Sapņu ceļojums uz nebeidzamo pārsteigumu pilsētu Ņujorku martā

Dzīve aicināja uz pārmaiņām, bakalaura darbs spieda ne tikai prātu, bet arī sirdi – bija jādodas prom. Uzrakstīju draudzenei īsziņu: "Gribi braukt ar mani uz Ņujorku?" Viņa atbildēja: "Gribu!" Tā pāris dienu laikā nopirkām biļetes un sākām plānot sapņu ceļojumu.

Atzīšos – neesmu lielu pilsētu cienītāja. Uzaugu Jūrmalā, kad tā bija klusa ne tikai dziļā ziemā, bet arī vasaras karstumā. Es ilgi domāju, ka tādas pilsētas mani neuzrunā – kļūda…

Ir 5. marta vakars. Mēs abas ar saviem milzīgajiem koferiem bijām tik tikko izrāpušās no metro, ar lielām grūtībām smagās somas uzvilkušas pa kāpnēm no pazemes uz lielpilsētas ielas. Pirmais, ko redzu, ir "Empire State Building" – varenākā celtne Ņujorkā. Atrodamies pie "Madison Square Garden", kur tūlīt laukumā izies mūsu Kristaps Porziņģis. Mums priekšā netāls ceļš līdz naktsmājām, bet visu apgrūtina cilvēku burzma, koferus dabūt cauri pūlim ir gandrīz neiespējami. Tā spiežoties visiem cauri, esam klāt, priekšā 35 stāvus augsts brauciens ar liftu – kājas nedaudz ļimst, bet tas skats, ienākot dzīvoklī, nomierina. Lēnām satumst, augstceltņu logos sāk iedegties gaismiņas, un es, mēteli nenovilkusi, stāvu un nespēju pakustēties. Man nav ne jausmas, cik ilgi vēroju skatu, kurš vēl tagad, aizverot acis, mani pavada iemiegot. Pasakains skaistums.

Cēlos ar saullēktu – gribējās sevī uzņemt to skaistumu, ko redzēju pa guļamistabas logu, lai pietiek visam mūžam. "Empire State Building" ir viena no varenākajām celtnēm pasaulē, un es to redzu pa dzīvokļa logu – kā pie kaut kā tāda vispār var pierast?

Nākamais galamērķis ir manas amerikāņu paziņas dzīvoklis. Lai tur nonāktu, prātīgi vai ne, bet mēs devāmies cauri "Times Square". Cilvēku jūra… Nezinu, kāpēc tā, jo paši ņujorkieši stāsta, ka to vietu vajag vienreiz apskatīt un nekad neatgriezties, bet tomēr tur vienmēr ir ļaužu ka biezs. Izlaužamies cauri masām un esam vietā, kurā pavadīsim atlikušās deviņas dienas – pie manas amerikāņu draudzenes, ar kuru kopā agrāk spēlēju tenisu Jūrmalā. Šis dzīvoklis atrodas tālāk no Manhetenas viduspunkta, bet joprojām esam Ņujorkā. 47. ielas un 10. avēnijas stūris – tikai 10 minūšu gājiena attālumā no Centrālā parka, kur pavadījām tik daudz laika, cik vien iespējams.

Centrālais parks… Ar ko lai sāk? Laikam jau ar to, ka var iemīlēties ne tikai cilvēkos, bet arī vietās. Noslēpties no debesskrāpjiem un vērot tos no droša attāluma, nopirkt kafiju tuvējā "Starbucks" un sēdēt uz lielā akmens no "Viens pats mājās". Tā, man šķiet, ir vienīgā vieta Ņujorkā, kur cilvēki bauda mirkli – cita pasaule, cita Ņujorka. Te gan jāpiebilst, ka reti kurš vietējais novērtē šo pasakaino vietu. Jūlija, pie kuras dzīvojām, sajūsminājās, cik mirdzošām acīm mēs vērojām visu, kas notiek pilsētā, parkā, jo neviens cits viņas paziņa, kurš dzīvo Ņujorkā, to nenovērtējot. Visi sakot: "Uz parku? Ko tu tur pazaudēji?!" Bet mēs kā mazi bērni jūsmojām par visu. Cik bieži tad var ēst makarūnus un dzert ledus lati ar skatu uz "Plaza Hotel"? Un laiks tā lutināja! Marta sākums, bet dažbrīd pat +25 grādi. Cilvēki lien ārā no ziemas mēteļiem, zābakus nomaina sporta apavi un slēpšanos siltā dzīvoklī – gozēšanās saulītē.

