Ceļojums laikā: Mēru muiža, kur atrasta sena vēstule un mitis īstais 'barons Bundulis'  (1)

Sadarbībā ar Smiltenes novada muzeju un bibliotēku piedāvājam stāstu par Mēru muižu – vienu no greznākajām ēkām Vidzemē, un tās kolorītajiem saimniekiem, kas pat iedvesmojuši populāro stāstu par dullo baronu Bunduli.

Pēc lielā Ziemeļu kara, kad Vidzeme bijusi viena vienīga postaža, tanī plosījies mēris. Tas jājis apkārt uz melna zirga, ģērbies sarkanās drēbēs, ar melnu cilindru galvā. Kurās mājās iejājis, tur visi ļaudis apmiruši. Sevišķi viņš iecienījis tagadējo Mēru apkaimi, kur bijis daudz vairāk mežu un purvāju, nekā apkārtējos pagastos. Mērim arvien sekojis liels vilku bars. Šinī apvidū mēris nogalinājis visu dzīvo radību, tik viens vīrs ar sievu izglābušies, jo uzkāpuši augstā ozolā. Kad visi bijuši beigti, mēris aizjājis uz citu stūri. Vieta nosaukta par Mēriem, tāpēc, ka tas še tik rosīgi rīkojies.

Spriežot pēc vēsturiskajām ziņām, mēra upuri nemaz nav šeit bijuši tik lieli.

Savukārt ir informācija, ka ap 18. gadsimta vidu šajā vietā sākusies Mēru muižas attīstība. Domājams, ka tās nosaukumam nav nekāda sakara ar baiso slimību, un vāciskais "Mehrhof" (mehr – vairāk; hof – tiesa, apkaime) vienkārši pēc fonētiskā skanējuma latviskots.

Ir ziņas, ka 15. gadsimtā Mēri ietilpuši Palsmanes muižas teritorijā. 1733. gadā Palsmanes muižu ar Vizlu nopirkusi Johanna Margareta fon Cekele, dzimusi Kellermane. Pēc viņas nāves, 1743. gadā, sadalot mantojumu, Palsmane ar Vizlu nonākusi viņas dēla "kapitana" Franča Kristofa fon Ceikela īpašumā, bet Mēru muižu ieguvis otrs dēls, galma tiesnesis Heinrihs Johans fon Ceikels. No šī brīža var runāt par atsevišķu Mēru muižu. Viņa pēcteči te saimniekojuši vairāk nekā 200 gadu. Viņi bijuši izglītoti, sarakstījuši pat vairākas grāmatas, kas tagad glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu nodaļā.

Interesants ir stāsts par Heinrihu Georgu Vilhelmu fon Ceikelu, kas mantojis Mēru muižu pēc vectēva Frīdriha Vilhelma nāves 19. gadsimta vidū. Ar šo personāžu saistās visai dīvaini notikumi, sākot ar to, ka viņa vecāki bija ļoti tuvi radi – brālēns un māsīca – un beidzot ar viņa lētticību un dīvainībām, kas domājams varētu būt iedvesmas Zeiboltu Jēkaba romāna "Barons Bunduls" (1916) galvenā varoņa Auriķu muižas īpašnieka tēlam. Abus vieno apstāklis, ka tie apprecējuši trīs māsas. Heinrihs bijis precējies ar vecāko māsu, pēc diviem gadiem, kad sieva dzemdībās mirusi, apņēma par sievu otru māsu, ar ko laulībā pasaulē nākuši pieci bērni, bet tad, pēc otrās sievas nāves, apprecēja trešo. Ir arī citas sakritības – romāna autors Zeiboltu Jēkabs dzīvoja tolaik kaimiņu muižā Bilskā, un abi ir laikabiedri. Tāpat arī pēc nostāstiem barons bijis ar dažādām dīvainībām. Tā kā Heinriha Georga Vilhelma vecāki bija tuvi asinsradinieki, ļoti iespējams, ka šādās laulībās varēja piedzimt garīgi nepilnvērtīgs bērns. Droši vien ne bez pamata barons Bunduls romānā apveltīts ar tādām īpašībām kā vientiesība, muļķība, lētticība.

1891. gada 26. augustā Heinrihs Georgs Vilhelms Ceikels mirst, bet pēc tam nav zināms, kas mantojis muižu. Piemēram,1902. gadā uzņemtajā foto ir redzama Mēru lielmāte un muižkungs, bet īsti nav zināmi viņu uzvārdi. Iespējams, ka tā ir viena no Ceikela meitām ar savu vīru.

Nākamais posms muižas vēsturē saistās ar Hekeru dzimtu, kas nopirka to no Ceikeliem. Baltijas muižnieku adresu grāmatās ir ziņas, ka no 1902. - 1909. gadam Mēru muižas īpašnieks ir Jakobs Voldemārs Hēkers. Viņš licis veidot brīva plānojuma muižas parku ar eksotiskiem augiem un ar lielu vērienu licis celt arī tagadējo muižas kungu māju. Tā būvēta neorenesanses stilā laika posmā no 1903. - 1905. gadam, iespaidojoties no vēlīnā vācu manierisma. Tai ir glezniecisks siluets, iespaidīgi izmēri, celtnes būvapjomu veido divi, ar stāviem zelmiņiem rotāti, nevienāda lieluma flīģeļi, augsts kārniņu jumta segums ar masīvu kvadrātisku torni un jumta izbūvēm. Flīģeļus sākotnēji rotājušas pūcīšu figūras.

