Vecāķu senās vasarnīcas un to neparastie stāsti

Iepriekšējo fragmentu par nogrimušā kuģa vraku Daugavas grīvā un Ķeizarakmeni Mangaļsalā lasiet šeit. Savukārt par bunkuriem Mangaļsalā un Vecāķos — šeit.

Mazsalacas un Pludmales ielas stūrī — Mazsalacas ielā 17, nākot no dzelzceļa stacijas, uzmanību saista izteiksmīga ēka ar jūgendstila iezīmēm — villa "Mon Tresor" ("Mans dārgums" — franču val.). Villas īpašnieks bija Reinholds Nicmanis (Reinholds Nitzmans).

Tā būvēta 20. gadsimta sākumā. Stāsta, ka villa izmantota kā viesnīca, kam neesot bijusi visai laba reputācija. Viegli varējis "nopirkt" kādu meitu... Izplatīti arī nostāsti, ka viesnīcā vācu okupācijas gados atradusies slepena Abvēra (Trešā reiha pretizlūkošanas dienests) skola.

20. gadsimta 60. gados ēku izmantoja Rīgas Proletāriešu rajona izglītības nodaļas darbinieku ģimeņu vasaras atpūtai.

Vecāķu prospektā 86 atrodas bijusī Sigismunda Kolmeca viesnīca "Alba" ar restorānu. Laikā ap Pirmo pasaules karu šo sabiedrisko iestādi sauca "Nordpol" ("Ziemeļpols"). Viesnīca būvēta kāpas virsotnē, un restorāns vērsts pret nogāzi. Kāpas pakājē ierīkota strūklaka. Vecāķnieks Kārlis Pamše atcerējās, ka viesnīcas restorānu iecienījuši Mangaļsalā dienējušie virsnieki. Arī viņš pats atzīst: "Četrdesmit vasaras man iznāk iet garām sava laika izcilākajai aizmiršanās iestādei..." Padomju varas gados bijušajā restorānā atradās pionieru nometnes ēdnīca.

Vecāķu prospektā 96, augstā, priedēm apaugušā kāpā, ilgus sava mūža gadus dzīvoja Operetes teātra režisors Kārlis Pamše (1917– 2015). Viņš dzimis 1917. gada 31. martā Virānes pagastā. 1953. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu. Kopš 1966. gada — Rīgas Operetes teātra režisors. Bijis arī aktieris, teātra vēsturnieks, pasniedzējs un rakstnieks. Populārākie no iestudējumiem — izrādes "Trejmeitiņas", "Cirka princese", "Peldētāja Zuzanna", "Amerikāņu traģēdija" un "Skūpsti mani, Ket!". Sarakstījis grāmatas "Anta Klints: sarunas", "Operetes karuselī: Stāsts par Edgaru Zveju" un autobiogrāfisku stāstu "Vecāķi laiku un laikmetu kūleņos". Vecāķos pie Pamšes bieži viesojās kultūras darbinieki un mākslinieki, tomēr elitārismu viņam grūti pārmest, jo režisors aktīvi komunicēja arī ar vietējiem vecāķniekiem, tajā skaitā zvejnieku Jāni Zālīti.

Garciema ielā 26 atrodas tālbraucēja kapteiņa Mārtiņa Bites māja. Tā ir apmūrēta, no Skultes atvesta, koka guļbūve. Mārtiņam Bitem ir aizraujošs, dēku romāna cienīgs jūrasbraucēja dzīvesstāsts.

Viņš dzimis 1862. gada 4. jūnijā Skultes pagastā. Tālbraucēja kapteiņa pārbaudījumus izturējis 1889. gadā Rīgas Biržas jūrskolā. Sākot ar 1890. gadu, kapteinis Bite vadījis tālbraucēju buriniekus starp Rīgu, Angliju, Portugāli, Ameriku un Arhangeļsku. 1901. gadā iestājies Kamčatkas tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības dienestā. Tālajos Austrumos vadījis minētās sabiedrības tvaikoņus braucienos starp Krieviju, Japānu un Ameriku, pārvadājot dārgas zvērādas un gabalpreces.

