Aktīvā atpūta tepat Rīgā: interesants pārgājiena maršruts pa vēsturisko Vecmīlgrāvi

Iepriekšējo fragmentu par nogrimušā kuģa vraku Daugavas grīvā un Ķeizarakmeni Mangaļsalā lasiet šeit. Savukārt par bunkuriem Mangaļsalā un Vecāķos — šeit., bet par Vecāķu interesantākajām vasarnīcām - šeit.

Dzelzceļa stacija "Ziemeļblāzma" — Vecmīlgrāvja 6. līnija (0,1 km) — Emmas iela (0,5 km) — Gāles iela (0,27 km) — Augusta Dombrovska iela (0,55 km) — Anitas iela (0,35 km) — Emmas iela (0,5 km) — Lodera steķis (0,2 km) — Mangaļu jūrskolas piemiņas akmens (0,3 km) — A. Dombrovska kokzāģētavas vieta (0,3 km) — Zaļā skola (0,6 km) — kultūra pils "Ziemeļblāzma" (0,35 km) — skatu tornis (0,2 km) — Pērkona kalniņš (0,15 km) — Ziemeļblāzmas iela (0,25 km)— bijusī Mīlgrāvja proģimnāzija (0,2 km) — Burtnieku nams (0,1 km) — Baltās baznīcas draudzes nams (0,45 km) — Baltā baznīca (0,35 km). Kopgarums — 5,72 km.

Maršruta sākumpunktā — Ziemeļblāzmas stacijā visvienkāršāk nokļūt, braucot no Rīgas Centrālās pasažieru dzelzceļa stacijas Saulkrastu virzienā. Izkāpjot no vilciena, jūtam jūras tuvumu — šalc priedes, debesīs kliedz bariņš kaiju. Šajā pastaigā iepazīsim Rīgas piejūras sirdi — Vecmīlgrāvi un Rīnūžus — vietas, kas ar savu saimniecisko un kultūras dzīvi gadsimtu gaitā izveidojušas Rīgas piejūras iedzīvotāju identitāti. No stacijas dodamies pa Vecmīlgrāvja 6. līniju. 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā, izbūvējot Vecmīlgrāvi, apdzīvotās vietas ielas nosauca par līnijām. Laika gaitā vairākas līnijas ieguvušas sev citus nosaukumus, bet 6. vēl saglabājusi sākotnējo. Pie krustojuma ar Melīdas ielu pa labi, blakus Vecmīlgrāvja slimnīcas korpusiem, slejas zaļa, ar priedēm apaugusi 18,9 metrus augsta kāpa — Lūšakalns. Šeit pret dienvidaustrumiem vērstajā nogāzē varam aplūkot kāpu biotopiem raksturīgas augu sugas — zilgano kelēriju, pūkaino plostbārdi un pat vienu no mūsu savvaļas orhidejām — tumšsarkano dzeguzeni. Ja esam ieradušies jūnija otrajā pusē, spilgti dzelteniem ziediem acis priecē kodīgais laimiņš. Kalns nosaukumu ieguvis no bijušajām Lūšu mājām.

Atgriežamies uz 6. līnijas. Labajā pusē — divas Rīgai netipiska projekta 20. gadsimta 50.–60. gados celtas dzīvojamās ēkas. Interesanti, ka nama durvju malas rotā dekoratīvi pilastri — kolonnām līdzīgi dekoratīvi sienas izvirzījumi. Virs ieejas portāla — apaļš logs. Ejot tālāk, nonākam līdz Emmas ielas krustojumam. Šeit pie mājas Emmas ielā 33 k/2 agrāk bija iekopts skaists rožu dārzs, un vecmīlgrāvieši šo īpašumu bija iesaukuši par Rožu muižu. Te atradusies apkārtnē iecienīta konditoreja, ko apmeklējuši ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī piestātnēs stāvošo kuģu kapteiņi ar savām sievām. Šķērsojam Emmas ielu un pagriežamies pa kreisi. Pa labi aiziet Rūpnīcas iela, kur pēc Otrā pasaules kara izbūvētas vienas no pirmajām Vecmīlgrāvja vairākdzīvokļu mājām. Emmas ielas kreisajā pusē arī divas pēckara gados celtas piecstāvu kopmītnes ēkas. Vienā no tām tagad iekārtota viesnīca. Ēku pagalmu aptverošo žogu rotā dekoratīvi metālkalumi ar jūrniecībai raksturīgo simbolu — enkuru — atveidiem.