Avēnijas, avēnijas un vēlreiz avēnijas. Platās ielas ar veikalu skatlogiem, kas aicina iegādāties jaunāko "Chanel" somu, vai arī restorāni, kur gatavotos kulinārijas brīnumus ļauts baudīt tikai izredzētajiem. Un, protams, sastrēgumi un dzeltenie taksīši. Skaties un brīnies.

Sākumā ceļu mērojām kājām – ļoti apņēmīgi, kamēr kājas vairs neklausa. Nepiemēroti apavi, un tulznas ir klāt, bet šā vai tā 17 kilometri dienā šķiet nieks, jo uz katra stūra kaut kas neparasts.

Vēlāk gan talkā nāca metro, no kā sākumā cītīgi izvairījāmies. Metro ir lēts un ātrs pārvietošanās veids, bet nereti tajā var satikt kādu cilvēku, kurš aizmirsis uzvilkt kreklu vai bikses, vai arī izdomājis skaļi uzdziedāt. Bet tajā visā ir savs šarms – izbaudīt un redzēt to, ko ņujorkieši redz katru dienu. Pēc metro apgūšanas radās vēlme izmēģināt "Uber" – personīgais šoferis, līdzīgi kā taksis, kurš atbrauc pakaļ pats ar savu privāto mašīnu – ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis ASV. Izsaukt "Uber" var ar mobilās aplikācijas starpniecību. Mēs, pieradušas pie tā, ka Rīgā taksis jāgaida vismaz 20 minūtes, nekur nesteidzāmies, līdz pēc divām minūtēm pienāca ziņa, ka šoferis ir jau klāt. Sanāk viena klupšana un krišana, kamēr tiekam līdz mašīnai, bet ar lepnumu varu paziņot, ka Ņujorka iemāca ātri reaģēt un laiku lieki netērēt – paspējām. Astoņi dolāri, un 15 minūšu ilgais ceļš ir galā. Brīnījos, ka šoferītis nav runīgs, jo ir pierasts, ka amerikāņiem patīk papļāpāt, bet reizēm tādā skaļā pilsētā kā Ņujorka der arī paklusēt.

Nekad nav patīkami atrasties vietās, kurās var just skumjas un ciešanas, bet būt Ņujorkā un neapmeklēt 9/11 piemiņas vietu gluži vienkārši nedrīkst. Ir pagājuši 15 gadi kopš traģēdijas, bet sāpes par notikušo nekur nav zudušas.

Vietās, kur atradās abi torņi, ir izveidoti "baseini", kuros atrodas lielākie cilvēku veidotie ūdenskritumi Amerikas Savienotajās Valstīs. Uz baseinu malām iegravēti visi 2977 upuru vārdi. Cilvēki joprojām šurp nes puķes. Sajūtas ir nereālas, var tikai iztēloties, kādas šausmas valdīja šajā skaistajā, sakoptajā vietā todien. Gruveši novākti, upuru piemiņa dziļi tuvinieku sirdīs, bet tā sajūta gaisā liecina bez vārdiem – neviens to nekad neaizmirsīs.

