Audzēt arbūzus, kukurūzu un sparģeļus – entuziastiskā Miķeļa Baštika eksotiskais dārzs

Ar Miķeli iepazinos, iznākot ābecei mazajiem dārzniekiem, kur burtus ļauj iepazīt ar dārzā audzējamiem un ēdamiem labumiem, pie viena mudinot pašiem un kopā ar vecākiem darboties dārzā. Jāsaka, ka ne vien grāmata, bet arī paši tās radītāji ir iedvesmas avoti, un ne tikai mazajiem, bet arī tiem, kam it kā dārza darbi nemaz nav tik sveši. Esmu pārliecināta, ka ko jaunu varētu iemācīties pat tie, kas par dārzkopību, šķiet, zina visu! Ja ne iemācīties, tad iedvesmoties gan!

Lai arī gribētos domāt, ka šai entuziastiskajai ģimenei visa dzīve bijusi saistīta ar dārza darbiem, un paši gluži vai uzauguši dobēs, patiesībā tā viss nav. Kā stāsta Miķelis, viņš pats lielāko dzīves daļu no dārza darbiem centies pat izvairīties. ''Biju pieņēmis priekšstatu, ka ar dārzkopību nodarbojās tantes un varbūt daži veci vīri. Ja vien bija iespēja izvairīties no brauciena uz dārzu un palikt pilsētā — vienmēr to izmantoju. Mīlestība pret zemi atgriezās brīdī, kad sapratu, ka dārzs nenozīmē tikai bietes, kartupeļus, tomātus un gurķus. Tu vari iestādīt, izaudzēt un (pats galvenais) apēst gandrīz jebko, ko pats vēlies. Audzē tikai lietas, kas patiešām šķiet garšīgas. Un izrādās, ka pat pie mums, tumšos ziemeļos, iespējams izaudzēt neticami interesantas lietas – mellenes, arbūzus, sparģeļus, valriekstus, mazos kivi, fizāļus un ko tik vēl ne!''

Pagrieziena punkts devis atspērienu brīvajā laikā doties četrrāpus dārzā, jo ikdienas darbs nepavisam neesot saistīts ar dārza darbiem. Dārzkopība ir hobijs, kas gan Miķelim, gan viņa sievai palīdz novērtēt planētas brīnišķīgo dizainu un "sazemēties" ar rokām melnzemē. Un tam par godu tapis pat blogs ''Melnzemes darbi''.

Tā kā ar ģimenes izaudzētajiem lolojumiem iepazinos radītajā blogā, vaicāju, kāpēc gan radusies arī vēlme tajā dalīties. ''Gribējām iedrošināt tādus pašus, vienkāršos pilsētniekus, kā mēs. Kad esi uzracis prieka pilnu zelta āderi, gluži dabīgi gribas ar to dalīties tālāk. Parādīt, cik tas patiesībā var būt citādi, kā mums no bērnības iesēdies atmiņā. Garās biešu un kartupeļu vagas ar "brīvprātīgi piespiedu kārtā" darbošanos dārzā. Tas atgriešanā ceļš pie dārza bija garš. Pirmos 25 savus dzīves gadus par dārza darbiem negribēju dzirdēt neko,'' vēlreiz par visa sākumu atgādina Miķelis.

Kaislība pret dārza darbiem lielākoties visiem sākas diezgan līdzīgi. Vispirms jau gandarījums par pirmajiem pašu izaudzētajiem zaļumiem, tad jau kādu dēstu, kas vēlāk ceļo uz siltumnīcu, un galu galā attopas pie zemeņu vagām un kartupeļu lauka. Taču šis nav tik tipisks stāsts. Miķelis gan atzīst, ka kartupeļi, bietes, burkāni ir brīnišķīgi dārzeņi, bet jaunībā, šķiet, nav nekā garlaicīgāka par jau ierasto un visiem zināmo.