Aptuveni 100 metrus tālāk nogriežamies pa labi Gāles ielā, kas ir senā Ziemeļvidzemes–Rīgas ceļa fragments. Pēc Otrā pasaules kara Emmas un Gāles ielas krustojuma rajonā bija ierīkota ieslodzīto nometne. Viņus nodarbināja jaunceļamo namu būvniecībā. Gar Gāles ielu Mīlgrāvja muižas apkārtnē bijušās Dūņupes krastā, 19. gadsimta vidū uzcelts krogs un pirmās Vecmīlgrāvja mājas. Gāles ielā 11 uzmanību saista funkcionālisma stilā būvētā uzņēmēja Kārļa Dombrovska savrupmāja. Vecmīlgrāvī, tāpat kā daudzās citās Latvijas apdzīvotās vietās, iedzīvotāji mājas sauca pēc īpašnieku uzvārdiem. Tepat saglabājusies Griķu māja, Žiglēvica māja, Liepnieka māja u. c. Gāles ielā 9 ar kolonnām greznota ieeja Griķu mājā. Ēkas arhitektūrā vērojam īpatnēju klasicisma un jūgendstila elementu sajaukumu. Gāles ielā 5 — Žiglēvica mājā — tagad iekārtots veikals "Atradums". Gāles ielas galā ieeja Rīgas kuģu būvētavā. Vismaz no 17. gadsimta tagadējā kuģubūvētavas teritorijā, Auziņkalna kāpas pakājē, atradās Mīlgrāvja muiža.

Uzņēmuma vecās katlumājas slaidā skursteņa rajonā bijis vecais Mīlgrāvja krogs un netālu no tā — Mīlgrāvja pārceltuve. Krogā piestāja laucinieki, braucot ar vezumiem no Carnikavas vai Pabažiem uz Rīgu. Stadulā novietoja zirgus un pasūtīja siltus vai aukstus ēdienus. Vasarā apmeklētāji pārgulēja vāģos (vezumos) vai nosnaudās pie galda. Bufete un krogs aizņēma apakšējo stāvu, bet augšējā stāvā dzīvoja krodzinieks Šranks.

Netālu atradās arī senākā Mangaļu pagasta māja un tā sauktais Griķa placis — laukums, kur koktirgotājs Griķis iepirktos kokus apstrādāja un sagatavoja iekraušanai kuģos. 1912. gadā vācu firma "Cīze", atpirkusi Mīlgrāvja muižas zemes, šeit uzcēla kuģubūves uzņēmumu. Krievijas valdība bija iecerējusi uzņēmumam pasūtīt karakuģus, taču vērienīgos plānus apturēja Pirmais pasaules karš. 1915.–1916. gadā uzņēmuma ēkās uz laiku izvietoja brīvprātīgos, kuri bija iestājušies latviešu strēlnieku bataljonos. Pēc Otrā pasaules kara šeit darbojās Rīgas kuģu remonta rūpnīca, kas tagad privatizēta un pārdēvēta par Rīgas kuģu būvētavu. Šis ir viens no retajiem veiksmīgas privatizācijas gadījumiem, jo uzņēmums, atšķirībā no daudziem citiem, ir saglabājis savu ražošanas profilu un turpina attīstīties.

Maršrutu turpinām, no Gāles ielas nogriežoties Augusta Dombrovska ielā (bij. Vecmīlgrāvja 4. līnijā). Ielas labajā pusē — ap 1913. gadu celtā Baltās baznīcas pirmā latviešu tautības mācītāja Mārtiņa Bankina brāļa, Mangaļu pagasta ārsta Hermaņa Bankina māja (Augusta Dombrovska iela 2). Aiz tās iela "pakāpjas" Auziņkalna kāpā. Tā dienvidu daļa atrodas Rīgas kuģu būvētavas teritorijā un izbeidzas ar stāvu krauju Mīlgrāvja krastā. Agrāk Auziņkalnā atradies apkārtnē plaši pazīstams restorāns, ko bieži apmeklējuši Daugavā un Mīlgrāvī stāvošo kuģu jūrnieki. Kreisajā pusē redzam 20. gadsimta sākumā būvētas koka mājas strādniekiem. Nogriežamies pa kreisi Anitas ielā. Tā nosaukumu guvusi no Viļa Lāča romāna "Zvejnieka dēls" varones vārda un turpina vietējo tradīciju dot ielām sieviešu vārdus līdzās Mildas, Emmas un Melīdas ielām. Tautā izplatīts nostāsts, ka šīs Vecmīlgrāvja ielas it kā esot iedēvētas pazīstamā uzņēmēja Augusta Dombrovska meitu vārdos, taču tas neatbilst patiesībai.

