Pilskalni ir vietas, ko apvij teikas un leģendas, bet to zeme glabā liecības par senām baltu cilšu dzīves peripetijām, priekiem, bēdām, kaujām, svētkiem, uzvarām un, protams, arī zaudējumiem, ja jau mūsdienās tur piļu vairs nav, bet kalnus lielākoties sedz bieza mežu kārta.
Lai arī par senču varenību daiļliteratūras latviešiem nav daudz - Aleksandra Grīna "Nameja gredzens", Jāņa Lejiņa "Zīmogs sarkanā vaskā", vēl var pieskaitīt varoņeposu "Lāčplēsis" un vēl dažus daiļdarbus, kas slavina senču drosmi un spēku -, pētījumu un izrakumu seno virsaišu dzīvesvietās, pilskalnos, gan netrūkst jau kopš Augusta Bīlenšteina laikiem. Tie ir interesanti un daudz stāsta par laiku pirms vācu kundzības.
Ne velti vairākos pilskalnos Latvijā izveidotas arī ainaviskas dabas takas vai vismaz uzstādīti informatīvie stendi un piemiņas akmeņi, kas atvieglo to apskati un apkārtnes iepazīšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
