot, paziņo, ka mums vajag vīzas. Palīdz tikai pacietība, smaids un pārliecinoša vēstniecības pieminēšana. Pēc brīža pases ar zīmogiem tiek atdotas bez neviena komentāra, it kā nekas nebūtu noticis. Sākam septiņos no rīta, kādā no daudzajām Dakāras autoostām. Tu ierodies, apkārt saskrien daudz cilvēku, kas bļauj, mēģinot savaņģot uz savu automašīnu. Ir jānoorientējas, jo apjukums tajā burzmā ir liels. Braukšana notiek ar šādiem veciem franču auto, kam bagāžniekā ir iemetināti vēl trīs sēdekļi, kopā brauc septiņi pasažieri, tāpēc arī nosaukums – "sept place".

Ceļa malās vērojamas daudzas nesaprotamas kompozīcijas.

Arī šis piepilsētas modes butiks, piemēram.

Ūdens nesējas.

Kādu gabaliņu uz dienvidiem sākas neticami skaisti baobabu meži. Daži koki izskatās tūkstošgadīgi un ir ar vismaz 20 metru apkārtmēru. Milzīgi.

Ir arī lagūnas, kurās iegūst sāli.

Pāris reizes šoseju šķērsoja lieli lopu bari. Mierīgi, kā plūdi. Atliek tikai piestāt un nogaidīt.

Šajā Senegālas daļā vērojami arī etnogrāfiska paskata ciemati. Tādus negadījās redzēt nekur citur braucienā apmeklētajās valstīs.

Atceļā uz prāmja satiekam tā viltīgāko pasažieri. Kurpju tīrītājs, kas viltīgi pietupst pie potenciālajiem klientiem un rūpīgi pucē līdzpaņemto "preview" kurpi. Un tad tu attopies, ka uz tavām pusizjukušajām, melnajām ādas kedām jau ir uzspiesta melnā krēma strīpiņa. Būs suvenīrs.