Japāņu kara laikā japāņu kreiseri viņu arestēja un aizturēja Japānā, tomēr drīz vien atbrīvoja un nosūtīja uz Šanhaju. Kara laikā latvietim Japānā gadījās nokļūt pavisam trīs reizes. Pēc kara kapteinis veica sarežģītus uzdevumus Ziemeļu ledus jūrā (800 jūdzes no Bēringa šauruma) un Sibīrijas upēs. Vairāk nekā 30 gadus Bite vadījis tālbraucējus kuģus visos pasaules ūdeņos, apbraucis trīs reizes apkārt zemeslodei un arvien izbraucis laimīgi, nezaudējot nevienu kuģi.
Atgriezies Rīgas ostas valdes loču dienestā, pildīja loču komandiera amatu, līdz, sasniedzis maksimālo darba vecumu, 1938. gada 1. janvārī aizgāja pensijā.

Mājā dzīvojis arī kapteiņa mazdēls Juris Bite. Viņš, sekmīgi pabeidzis Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dabas zinātņu nodaļu, strādāja Zemes bagātību pētīšanas institūtā, atklāja Cēsīm labu dzeramo ūdeni un pētīja ģipšakmeni. No 1949.–1951. gadam bija vecākais pasniedzējs Latvijas Valsts Universitātes Ģeoloģijas un augsnes zinātnes fakultātē, 1953.– 1956. gadā — Ķīmijas fakultātē.

Savas reliģiskās pārliecības mācību iestādes vadībai viņš bija kā dadzis acī un, domstarpībām pieaugot, pārgāja darbā uz Latvijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūtu, tad — Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu pārvaldes Centrālo laboratoriju. Pēc aiziešanas pensijā dzīvoja vientulīgi Vecāķos, uzturot draudzību ar kaimiņu Viesturu Lapiņu, kam uzticējis ģimenes arhīvu.

Bite savu garīgo ceļu iesāka Pestīšanas tempļa Vasarsvētku draudzē. Tuva viņam bijusi baptistu un luterāņu baznīca. Pēc Jura drauga Ilgara Grosvalda atmiņām viņš apmeklējis arī pareizticīgo baznīcu, bijis saistīts ar Rīgas Golgātas baptistu draudzi un uzturējis sakarus ar kristiešu draudzēm Vācijā, Anglijā un Amerikā, regulāri klausījies kristiešu radioraidījumus un Bībeles tulkojumos konsultējis savus kolēģus Vācijā, kas atzina, ka Bite pelnījis teoloģijas doktora grādu. Bites uzskatīja, ka Dievs ir viens un Viņu var pielūgt jebkurā baznīcā.

Puikules ielā 5 apskatāma Andreja Dombrovska — kūrorta dibinātāja Augusta Dombrovska brālēna — pēctečiem piederoša vasarnīca. Celta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Ēkai raksturīgas jūgendstila formas. Iekšējās apdares darbos izmantots ozolkoks. Otrā pasaules kara laikā šeit ierīkots vācu armijas štābs. Padomju laikos bijusi pionieru nometne un aviācijas institūta atpūtas nams. Šajā laikā uzcēla piebūvi, kur ierīkoja virtuvi. 1992. gadā vasarnīcu atguva bijušā īpašnieka mantinieki. Pagalmā aplūkojama kučiera māja. Agrāk bijis arī zirgu stallis. Māju apsaimnieko Andreja Dombrovska mazmazdēls Alberts Lukstiņš. Pie ieejas zaļo ozols, kura apkārtmērs 2015. gada 11. martā bija 2,73 metri.

Amerikāņu žurnālista Donalda Deja (1895–1966) vasarnīca atradās starp Puikules un Garciema ielām, tagadējā Selgas ielā 7a. Cilvēku labi raksturo viņa attieksme pret dzīvniekiem. Vecie iedzīvotāji atceras, ka žurnālists nebija šķirams no sava mīļā suņa, kas vienmēr pavadīja viņu pastaigās. Kad četrkājainais draugs nomira, Donalds apglabājis viņu vasarnīcas pagalmā. Uz kopiņas vienmēr bija redzami svaigi ziedi.