Anitas ielas dzīvojamās mājas būvētas 1953.–1954. gadā pēc somu projekta. Aiz namu kvartāla pagriežamies pa labi Mīlgrāvja 1. līnijā, aizejam līdz Emmas ielai un pa to pagriežamies pa kreisi. Emmas un Vecmīlgrāvja ielu stūrī 20. gadsimta sākumā atradās Mīlgrāvja muižas nomnieka, Baltās baznīcas draudzes priekšnieka Miķeļa Kaupiņa īpašums, t. s. Kaupiņa muiža. Tagad tās vietā uzceltas daudzdzīvokļu mājas. Drīz iznākam Daugavas attekas Mazās Daugavas krastā pie bijušā Lodera steķa. 19.–20. gadsimta pirmajā pusē no šīs vietas satiksmes kuģīšu līnija Vecmīlgrāvi savienoja ar Rīgas centru. Upe steķa apkārtnē bija ļoti dziļa, tāpēc šeit krāva kuģos uz Mīlgrāvi atpludinātos kokmateriālus.

Stāsta, ka steķis un tā apkārtne starp tagadējām Emmas un Skuju ielām nosaukti 19. gadsimta pirmajā pusē šeit pastāvējušās kuģu būvētavas īpašnieka Lodera vārdā. Latvijas brīvvalsts laikā, kad Mazajā Daugavā reidā stāvēja kuģi, teica: "Pie Lodera, zem Lodera." Tagad vecā koka steķa vietā uzbūvēta jauna piestātne.

Blakus upes krastā redzama Vecmīlgrāvja pirts, kuras vietā (vai tuvumā) 20. gadsimta sākumā atradās Mīlgrāvja muižas skola. Mazās Daugavas pretējā krastā bijusī Lielā Iļķeniešu sala tagad savienota ar Kundziņsalu. Līdzenajai salai savdabīgu ainavisku akcentu piešķir SIA "Riga Fertilizer Terminal" beramo minerālmēslu pārkraušanas un īslaicīgas uzglabāšanas termināļa sfēriskie kupoli. Kompānijas Uralhim un SIA "Rīgas tirdzniecības osta" kopīgā projekta pirmā kārta atklāta 2013. gadā. Tās jauda divi miljoni tonnu gadā.

Turpinām ceļu līdz Skuju ielai pa Mazās Daugavas krastu. Upē diezgan bieži uzturas meža pīles, sudrabkaijas, lielie ķīri un paugurknābja gulbji. Vecmīlgrāvja putnu faunas pētnieks Igors Deņisovs šeit novērojis Latvijā lielāko plēsīgo putnu — jūras ērgli un lielāko kaiju — melnspārnu kaiju, kā arī kajaku un garkakli.

Sabiedrībai pieejamā krastmalas daļa beidzas ar glīti iekārtu skvēru, kur 2011. gadā novietots piemiņas akmens Mangaļu jūrskolai. Izglītības iestāde patiesībā atradās aptuveni 0,7 kilometrus uz ziemeļrietumiem, taču ņemot vērā, ka publiski pieejamu piemiņas vietu Ostas teritorijā nebija iespējams izveidot, tad to nācās iekārtot šeit. Pēc Krišjāņa Valdemāra ierosmes 1876. gadā celto jūrskolu beiguši daudzi ievērojami latviešu kapteiņi, tajā skaitā vecmīlgrāvieši un rīnūžnieki. Skolas ēka Pirmā pasaules karā nopostīta.

