Kādreiz slepenie objekti Rīgas piejūrā: baterijas, kazemāti un blokmājas

Iepriekšējo fragmentu par nogrimušā kuģa vraku Daugavas grīvā un Ķeizarakmeni Mangaļsalā lasiet šeit.

Piekraste jau izsenis bijusi nocietinājumu teritorija – kā cara laikā, tā Latvijas brīvvalsts un padomju gados. Tagad šīs, agrāk slepenās, vietas atrodamas, mežu ieskautas un pamestas. Tomēr, tās apskatot, jābūt ļoti uzmanīgiem un piesardzīgiem, lai nesavainotos.

Šoreiz vairāk par Mangaļsalas un Vecāķu militārā mantojuma objektiem.

Latvijas brīvvalsts gados Daugavgrīvas artilēristi Mangaļsalā izbūvējuši sešas baterijas. Tās vēl saglabājušās un atrodamas. Piemēram, sestajai izbūvēti augsti pamati diviem 130 mm kalibra "Vicker" tipa lielgabaliem. Artilērijas blokiem ir nelielas atšķirības plānojumā, piemēram, labajā bijušas trīs ieejas — abos spārnos un centrā, bet kreisajā un vidējā — divas ieejas u. c. Tāpat kā gandrīz visās 20. gadsimta sākumā būvētajās Mangaļsalas baterijās, arī šeit betona kazemātos ierīkotas telpas personālam un munīcijai, kuru pieveda pa šaursliežu dzelzceļu. Labā artilērijas bloka kreisā pozīcija ir saspridzināta, un 2,5 metrus biezie griesti saārdīti milzīgos betona bluķos. Mazāks sprādziens noticis vidējā blokā, vienīgi kreisais saglabājies gandrīz nebojāts.

1928. gadā sapieru pulks līdz ar prožektora bāzi izbūvēja prožektora pozīciju — laukumu, ko puslokā ietver betona sienas. Prožektoru no bāzes uz pozīciju nogādāja pa speciāli izbūvētu šaursliežu dzelzceļa līniju.

Mangaļsalas mežā, ziemeļaustrumos no VI baterijas, atrodas piemineklis 1906. gadā nošautajiem revolucionāriem. Soda ekspedīcija — īpaša karaspēka vienība, ko valdība norīkoja nemieru apspiešanai — šeit nogalinājusi no Rīgas Centrālcietuma pa Daugavu ar kuģīti atvestas pretvalstiskā un teroristiskā darbībā apvainotas personas.

1906. gada 16. maijā te nošauti un aprakti astoņi Pārdaugavas revolucionārā pulciņa "Saules dēli" kaujinieki, kurus apvainoja gorodovoja nogalināšanā: Bruno Maijers (1882–1906), Andrē Kalējs (1885–1906), Jūlijs Kalējs (1881–1906), Rūdolfs Eriņš (1887– 1906), Jānis Rēboks (1886–1906), Jānis Sīpols (1889–1906), Roberts Tarksis (1889–1906) un Aleksandrs Vīndedzis (1887–1906)."

Kazemāts atrodas ap 100 metrus uz dienvidiem no Mangaļsalas ielas, bijušās armijas daļas teritorijā. Tas no betona blokiem būvēts pēc Otrā pasaules kara aptuveni septiņus metrus augstā, tagad ar priedēm apaugušā paugurā. No ieejas tumsā ved sešus metrus garš taisnstūrveida gaitenis. Aiz trim nelielām priekštelpām atrodas iespaidīga — ap 30 metrus gara, sešus metrus plata un tikpat augsta — taisnstūrveida zāle. Kazemātā, iespējams, glabāta munīcija.

VII baterija meklējama blakus Mangaļsalas ielai, bijušās padomju armijas daļas teritorijā.
Uzmanību! Starp baterijas objektiem vietām vēl saglabājušies padomju laika dzeloņstiepļu fragmenti, tāpēc šeit ieteicams pārvietoties pa labi pārskatāmām, klajām vietām un taciņām.
Baterija būvēta 19. gadsimta otrajā pusē. Tās vecāko daļu veido trīs sarkanu ķieģeļu kazemāti un kāpas nogāzē iebūvēti personāla slēpņi. Šo celtņu arhitektūra līdzīga I baterijas tuneļveida un burta "T" veida kazemātiem. Atšķirība tikai tā, ka tuneļi šeit ir taisni, nevis — ieliekti. Baterijas kreisā flanga kazemātā labi saglabājusies skujiņas raksta ķieģeļu grīda. Aizmugurē — Mangaļsalas ielas pretējā pusē — divos savrupos ar priedēm apaugušos pakalnos izbūvētas munīcijas glabātuves, pēc Daugavgrīvas cietokšņa rajona kartes norādēm — "Pulvera pagrabi".

Blakus vecajiem kazemātiem Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izbūvēta stacionāra zenītbaterija ar četrām lielgabalu pozīcijām. Lielgabalu pamati veidoti no fortifikācijas betona bez armatūras. Atšķirībā no 1912.–1915. gadu artilērijas baterijām šeit nav betona kazemātu.