Bet Ņujorka turpina dzīvot, cilvēki apvienojās un apliecināja, ka ļaunais nespēj uzveikt labo – pasaules tirdzniecības centra kompleksam 13 gadus pēc traģēdijas līdzās slejas "brīvības tornis" – 541 metru augsta celtne, kas nu ir augstākā Ņujorkā un sestā augstākā pasaulē.

Nākamais obligātais apskates objekts – Bruklinas tilts. Šo masīvo, pēc izskata nesatricināmo būvi, kas savieno Manhetenu ar Bruklinu, beidza celt 1883. gadā. Vēl pirms ceļojuma es sev teicu: "Tu negribi atrasties Bruklinā, kur nu vēl tumsā…" Iespējams, ka šādu iespaidu man radīja pusaudžu gados tik ļoti aktīvā seriāla "Gossip Girl" jeb "Intrigante" skatīšanās, kur bagātie jaunieši dzīvoja greznos Manhetenas dzīvokļos, bet nabadzīgākie Bruklinā: tā vienmēr tika rādīta kā visai nožēlojama vieta. Bruklinas tilts ir 1,8 kilometrus garš, šķērsojām to ar kājām, neskatoties uz to, ka uzbāzīgie tirgoņi ļoti centās mums pārdot braucienu ar kuģīti. Es ļoti laipni centos atraidīt vilinošo piedāvājumu, taču viens tirgonis pamatīgi sadusmojās un novēlēja man sliktu dienu. Ejot kājām, patīkami vērot, kā attālinās debesskrāpji, kuru šajā ceļojuma punktā, iespējams, jau bijis par daudz. Jāatzīst, ka sestdiena nav pati piemērotākā diena, lai dotos pārgājienā pāri tiltam – cilvēku arī šeit ir ārkārtīgi daudz. Kā skudriņas, viens pie otra, pa vidu taurē un bļaustās neapmierināti riteņbraucēji, jo gājēji nemitīgi iemaldās viņu joslā. Protams, daudzi ik pa laikam vēlas pozēt uz Manhetenas fona – kāds apstājas, kāds uzgrūžas virsū, kāds ir neapmierināts un bubina. Bet citādi diena ir skaista, saule lutina un pastaiga pēc bezgalīgajiem metro braucieniem ir tieši laikā.

Bet Bruklina it nemaz nav tik biedējoša – gan jau ir rajoni un vietas, kur labāk neuzturēties, bet tādus var atrast visur, ja labi meklē. Kopumā Bruklina atstāja burvīgu pirmo iespaidu. Lai iemūžinātu Manhetenas panorāmu no Bruklinas tilta parka, atkal laužamies cauri mums līdzīgu tūristu bariem. Visā garumā gar Austrumu upi ir parks – kafejnīcas, spēļu laukumi, suņu parki, pastaigu vietas. Dodoties dziļāk Bruklinā, var izstaigāties krustu šķērsu pa mazām, noslēpumainām, bruģētām ieliņām. Jā, protams, ka tā nav ekskluzīvā "Upper East Side" vai dzīvoklis 5. avēnijas debesskrāpja 50. stāvā, bet visam ir savi savi plusi – tik tuvu Manhetenas nekad nebeidzamajai kustībai (ar metro vien padsmit minūtes) un tomēr drošā attālumā no visa jandāliņa. Nav nekāds brīnums, ka Bruklina attīstās, nekustamo īpašumu bizness tikai aug, jo arvien vairāk cilvēku izvēlas dzīvot tieši tur. Par Manhetenu mana draudzene Jūlija teica: "Šajā salā sākt trūkt vietas. Visi grib šeit dzīvot, jo tā ir labākā vieta pasaulē!" Un tādā gadījumā Bruklina ir laba alternatīva.