''Visa tā bērnības ravēšana... jebko, lūdzu, tikai ne garās dārzeņu vagas! Pie šī stāsta vainojama Džeimsa Vonga grāmata "Homegrown revolution", kas pavēra plašumu uz visu iespējamo, ko dārzs var dot. Tur pamatā stāsts ir par Anglijas klimatu, bet lielu daļu no tā var mēģināt arī pie mums. Pirmos gadus ar sievu šķirstījām grāmatu, kā iepērkoties lielveikalā. Gribam šito, šito, tā, šito, o! – šito! Kad kāda lieta sāk interesēt, tad to informāciju sāc visur saklausīt. Izrādās, Latvijā ir ģimene, kas audzē kvinoju. No viņiem uzzinājām, ka var audzēt arī lēcas – šogad mēģināsim arī to. Ļoti ražīgs bija Medzes arbūzu brauciens – tikām gan pie Latvijas sēklām, gan vēl arbūzu ievārījuma.'' Tā nu ierastos sakņu dārzeņus izkonkurējušas pupiņas, sparģeļi, arbūzi, kukurūza un pat fizāļi!

Vaicājot, kas ir neparastākais, ko audzējuši, saimnieks atklāj, ka tā ir hurma. Esot iestādīti pat divi kociņi, kas visu vasaru cīnījušies ar vienu zaļu lapiņu, bet izskatījās ne pārāk cerīgi. Tā nu ģimene ļoti cer pavasarī sagaidīt brīnumu un tomēr sekmīgi izaudzēt pašiem savu hurmas koku! Bez tā dārzā augot arī daži zīdkoki, kas gan esot redzēti arī vasarā Nakts tirgū.

Ja pēc hurmas ražas vēl jāpaciešas, tad tas, kas pārliecinoši izdevies, noteikt ir sparģeļi. Tie entuziastisko ģimeni ļoti iepriecinot, tāpat arī valriekstu izaudzēšana ir veiksmes stāsts. Šajā sakarā ģimenei ir pat kāds neliels sapnis – Liepājas pusē cerot kādu dienu ieraudzīt tur pašiem savu valriekstu dārzu. Pirms pāris pavasariem tos iestādījuši, un nu tur esot ap 40 valriekstu kociņiem. ''Daži gan apsala, bet drosmīgi cīnās un dod jaunas lapiņas. Arī kūlas ugunsgrēkā liela daļa nodega. Likās jau, ka esam palikuši ar septiņiem kociņiem, bet tie atguvās. Līdz pašiem riekstiem gan vēl mazliet jāpaciešas. Selekcionārs Gunvaldis Vēsmiņš, no kā iegādājāmies stādus, teica, ka ražu var gaidīt tikai pēc 12 gadiem. Ja labi kopj, tad astoņiem. Mācamies pacietību.''

Nevar būt, ka viss ir tik rožaini! Valrieksti vēl tikai gaida savu slavas iznācienu, bet vai viss pārējais tik tiešām allaž izdodas? Miķelis nedaudz nomierina, sakot, ka jebkuram augam ir labas sezonas un ne tik labas sezonas. Taču galvenais esot nepadoties! ''Vienu gadu arbūzi sanāca lieliski, bet pagājušajā gadā – neviens. Tā mums liela dzīves skola, mācīties pacietību, vērot, pieņemt, ka ne visu tu pats vienmēr kontrolē.''

Vaicāts, vai ambīcijas jau apmierinātas un bez valriekstiem un hurmas vēl ir kas tāds, pēc kā Baštiku ģimene alkst, Miķelis atklāj, ka tad saraksts esot visai garš. Ģimene vienojusies, ka jāaudzē pēc iespējas daudzgadīgāki augi, lai nav tā, ka dārzs kļūst par slogu, bet turpina sagādāt prieku. Miķelis nebaidās atklāt arī savus nākotnes sapņus. ''Ir vīzija ir par siltumnīcu, kur varētu audzēt citrusaugļus, varbūt kādu vīģes koku. Izraēlā pirmo reizi nogaršo ''Paw paw'' (Asimina triloba). Sākām meklēt mūsu klimatam atbilstošus un radniecīgus augus. Tad vēl liels sapnis ir izaudzēt ēdamu mežu (forest garden). Tas ir dārzs, kas veidots (dizainēts) pēc principa, ko varam novērot mežā. Pamazām tiek veidota sistēma, kas prasa arvien mazāku iejaukšanos no cilvēka puses un spēj sevi uzturēt, ražot un atjaunoties,'' tā savu nākotni dārzkopībā ieskicē Miķelis.