"Donalds Dejs apbedīja sev tik tuvo būtni — savu Džekiņu. Sunīti. Uzcēla pat piemiņas zīmi. Mazu piemineklīti. No laba materiāla. Varbūt tas bija pat marmors." Kārlim Pamšem stāstīja vecāķnieks Jānis Zālītis.

Donalds Dejs arī pret apkārtējiem iedzīvotājiem izturējies draudzīgi un labprāt palīdzējis. Zālītis atcerējās: "Ar viņu varēju vingrināties savu toreiz niecīgo angļu valodas zināšanu paspodrināšanā (..) Vajag, piemēram, man izplatīt skolas sarīkojuma biļetes. Donalds neatsaka. Maksā un tūlīt piebilst: pats šoreiz nevaru būt, tās biļetes paturi un atdod kādam citam. Garām viņš nepagāja, vārdu nepārmijis. Un tā ar visiem, kas pagadījās tuvumā."

Dejs dzimis 1895. gada 15. maijā. Studējis Seliveisas Universitātē žurnālistiku. Latvijā darbojās kopš 1921. gada kā laikraksta "Chicago Tribune" pārstāvis. Viņa sieva bija krieviete. Popularizējis Latviju Amerikā.

Žurnālists rakstīja par notikumiem politikā un augstākajās politiskajās aprindās. Viņa acij nepaslīdēja garām fakts, ka brīvdienās Ulmanim paticis atpūsties Vecāķos, kādā trešās šķiras viesnīciņā. Dažkārt kopā ar vēlāko ārlietu ministru Vilhelmu Munteru. Viņi stundām klejojuši pa piejūras mežu.

1940. gada 18. jūlijā Sabiedrisko lietu ministrija izdeva rīkojumu ASV speciālkorespondentam Donaldam Dejam 24 stundu laikā atstāt valsti, jo viņš "sistemātiski izķēmojis, sagrozījis un sakropļojis īsto priekšstatu par stāvokli Latvijā un vispār amerikāņu presi apgādājis ar melīgām un viltotām ziņām." Padomju prese vēlāk izplatīja mājienus, ka "viņš ir noteikts un pārliecināts Vācijas piekritējs un sastāv Vācijas ģenerālštāba dienestā." Ticamākas šķiet ziņas, ka viņš darbojies amerikāņu izlūkdienestā.

Zīmīgi ir Donalda vārdi: "Visumā politiķi ir paši savtīgākie, paši šaursirdīgākie cilvēki. Viņi vispirms acīs patur paši savu karjeru. Tālāk nāk viņu mazās personīgās atbalsta grupas. Trešajā vietā partijas organizācija. Ceturtā — viņu elektorāta bieži vien savtīgās intereses. Nacionālās intereses ir tikai nožēlojamā piektajā vietā."

Tēlnieka Igora Vasiļjeva (1940–1997) darbnīca un dzīvojamā māja atrodas Puikules ielā 2a, meža malā. Vēl jaunais mākslinieks Kārļa Zemdega skolnieks — Vecāķos pirmoreiz ieradās 50. gadu vidū. Nelielo mājiņu Igors kopā ar māti uzbūvēja 1960. gadā. Pagalmā, blakus mājai un zem nojumēm, redzamas tēlnieka darinātas skulptūras un bareljefi.

Vasiļjeva devums īpaši spilgti izpaužas sakrālajā tēlniecībā — viņa kompozīcijas rotā daudzus dievnamus Latvijā un ASV. Pretējā ielas pusē atrodas komponistes Lūcijas Garūtas māja, netālu dzīvojis arī operdziedātājs Tālis Matīss. Varbūt apkārtējā muzikālā gaisotne, varbūt jūras bangas un vēja šalkoņa kāpu priedēs māksliniekam Vecāķi laiku un laikmetu kūleņos lika teikt: "Sirds dziļumos esmu klasiskās mākslas cienītājs, un, domāju, tās tradīciju turpinātājs. Mans uzdevums mākslā ir ar tēlniecības līdzekļiem izteikt garu un vēl mūziku. Skulptūrai ir jāiemieso mūzikas skaņas."