Muižas skaistumu arī šobrīd tikai vairo ap to izveidotais parks, kura teritorijā aug viens no lielākajiem ozoliem Latvijā – Mēru ozols, kas pēc vainaga lieluma (33x30m) ir lielākais Baltijā. Parkā atrodas vēl citi reti un eksotiski koki un krūmi – sarkanlapu ozols, valrieksts, kā arī Sarkanajā grāmatā ierakstītā krūmu čuža. Tur apskatāms vēl viens dižkoks – milzīga lapegle.

Muižkungs Jakobs Voldemārs Hekers cietis no padomju režīma un ticis nošauts 1918. gada 28. februārī. Kopā ar citiem padomju varas pretiniekiem, kas bija sagūstīti un lopu vagonos vesti uz Pleskavu, daži tika nošauti ceļā kādā stacijā netālu no Pleskavas – Hēkers un arī Raunas mācītājs Ādams Jende.

Arhīva ziņas apstiprina, ka īpašuma tiesības uz muižu 1922. gada 31. janvārī piešķirtas Annai Elizabetei Spilhaus, dzim. Hēkerei ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu.

Tomēr 1920. gadā uzsāktā agrārā reforma, kad sākās muižu zemju atsavināšana, skārusi arī Mēru muižu. Pēc 1920. gada zemes reformas Mēra muiža (Mehrhof) sadalīta 91 vienībā 1464 hektāru kopplatībā.

Arhīva ziņas apliecina, ka kopš 1924. gada 13. jūnija muižas ēka pieder valstij.

Līdz 1926. gadam muižas apakšstāvā dzīvojuši rentnieki, augšstāvā bijis saviesību nams.
Kungu mājā 1926. gadā iekārtoja pagasta skolu, kas ar dažādiem nosaukumiem (izņemot pārtraukumus kara laikā) darbojās līdz 2009. gadam. Birzuļu pamatskola tika slēgta 2009. gadā. 2011. gadā Mēru muižas kungu ēkā izveidoja Smiltenes novada muzeju.

Pilij bijuši grezni interjeri, no kā saglabājušās durvis, koka apšuvuma paneļi, griestu apdare kokā, oriģinālais durvju rokturis.

Tās ārējais veidols laika gaitā mainījies maz. 2000. gadā notika daļēja jumta un balkona rekonstrukcija pils aizmugurējā daļā. Padomju gados pils balkonam tikušas piebūvētas ķieģeļu kāpnes, kas vēl gaida savu atjaunošanu, sākotnēji tās bijušas no koka.

Diemžēl padomju gados no ēkas tikušas nogāztas pūcīšu figūras, kas rotājušas pils fasādes daļu. Tas ticis darīts, jo figūras esot sākušas drupt un apdraudējušas bērnus.

Kopš 2011. gada septembra muižas telpās mājvietu radis Smiltenes novada muzejs. Divās 2. stāva telpās pašlaik notiek remontdarbi, lai pēc tam tur izveidotu muzeja krājuma telpas. Tāpat muzejs pašlaik gatavojas pirmreizējai akreditācijai.

Jāpiebilst, ka pavisam nesen, 2. janvārī, remontdarbu laikā, Mēru muižā atrasts neparasts dārgums – sena vēstule. Noņemot grīdlīstes, strādnieks spraugā starp grīdas dēļiem un sienu pamanījis aploksnes maliņu, kuru veiksmīgi izvilcis ārā. Aploksnē atradusies vēstule rokrakstā, vācu valodā un, tā kā tajā pieminēti 1901. – 1903. gads, varētu secināt, ka vēstule tapusi ap 1903. gadu. Tā kā pati ēkas celtniecība pabeigta ap 1905. gadu, tad varētu domāt, ka vēstule spraugā nokļuvusi vēl pirms ēkas celtniecības pabeigšanas. Nav pamata uzskatīt, ka vēstule varētu būt aizkritusi aiz grīdlīstes, jo tā praktiski nav bojāta un nav notriepta ar krāsu vai ko citu, drīzāk varētu runāt par vēstules slēpšanu, zina stāstīt muzeja speciālisti. Šī vēstule varētu būt ļoti nozīmīgs avots, kas raksturo dzīvi muižā šajā laikā. Tagad tā nodota ekspertiem un muzeja darbinieki saka lielu paldies par palīdzību vēstules izlasīšanā Maijai Ošei, Enijai Rubinai (arhīva eksperte) un Jenam Grabovskim, par iztulkošanu Elitai Balčus, par padomu Artūram Lapiņam u.c. par ļoti lielu atbalstu un aktivitāti.

Muzeja krājumu lielākoties veido Smiltenes Sarkanā krusta slimnīcas ārstu Ilzes un Jāņa Krūmalu gadu gaitā savāktā senlietu kolekcija, kas ietver gan senus darbarīkus, sadzīves priekšmetus, gan medicīnas piederumus, traukus un tekstilijas.

Šogad plānots muzejā izveidot mūsdienīgu pamatekspozīciju, bet pašlaik tur apskatāma Birzuļu skolas ekspozīcija un dažādas izstādes.

Muižā tiek organizēti dažādi pasākumi – brīvdabas teātra izrādes, koncerti, muzeju nakts pasākumi, u.c. Ir iespējams izīrēt telpas dažādiem saviesīgiem pasākumiem.

Smiltenes apkaimē ir arī citas skaistas pilis un muižas. Vairāk lasiet šeit.