Ceļu turpinām pa Meldru ielu līdz Martas Rinkas ielai. Te, Daugavas krastā, bijušajā Mazajā Iļķeniešu salā (Siena salā), latviešu rūpnieks Augusts Dombrovskis 1889. gadā ierīkoja kokzāģētavu, kas savas pastāvēšanas gados radīja materiālu pamatu rajona pārtapšanai par ievērojamu Latvijas kultūras centru. Padomju varas gados šeit darbojās kokapstrādes kombināts "Mīlgrāvis", kas ražoja zāģmateriālus, skaidu plates, kastes, mucas, mēbeles un pat ledusskapjus — "Sarma" un "Līga". 1965. gadā rūpnīcā darbu atrada vairāk nekā 1500 strādnieku. Pašlaik bijušās Dombrovska kokzāģētavas teritorijā, Meldru ielā 3, darbojas SIA "Port Milgravis". No kokzāģētavas dibināšanas laikiem kā savdabīgs kultūrvēsturiskās vides akcents saglabājies augstais katlumājas dūmenis.

Pa Martas Rinkas ielu dodamies kalnup līdz Augusta Dombrovska ielai, kur nogriežamies pa kreisi. Ielas labajā pusē, ar lapu kokiem apaugušas kāpas virsotnē, līdz 2006. gadam atradās Augusta Dombrovska celtais bērnudārzs un skola kokzāģētavas strādnieku bērniem, kas ēkas zaļā krāsojuma dēļ tautā saukta par Zaļo skolu. Šodien tās vietā saglabājušies tikai mūra pamati. Zaļās skolas kāpa ir augstākā Vecmīlgrāvja virsotne, kas paceļas 22,3 metrus virs jūras līmeņa.

No Augusta Dombrovska ielas nogriežamies Kāvu ielā un pēc simts soļiem — Ziemeļblāzmas ielā. Drīz esam pie ieejas Ziemeļblāzmas parkā. Starp simtgadīgiem kokiem ieraugam Ziemeļblāzmas baltās pils siluetu. Monumentālā jūgendstila formās būvētā ēka bija celta Mīlgrāvja bezalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" sabiedriskajām aktivitātēm. Pils idejas autors bija Dombrovskis, taču arhitekts palicis nezināms. Bezalkohola biedrība savu pirmo namu uzcēla 1904. gadā, taču tā mūžs bija pavisam īss — 1905. gada revolūcijas laikā "Ziemeļblāzmā" notikušās pretvalstiskās sanāksmes kalpoja par iemeslu, lai 1906. gada janvārī ģenerāļa grāfa Orlova vadītā soda ekspedīcija to nodedzinātu. No 1910. līdz 1913. gadā uz vecajiem pamatiem Dombrovskis uzcēla tagad redzamo "Ziemeļblāzmas" pili. Komponists Jāzeps Vītols savās atmiņās raksta: "Šo balto māju Dombrovskis cēla tikai vienīgi no akmeņa un dzelzs: lai nekāda sodu ekspedīcija to turpmāk vairs nodedzināt nespētu."

Pēdējā lielākā nama rekonstrukcija notika 2011.–2013. gadā ar Rīgas domes atbalstu. Tagad šeit atrodas kultūras pils "Ziemeļblāzma" un Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāle ar īpašu telpu informācijai par "Ziemeļblāzmu", Vecmīlgrāvi, Vecāķiem un Mangaļsalu. Atjaunotajā kultūras centrā notiek daudzi sabiedriski pasākumi, koncerti, izrādes, izstādes un jau kopš 1908. gada par skaistu tradīciju kļuvušie Bērnu svētki.

Jau 1904. gadā līdzās pilij Dombrovskis veidoja parku. Smilšainajā kāpā ar zirgu vezumiem saveda trūdu zemi, ierīkoja zālājus un iestādīja dažādu sugu kokus un krūmus. Parka laistīšanai uzbūvēja vējdzirnavas — augstu dzelzs režģu torni, lielu ratu ar daudziem metāla spārniem. Vēja spēks darbināja sūkni, kas piepildīja ūdens rezervuāru. Līdzko rezervuārs bija pilns, sūknis izslēdzās un iedarbojās tikai tad, kad ūdens līmenis bija nokrities līdz noteiktai robežai.