Nākamais ieraksts blociņā – Rokfellera centrs – 70 stāvus augsta ēka ar skatu laukumiem, no kuriem paveras elpu aizraujošs skats uz visu Ņujorku. Bija nojausma, ka būs skaisti, bet ne velti par Ņujorku mēdz teikt šādi – iespējams, vienīgā pilsēta pasaulē, kura dzīvē izskatās skaistāk nekā fotogrāfijās. Jāatzīst, ka neko skaistāku līdz šim nebija nācies redzēt. Visa Ņujorka pie kājām! No augšas viss šķita rokas stiepiena attālumā. Uz vienu pusi Centrālais parks, uz otru Pasaules Tirdzniecības Centrs, un visam pa vidu iespaidīgais "Empire State Building".

Liela daļa ceļotāju dodas taisnā ceļa uz "Empire State Building" skatu laukumu, kas atrodas dažus metrus augstāk virs Ņujorkas, bet ņujorkieši vienmēr iesaka tieši Rokfellera skatu laukumu. Tam ir viens milzīgs pluss – no tā var redzēt pašu "Empire State Building".

Uz Rokfellera skatu laukumu iesaku doties apmēram 40 minūtes pirms saulrieta, jo tad izdosies redzēt Ņujorku no augšas gan dienasgaismā, gan krēslā, gan saulrietā, gan melnā tumsā. Ņujorka mainās ik sekundi. Te gaisma iedegas vienā logā, te otrā, te trešajā – un skats uzreiz pilnīgi cits. Tumsa šo lielo pilsētu pavisam noteikti izdaiļo.

Ņujorka apbur. Ar savu vienkāršību un vienlaikus lielo greznību. Uz ielām cilvēku ir daudz, bet tu jūties tik viens. Tur katrs ir pats par sevi, katram ir sava vieta, kur būt. Par spīti tam, ka Ņujorka var būt skarba, tā tomēr ir tik valdzinoša. Nelielās bailes, kas pārņem, kad paskaties uz augšu un redzi tikai mazu gabaliņu no zilajām debesīm, ātri vien pazūd, kad iepazīsties ar šiem betona džungļiem tuvāk. Dažādi cilvēki, kultūras, stāsti. Katrai gaismiņai debesskrāpju logos ir savs stāsts.

Katrs cilvēks, kurš atrodas šajā lielpilsētā, turp devies ar sapni. Šī pilsēta nekad neguļ, neļauj apstāties. Mūžīga kustība un tiekšanās uz augšu. Nekad nedomāju, ka var iemīlēties vietās, kur nu vēl tādās, kuras nekad iepriekš pat sapņos neesmu saukusi par savām. Vēl tagad, aizverot acis, es reizēm redzu tās miljons gaismiņas sev pie kājām. Atliek vien gaidīt, kad atkal pienāks diena, kad varēšu teikt – Ņujorka, es atgriežos! Ne uz ilgu laiku, bet tomēr. Pavisam nedaudz tās rosības, tā patīkamā haosa un vājprāta, lai apzinātos, ka tu dzīvo, ka tu esi un ka tas ir tā vērts.

Kad doties uz Ņujorku? – pavasarī vai agrā rudenī. Martā gaiss iesila pat līdz +25 grādiem, septembrī ir patīkami silts, bet vasarā Ņujorkā ir neizturami karsti.

Izdevīgas aviobiļešu cenas martā ir ap 380 eiro vienai personai (turp un atpakaļ) Izvēlējos lidot ar "Finnair". Tikai viena neilga pārsēšanās Helsinkos – ātri, ērti un lēti.

Pārvietojoties ar metro, iesaku iegādāties metro karti. Tas ir daudz izdevīgāk, nekā katru reizi pirkt biļeti atsevišķi.

Ņujorku no augšas labāk apskatīt, uzbraucot Rokfellera centra skatu laukumā. "Empire State Building" skatu laukums atrodas augstāk, bet no tā nepaveras tik pasakains skats. Paši ņujorkieši labāk iesaka Rokfellera skatu laukumu.

Aicinu pēc iespējas vairāk pārvietoties kājām – uz katra stūra ir kaut kas apbrīnas vērts.