Igora mākslinieciskie meklējumi pauž interesi par vēsturiskiem stiliem. Daudzos viņa darbos jūtamas gan gotikai raksturīgās vertikālās formas, piemēram, Jēzus Kristus skulptūrā, gan barokālā līniju un ritmu muzikalitāte — pianista Vena Klaiberna portretā. Arī atveidoto personu izvēle — Rabindranats Tagore, Džavaharlals Neru, Indira Gandija, Nikolajs Rērihs u. c. — liecina par mākslinieka misiju — materiālisma piesātinātajā sabiedrībā iedvest garīgumu.

Komponiste, pianiste un muzikoloģe Lūcija Garūta (1902–1977) daudzas vasaras pavadīja Vecāķu lielās kāpas pakājē un meža ielokā celtā nelielā mājiņā — Puikules ielā 1 a. Viņa dzimusi 1902. gada 14. maijā Rīgā, grāmatveža ģimenē. No 1919. līdz 1925. gadam mācījusies Latvijas konservatorijā. Pedagogi — Jāzeps Vītols, Hanss Šmits, Jānis Mediņš. 1926. gadā papildinājās klavierspēles mākslā un instrumentācijā pie Alfrēda Korto, Izidora Filipa un Pola le Flema, bet 1928. gadā kompozīcijā pie Pola Dikā Parīzes "Ecole Normale de Musique".

Sarakstījusi kompozīcijas, sonātes, kantātes, oratorijas u. c. Daļai viņas ievērojamāko darbu raksturīga sakrāla tematika, piemēram, "Lūgšana", "Mūsu Tēvs debesīs" u. c. 1943. gadā radītā kantāte "Dievs, Tava zeme deg!" atskaņota Eiropas valstīs, Japānā, Kanādā un ASV. Lūcija Garūta ir komponējusi ap 200 dziesmu, no kurām pusei tekstus rakstījusi pati.

Latviešu operdziedātāja, teātra režisora un mūzikas pedagoga Tāļa Matīsa (1904–1985) vasarnīca ir neliela mājiņa ar platu un ieslīpu jumtu Paceplīša ielā 3. Šeit viņš kopā ar ģimeni pavadījis vasaras kopš 60. gadu sākuma. Dzimis 1904. gada 1. maijā Ludzas apriņķa Rugāju pagasta "Rītezeros", Kārļa Matīsa un viņa sievas Minnes ģimenē. Tālis, pabeidzis Zeltmata dramatiskos kursus, kļuva par pirmo profesionālo teātra režisoru Latgalē un organizēja brīvdabas izrādes Balvos un Rugājos, iesaistot tajās arī savus kursa biedrus, slavenos aktierus Pēteri Lūci un Žani Katlapu. Repertuārā bija lugas "Mūsu senči", "Jāzeps un viņa brāļi" u. c.

Dziedāšanu viņš apguva privāti pie profesora Eduarda Miķelsona. 1933. gada rudenī Matīss kā dziedātājs debitēja Nacionālajā operā Hosē lomā Bizē "Karmenā". Viņš dziedāja arī operā "M-me Butterfly", Pučini "Toskā", "Bohēmā", Borodina "Kņazā Igorā", Jāņa Kalniņa "Ugunī" u. c.

No 1945. līdz 1955. gadam bija Latvijas Valsts filharmonijas solists. 50. gados galvenokārt pievērsās pedagoģiskajam darbam. Tālis Matīss miris 1985. gada 8. augustā astoņdesmit viena gada vecumā rīta vingrošanas laikā. Apbedīts Jaunciema kapos. Uz piemiņas akmens Rugājos iegravēti Tāļa Matīsa vārdi: "Nekad nedrīkst zaudēt dziedāšanas prieku."

Vecāķu jūrmalas labierīcības biedrības sākumi saistāmi ar 1908. gadā dibināto Mangaļu peldu biedrību, ko vēlāk pārdēvēja. Viens no galvenajiem biedrības iniciatoriem bija Pēteris Lapiņš. Organizācija apvienoja vecāķnieku centienus labiekārtot un attīstīt kūrortu.