No kāpas virsotnē esošā rezervuāra ūdeni pa caurulēm novadīja parkā. 20. gadsimta 80. gados, inventarizējot parka dendroloģiskās vērtības, uzskaitītas 12 vietējās un 32 introducētās koku un krūmu sugas: priedes, egles, kļavas, āra bērzi, oši, ozoli, pīlādži, liepas un vīksnas, piramidālie ozoli, platlapu liepa un Holandes liepas, Ledebūra lapegle, asās egles, rietumu tūjas, robīnijas, ceriņi, Eiropas segliņi u. c. Pie parka ieejas aug viena no lielākajām Rīgas baltajām robīnijām (Robinia pseudoacacia). Tās stumbra apkārtmērs 2,16 metri. Uz pils galvenās fasādes fona ar iezilganām skujām izceļas divas slaidas asās egles (Picea pungens). Stumbru apkārtmēri —1,30 un 1,39 metri ļauj tās ierindot Rīgas pilsētas aizsargājamo koku sarakstā. Aso egļu dabiskais areāls ir Ziemeļamerikas rietumu daļas kalnu apvidi — Aidaho, Jūtas, Kolorado, Arizonas pavalstīs.

Parkā aizejam līdz Augusta Dombrovska kapam un atceramies dižo vīru, kura enerģija un garīgā rosme ne tikai radīja Ziemeļblāzmas pili, parku un līdz nepazīšanai pārvērta agrāk kluso Vecmīlgrāvi, bet arī deva ievērojamu ieguldījumu visas latviešu kultūras attīstībā. Blakus — mākslīgi veidotajā Zilā kalna virsotnē — tūristiem noteikti ieteicams apmeklēt 36 metrus augsto skatu torni. No tā paveras plašs skats uz Ziemeļblāzmas pili, Vecmīlgrāvi, Daugavu, Vecdaugavu, jūru, Ķīšezeru un Rīgas torņiem. Parkā apskatām lapeni — rotondu. Tās jumtu balsta 1906. gadā nodedzinātā Ziemeļblāzmas biedrības nama kolonnas.

Agrāk lapenē bija auklās iekārta skārda loksne un svira, kuras vienā galā bija bumba, bet otrajā galā — aukla, kuru paraujot varēja radīt pērkonam līdzīgu dunoņu. Tādējādi nelielo pauguriņu, kur atrodas rotonda, iesauca par Pērkona kalniņu. Parkā pēc vēsturiskiem attēliem un plāniem atjaunots Tējas namiņš un "Gūtmaņa ala" — mākslīga grota Zilā kalna terasē, kur tagad iemūrēti seni Rīgas nocietinājumu akmeņi.

No parka pa Ziemeļblāzmas ielu dodamies līdz Baltāsbaznīcas ielai, kur aplūkojam labi saglabāto, 1908. gadā Dombrovska celto, Vecmīlgrāvja proģimnāzijas ēku (Baltāsbaznīcas iela 14). Tajā kopš 1990. gada darbojas Bērnu un jauniešu centrs "Mīlgrāvis". Nedaudz tālāk, Ziemeļblāzmas ielā 38 ar savu jūgendstila formās būvēto fasādi jau pa gabalu izceļas Burtnieku nams — Dombrovska 1908. gadā būvētā pansija latviešu kultūras darbiniekiem. Ēkā bija astoņi dzīvokļi, plaša mākslinieku darbnīca un zāle sarīkojumiem un izstādēm. Šeit dzīvojuši rakstnieki un dzejnieki — Antons Austriņš, Eduards Cālītis, Jānis Akuraters, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Leons Paegle, mākslinieki — Artūrs Bērnieks, Aleksandrs Štrāls, Gustavs Šķilters, Jānis Zegners, Pēteris Kalve, Voldemārs Zeltiņš, Teodors Zaļkalns, komponists Emilis Melngailis u. c. Nama saimnieki bija latvju dainu tēvs — Krišjānis Barons un viņa dzīvesbiedre Dārta. Kopš 1990. gada Burtnieku namā darbojas mūzikas skola, kas 2008. gadā nosaukta Augusta Dombrovska vārdā.

No Burtnieku nama atgriežamies Baltāsbaznīcas ielā un dodamies pa labi. Aiz Augusta Dombrovska ielas esam nonākuši Rīnūžos. Apdzīvotās vietas nosaukums cēlies no Daugavas attekas Rinnas. Vēl tagad vecāki ļaudis šo vietu sauc par Rinnužiem, lai gan oficiālajos dokumentos tā pārtapusi par Rīnūžiem. Agrāk Rīnūžu zvejnieku ciemā atradās Mangaļu pagasta un Daugavgrīvas draudzes centrs. Baltāsbaznīcas ielā 34/36 aplūkojam Daugavgrīvas Baltās baznīcas mācītāja māju. 1896. gadā uz Rīnūžu saimnieku dāvātās zemes celtajā koka ēkā tagad iekārtots draudzes nams.

