Torņi, kas slejas no dzelmes: sešas baznīcas, kas upurētas progresam un spēkstaciju būvniecībai

Arī Latvijā ir vairākas vietas, kur teikas stāsta par nogrimušām pilīm un baznīcām, daži pat apgalvo, ka klusās naktīs var dzirdēt baznīckori vai zvanu skaņas. Šādas leģendas saglabājušās, piemēram, par Saukas pilskalnu, kur it kā nogrimusi pils, par Sventes ezeru, kur agrāk stāvējusi baznīca, kas nogrimusi ar visiem baznīcēniem, kā arī par Rīgā esošo Bābelītes ezeriņu priežu meža vidū - arī tur it kā nogrimusi baznīca...

Tomēr, ja arī tā ir tiesa, mūsdienās par šīm celtnēm vairs nav saglabājušās ikvienam redzamas liecības. Bet pasaulē ir vietas, kur baznīctorņus no dzelmes redz slejamies. Lūk, seši stāsti par tādām baznīcām.

Pirms 1985. gada Potosi bija neliela Venecuēlas pilsētiņa ar aptuveni 1200 iedzīvotājiem, kas mierīgi vadīja savas dienas kalnu ielejā. Bet tad ar helikopteru atlidojis toreizējais valsts prezidents Karloss Anderss Peress un izlēmis, ka pilsēta ir jāevakuē, bet pēc tam jāappludina, jo valstij nepieciešama hidroelektrostacija, tādēļ šajā vietā jābūvē dambis, raksta "The Vintage News".
Tagad, pēc daudziem gadiem, ik pa laikam no mākslīgās ūdenstilpnes, kuras dziļums ir 30 metri, ilgstoša sausuma perioda dēļ atkal slejas baznīcas tornis, bet zem ūdens saglabājušās māju drupas, ielas un agrākais tirgus laukums, kurā atradusies arī baznīca.

Šo faktu apstiprinājuši vairāki apmeklētāji, tostarp Garsija, kas reiz strādājis appludinātajā baznīcā: "Tas, ka tā vēl stāv, mani iepriecina, bet arī skumdina, jo redzu kāds skats paveras iekšpusē."

Ļoti labi baznīcas drupas bijušas redzamas 2009./2010. gadā – pie tā esot vainīgs El Ninjo, kā laikā reģions cietis no sausuma. El Ninjo (mazulis) ir globāla rakstura dabas parādība, kas aptver okeānu un atmosfēru. Tas ir milzīgs Klusā okeāna virsmas ūdeņu temperatūras pieaugums. Šāda parādība novērota neregulāri ik pēc diviem līdz septiņiem gadiem un parasti turpinās vienu līdz divus gadus. El Ninjo ietekme uz klimatu ir milzīga. El Ninjo tā nosaukta tādēļ, ka parasti sākas ap Ziemassvētkiem, un vietējiem Dienvidamerikas iedzīvotājiem tā asociējās ar Kristus dzimšanu.

Stāvais zvanu tornis 1796. – 1800. gadā uzbūvēts Nikoļskas klosterī, līdzās katolikonam jeb galvenajai baznīcai, kas datēta ar 1694. gadu. No tā 12 zvaniem lielākais svēris aptuveni 17 tūkstošus kilogramu, raksta "The Vintage News". Tas ticis izliets 1895. gadā, lai godinātu caru Nikolaju II.

Tomēr 20. gadsimtā Krievijas politikā daudz kas mainījās, pie varas nāca Komunistiskā partija, baznīcas vairs ne tuvu nebija prioritāte, un partijas līderis Josifs Staļins 1939. gadā lika būvēt Ugļičas hidroelektrostaciju. Lai to izdarītu, Kaļjazinas vēsturiskā daļa, tostarp arī vairākas ēkas, kas bija saglabājušās no viduslaikiem, pazuda zem ūdenstilpnes ūdeņiem. Klostera katolikons tika demontēts pirms rezervuāra uzpludināšanas, bet zvanu tornis, kas reiz slējās kalna galā – atstāts ūdens varai. Tagad tas ir plašas apkaimes simbols un parādās vai visos tūrisma materiālos.

Ko mūsdienās vēl var apskatīt Ugļičā? Ārējo pilsētas vēsturisko centru ar 18. – 20. gadsimtā celtiem tirgotāju savrupnamiem Jaroslavskas un Rostovskas ielās, baznīcas, Bogojavļenskas un Voskresenskas klostera ansambļus, Ugličas HES aizsprostu un gleznaino dambi (ārējā apskate), Kremli, Spaso-Preobraženska katedrāli un citus sakrālos objektus.