Biedrības nams atrodas Vecāķu prospektā 74 a. Līdzās ēkai, starp Vecāķu prospektu, Šalkones un Mazsalacas ielām, biedrībai piederēja plašs gruntsgabals. 1933. gadā biedrība lūdza Rīgas pilsētas valdi izbūvēt ceļu uz pludmali, savest kārtībā braukšanai vienu ceļu gareniski vasarnīcu rajonam, ierīkot jūras silto vannu iestādi, taču atsaucību neguva un šiem projektiem meklēja citus risinājumus. 1936. gada vasarā "Jaunākās Ziņas" rakstīja, ka "rosīgā Vecāķu labierīcības biedrība, rūpēdamās par peldviesu ērtībām, smilšainākās ielās līdz pludmalei ierīkojusi laipas, uzposusi tenisa laukumu un noorganizējusi vingrošanas kursus pludmalē bērniem un pieaugušiem."

Biedrības namā atradās aptieka, frizētava un Andersona skārnis. Pēdējais strādāja tikai vasarā. Biedrība iekārtoja parku un estrādi, kur rīkoja bērnu svētkus, dejas un citus sarīkojumus, kur gūtos ienākumus izmantoja dažādu projektu īstenošanai. Tā, piemēram, ieņēmumu atlikumu no 1936. gada 19. jūlijā rīkotiem bērnu svētkiem paredzēja ieguldīt parka paviljona būvei.

20. gadsimta 20.–30. gados biedrību vadīja Pēteris Lapiņš, Pēteris Mucenieks un Oskars Ozols. Ulmaņa vienpersoniskās valdīšanas laikā biedrību amatpersonas iecēla un no amatiem atbrīvoja sabiedrisko lietu ministrs. Tā 1937. gada 8. oktobrī ministrs Alfrēds Bērziņš atbrīvoja Pēteri Lapiņu no Vecāķu jūrmalas labierīcības biedrības valdes priekšsēdētāja amata, bet Pēteri Paulu un Kristapu Sirmu no valdes locekļu amata, ieceļot viņu vietā par valdes priekšsēdētāju Pēteri Mucenieku un par valdes locekļiem Jāni Frīdenbergu un Rihardu Kalcenavu. 1938. gadā par biedrības valdes priekšnieku kļuva Oskars Ozols, par locekļiem — Herberts Rasmuss, Rihards Kalcenavs, Voldemārs Grunte, Hilda Bērziņa, Teodors Kohs un J. Šiliņš. 1940. gadā padomju vara biedrību likvidēja.

Pēc 60 gadu darbības pārtraukuma — 2000. gadā — biedrību atjaunoja Pētera Lapiņa krustdēls Viesturs Lapiņš.

Aktieru vasarnīca (atpūtas nams) sākotnēji atradās Kāpu ielā 5, bet vēlāk — Mazsalacas ielā 14. Vasarās šeit uzturējās tādi tautā cienīti aktieri kā Mirdza Šmithene, Jānis Kubilis, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Ints Burāns u. c.

Apgāds "Jumava" sadarbībā ar SIA "Rīgas Meži" laidis klajā Aivara Jakoviča grāmatu "Rīgas piejūra" 2. daļu, kas turpina pērn izdoto Rīgas ekotūrisma ceļvedi.

Jau kopš 13. gadsimta Rīgu pasaulē pazīst kā pilsētu pie jūras. Rīgas piejūras galvenās dabas bagātības ir jūras piekraste ar gandrīz 14 kilometrus garu baltu smilšu liedagu, jūrmalas kāpas, priežu meži, Latvijas dižupju — Daugavas un Lielupes — ietekas jūrā, bioloģiski augstvērtīgas pļavas un daudzas reti sastopamas un aizsargājamas dzīvnieku sugas.

Daudzi pilsētnieki atpūtai izvēlas Vecāķu un Mangaļsalas pludmali, taču tikpat saistošs ir arī Daugavas labais krasts — Vecdaugava, Rīnuži, Vecmīlgrāvis, Ķīšezers, ar kuru plašāk lasītāji var iepazīties, lasot ekotūrisma ceļvedi "Rīgas piejūra". Ceļvedī izmantotas aculiecinieku atmiņas, vēsturiski dokumenti, kartes un attēli, kas palīdz lasītājiem virtuāli izstaigāt grāmatā iekļautos Rīgas piejūras sešus maršrutus un gūt pilnīgāku priekšstatu par to apkārtni.