No Baltāsbaznīcas ielas nogriežamies pa labi Rīnūžu ielā un ejam līdz Tauvas ielai. Tai pretī — Rīnūžu ielas kreisajā pusē, sfēriska uzkalniņa virsotnē, kuplo Rīnužu dižākais ozols, kura apkārtmērs 2014. gadā, pēc dendrologa Arņa Bērziņa mērījumiem, sasniedza 4,10 metrus. Senāk blakus vecajam kokam atradusies Daugavgrīvas draudzes skola.

Apskatījuši dižozolu, atgriežamies Baltāsbaznīcas ielā un pa to ejam līdz Daugavgrīvas Baltajai baznīcai (Baltāsbaznīcas ielā 50). 1788. gadā celtā dievnama arhitektūrā vērojami 18. gadsimtam raksturīgi būvniecības elementi, piemēram, augsti fasāžu logi ar sīkrūšu dalījumu un ovālie lodziņi virs ieejas portāliem. Baltās baznīcas vitrāža telpā no 18. gadsimta saglabājušās kokā grieztas uz luktām vedošo kāpņu margas. Baznīcas ērģeles 1859. gadā izgatavojis Madlienas ērģelnieks Kārlis Frīdrihs Hūns. Altāris stilistiski ieturēts klasicisma formās. Altārgleznu "Kristus un Pēteris uz jūras" ap 1882. gadu Rīgā gleznojis mākslinieks Sigismunds. Pie altāra atrodas marmora plāksne Latvijas atbrīvošanas un Pirmā pasaules karā kritušo un bezvēsts pazudušo Baltās baznīcas draudžu dēlu piemiņai. Dievnamā aplūkojams divas kultūrvēsturiski nozīmīgas vitrāžas. Vienā no tām attēlots krusts, Svēto Garu simbolizējošs balodis, Kristus un iesvētāmie. Tajā ierakstīts arī vitrāžas izgatavošanas laiks un izgatavotāja nosaukums: "28/V 1883; 10/VII 1883; 1/VII 1901. A. D. Kahlert Riga." Otrā — 1938. gadā darinātā — vitrāžā redzams Kristus ar bērniem. Baznīcas tornis kalpo kā ceļa rādītājs kuģiniekiem jau kopš 1788. gada. Tagad tā ir Latvijā vienīgā baznīca — bāka. Tās zvanu tornī gaisma uz divām sekundēm iedegas ik pēc divām sekundēm. Zīmīgi vārdi ierakstīti draudzes mājaslapā: "Daugavgrīvas Baltā baznīca — Cerības bāka Vecmīlgāvī".

Apgāds "Jumava" sadarbībā ar SIA "Rīgas Meži" laidis klajā Aivara Jakoviča grāmatu "Rīgas piejūra" 2. daļu, kas turpina pērn izdoto Rīgas ekotūrisma ceļvedi.

Jau kopš 13. gadsimta Rīgu pasaulē pazīst kā pilsētu pie jūras. Rīgas piejūras galvenās dabas bagātības ir jūras piekraste ar gandrīz 14 kilometrus garu baltu smilšu liedagu, jūrmalas kāpas, priežu meži, Latvijas dižupju — Daugavas un Lielupes — ietekas jūrā, bioloģiski augstvērtīgas pļavas un daudzas reti sastopamas un aizsargājamas dzīvnieku sugas.

Daudzi pilsētnieki atpūtai izvēlas Vecāķu un Mangaļsalas pludmali, taču tikpat saistošs ir arī Daugavas labais krasts — Vecdaugava, Rīnuži, Vecmīlgrāvis, Ķīšezers, ar kuru plašāk lasītāji var iepazīties, lasot ekotūrisma ceļvedi "Rīgas piejūra". Ceļvedī izmantotas aculiecinieku atmiņas, vēsturiski dokumenti, kartes un attēli, kas palīdz lasītājiem virtuāli izstaigāt grāmatā iekļautos Rīgas piejūras sešus maršrutus un gūt pilnīgāku priekšstatu par to apkārtni.