VIII baterija izbūvēta kāpu masīvā, aptuveni 150 metrus uz ziemeļiem no Mangaļsalas ielas. Bateriju veido betona artilērijas bloks ar divām 152 mm lielgabalu pozīcijām. Labi saglabājies kazemāts ar trim ieejām, personāla telpām un munīcijas glabātuvi. Pēc plānojuma atgādina VI baterijas labo artilērijas bloku. Pie baterijas, spriežot pēc Daugavgrīvas cietokšņa rajona plāna, atradies no kuģu piestātnes nākuša šaursliežu dzelzceļa galapunkts.

Kazemāts atrodas Mangaļsalas ielas ziemeļu malā, ar priedēm apaugušā uzkalnā. Pazemes būvi veido ap 60 metrus gara un astoņus metrus plata tuneļveida telpa ar divām četrus metrus garām un 2,5 metrus platām priekštelpām tās galos.

20. gadsimta vidū Mangaļsalas austrumu rajonā, tagadējās Rīgas mežniecības meža 159. kvartālā, atradās padomju armijas kara daļa. Teritorija no apkārtnes bija norobežota ar platu stigu, dzeloņstiepļu žogu un sargtorņiem. Uz to pāri Vecdaugavas dambim veda dzelzceļa atzarojums un šķērsoja ceļš — tagadējā Mangaļsalas iela.

Padomju varas laikā šajā "aizliegtajā zonā" atradās munīcijas noliktavas. Munīciju novietoja ar vaļņiem norobežotos laukumos, dažreiz uz speciāli izbūvē tām betona pamatnēm. Blakus uzcēla zibensnovedējus, no kuriem daudzi šodien vēl apskatāmi. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstiem, šeit padomju laikā glabātas torpēdas. Kara daļas teritorijā aplūkojamas dažāda veida militāras nozīmes būves — noliktavu ēku drupas, dzelzceļa stacijas rampa un pazemes kazemāti.

Uzmanību! Teritorijas apmeklētājiem jābūt uzmanīgiem, jo daudzviet iespējams nejauši savainoties uz pamestu dzeloņstiepļu fragmentiem.

Mangaļsalas ielas ziemeļu malā, aptuveni 300 metrus uz rietumiem no Vecdaugavas dambja, atrodas seni nocietinājumi. Tos veido ap 2,5 m augstu vaļņu un grāvju struktūras ar mežu apaugušā kāpā. Pozīcijas savulaik nodrošināja Mangaļsalas austrumu daļas — īpaši Vecdaugavas dambja — aizsardzību. Nocietinājumi attēloti Daugavgrīvas cietokšņa rajona plānā.

1928. gadā Latvijas armijas Sapieru pulks Mangaļsalas ziemeļaustrumu daļā, 300 metrus no Vecdaugavas dambja un ap 800 m no zemes šauruma starp Vecdaugavu un jūru, pēc leitnanta Brektera projekta uzbūvēja monolīta betona blokmāju. Būvei ir pusloka forma un trīs ambrazūras. Virs ieejas redzams, tagad stipri apdrupis, uzraksts: "Būvējis sapieru pulks 1928".

Blokmājai bijusi gaisa filtrācijas iekārta un periskops. Tajā atradies ložmetējs un glabājušās 8000 patronas. Blokmājas tāmes vērtība bija 3008,22 lati.

Ap puskilometru uz ziemeļiem (kāpās) atrodas otra, iespējams 1914. gadā, no laukakmeņiem būvēta blokmāja.

Dažkārt šo celtņu apzīmēšanai lietots krievu militārais termins "dots" (dot), kas ir saīsinājums no vārdiem "dolgovremennaja ogņevaja točka" — ilgtermiņa ugunspunkts.

Apgāds "Jumava" sadarbībā ar SIA "Rīgas Meži" laidis klajā Aivara Jakoviča grāmatu "Rīgas piejūra" 2. daļu, kas turpina pērn izdoto Rīgas ekotūrisma ceļvedi.

Jau kopš 13. gadsimta Rīgu pasaulē pazīst kā pilsētu pie jūras. Rīgas piejūras galvenās dabas bagātības ir jūras piekraste ar gandrīz 14 kilometrus garu baltu smilšu liedagu, jūrmalas kāpas, priežu meži, Latvijas dižupju — Daugavas un Lielupes — ietekas jūrā, bioloģiski augstvērtīgas pļavas un daudzas reti sastopamas un aizsargājamas dzīvnieku sugas. Daudzi pilsētnieki atpūtai izvēlas Vecāķu un Mangaļsalas pludmali, taču tikpat saistošs ir arī Daugavas labais krasts — Vecdaugava, Rīnuži, Vecmīlgrāvis, Ķīšezers, ar kuru plašāk lasītāji var iepazīties, lasot ekotūrisma ceļvedi "Rīgas piejūra". Ceļvedī izmantotas aculiecinieku atmiņas, vēsturiski dokumenti, kartes un attēli, kas palīdz lasītājiem virtuāli izstaigāt grāmatā iekļautos Rīgas piejūras sešus maršrutus un gūt pilnīgāku priekšstatu par to apkārtni.