Netālu no Barselonas Spānijā kalnu ieskautā ūdenstilpnē slejas Svētās Romas baznīcas tornis. To gan var labi redzēt tikai brīžos, kad krītas ūdenslīmenis.

Spokainais tornis spraucas no dzelmes kā atgādinājums par labākiem laikiem. Pirmo reizi ieraugot šo vietu Katalonijā, šķiet, ka tam jābūt liecībai par kādu leģendu un nogrimušu pilsētu vai īpaši mistisku, bet patiesība gan ir daudz prozaiskāka.

20. gadsimta 60. gados 1000 gadus vecais Santromadesau (Sant Romà de Sau) ciems appludināts, lai apgādātu šo Spānijas nostūri ar dzeramo ūdeni, teikts "urbanghostsmedia.com", Mūsdienās no ūdens virsmas spraucas tikai pati baznīcas torņa smaile. Tā piesaista tūristus, un "nogrimušās karaļvalsts" skati ir labs fons iespaidīgu ceļojumu foto uzņemšanai.

Rešena ezers (Reschensee) ir mākslīgs ezers Dienvidtirolē, Itālijā, uz robežas ar Austriju (2 km) un Šveici (3 km).

Šis ezers slavens ar tā vidū redzamo 14. gadsimtā celtās baznīcas torni. Ziemā, kad ezers aizsalst, līdz baznīcai var aiziet ikviens. Leģenda vēsta, ka klusās ziemas dienās joprojām varot dzirdēt baznīcas zvanus skanam. Tomēr īsti ticami tas nav, jo zvani demontēti 1950. gada 18. jūlijā, nedēļu pirms ezera izveides un baznīcas noslīcināšanas. Tagad šis ir lielākais provinces ezers ar aptuveni 120 miljoniem kubikmetru ūdens un tā vidū slejas tikai baznīcas tornis, raksta "The Vintage News". Tas ir arī lielākais Alpu ezers augstumā virs 1000 metriem.

Mūsdienās tieši noslīkušās baznīcas un torņa dēļ šis ir visai populārs apskates objekts tūristiem, kur var uzņemt interesantas fotogrāfijas.

Arī Mediano baznīca, kas celta 16. gadsimtā un guļ dzelmē, atrodas Spānijā, Husekas provincē.
Baznīca appludināta 1974. gadā, lai izveidotu Mediano rezervuāru – vienu no lielākajām valsts ūdenstilpnēm.

Mūsdienās no dzelmes slejas vien pati 16. gadsimta baznīcas torņa smaile, bet reizēm ūdenslīmenis krītas tik ļoti, ka iespējams saskatīt arī akmens torni ūdens klajuma vidū, teikts "Atlasobscura".

Neparasts skats pavēries arī Grihalvas upē Čiapasas štatā Meksikā: tur no upes dzelmes laukā slejas 16. gadsimta celtās spāņu koloniālistu baznīcas – Santjago tempļa – drupas.

Kā vēsta vietējie mediji, sausums reģionā šogad ir tik liels, ka ūdens līmenis Necahualkoijotla rezervātā, ko apūdeņo Grihalvas upe, krities par 25 metriem, tādējādi atklājot šo neparasto skatu, jo parasti baznīcas mūrus sedz ūdens.

2015. gadā bijusi otrā reize, kad baznīca atklājusies skatītājiem kopš 1966. gada, kad to appludināja jaunizveidotais dambis. Jāpiebilst, ka 2002. gadā ūdens līmenis bijis pat tik zems, ka cilvēki varējuši ieiet nogrimušajā baznīcā.

"Vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem tie ir lieli prieki. Viņi nāk tur ēst, vienkārši atpūsties vai pastaigāties, bet es viņiem pārdodu kaltētas zivis. Nemitīgi apkārt baznīcai ir dzīva kustība," aģentūrai "Associated Press" stāstījis vietējais zvejnieks Leonels Mendoza.

Baznīcu 16. gadsimtā uzbūvēja katoļu mūki tēva Bartolomē de la Kasasa vadībā, kurš tur bija ieradies, lai vietējo zoku cilti pievērstu kristietībai. Taču no 1773. līdz 1776. gadam reģionu pameta visi iedzīvotāji, bēgot no postošas mēra epidēmijas, un baznīca palika tukša.

61 metru garā un 14 metrus platā baznīca ar 10 metrus augstajiem mūriem un milzīgu zvanu bija celta, paredzot, ka tā kļūs par plaši apdzīvota reģiona centru, taču tas nekad nenotika. HES celtniecība to nolēma aizmirstībai…