Baudīt dārzu, nevis kalpot tam – paraugdaiļdārzs Lubes pagastā

Aizvadītās gadumijas brīvdienās Ditai bija daudz darba – pati remontēja šķūnīti, ko plānots pārtaisīt par bišu namiņu medus sviešanai un inventāra glabāšanai. Mākslinieki vispirms esot amatnieki, viņa skaidro, jo skulptūras vai gleznas smukums ir tikai izstāžu zālē. Līdz tam ir smags fizisks darbs, kurā noder arī galdniecības prasmes.

Kad pirms 25 gadiem ģimene iegādājās "Lāčus", ēku vajadzēja remontēt un apkārtne nebūt nelīdzinājās daiļdārzam. Mamma Ilga, būdama daiļdārzniece, ķērās pie dārza plānojuma izveides. Dita joko, ka reizēm ir labi neaizdomāties, vai tie ir sieviešu vai vīriešu darbi, bet ķerties tik klāt. Tagad, kad pašas atskatās uz vienu vai otru veikumu, jābrīnās, kā to spējušas. Vēl kāds labums no neziņas – sākot kādu jaunu darbu, nevar paredzēt, cik pūļu tas prasīs. Ja zinātu, daudz kam nebūtu dūšas ķerties klāt.

Dita uzskata, ka perspektīva nozare laukos ir demonstrāciju dārzi un lauku tūrisms. Tas ļauj jebkurā vietā neatkarīgi no pilsētas tuvuma ierīkot savu paradīzes stūrīti, uzturēt to vienmēr sakoptu, izdomāt kādu atrakciju, sarīkot degustāciju, papildināt to visu ar mazu stādaudzētavu u.c. Ienākumi siltajās vasaras dienās būs, taču dārzu saimniekiem jārēķinās ar blaknēm.

Kad "Lāču" dārzs bija izveidots, savākta bagātīga augu kolekcija un oriģinālu noskaņu radīja Ditas veidotās dārza skulptūras, ieradās tūristi to apskatīt. Algota darba tobrīd bijis maz, bet laika un entuziasma – daudz. Saimnieces ciemiņus izvadāja pa savu valstību, atraktīvi stāstīja par augiem, cienāja ar pašu vāktu zāļu tēju. Aptuveni pēc septiņām viesu pilnām vasarām dārza kopējas saprata – vairs negribam.

Tūristu dēļ neatlika brīva brīža, kad visu sakopt. Augu kolekcijas pletās, tās vajadzēja atjaunot, izsējās nezāles, un visas izķert nepaguva. Taču Dita ir pārliecināta, ka ciemos (turklāt par maksu) var aicināt tikai tad, ja viss ir nevainojamā kārtībā. Viņa ir pedante, tāpēc prasības dārza paraugstāvoklim ir augstas.

Vēl saimnieces sākumā neparedzēja, ka daudzi cilvēki ignorēs lūgumu iepriekš pieteikt savu vizīti un ieradīsies pēkšņi. Taču sagaidīšanai īpaši jāgatavojas, arī pats saimnieks nejūtas labi, ja sveši pieķer, iegrimušu dobē līdz ausīm.

– Katram augam ir savs stāsts, sava leģenda, – atzīst saimniece. Viņai sagādā prieku to izzināt gan grāmatās, gan interneta plašumos un dalīties atklājumos ar līdzīgiem dārzumīļiem.

Jo vecāks dārzs un augi, jo vairāk rūpju. Dita pēdējos gados ir teritorijas galvenā kopēja, tāpēc svarīgāk ir nevis paplašināt kolekciju, bet gan saglabāt un sakopt esošo. Visu laiku nākas pieņemt skarbus lēmumus. Piemēram, kādu ļoti retu, bet vairs ne tik efektīgu un grūti kopjamu augu aizstāt ar krāšņāku. Arī ar ābelēm mūžīgā problēma. Garšo jauno šķirņu augļi, taču maza auga potcelmi nav ilgmūžīgi, koki regulāri jākopj. Lielās simtgadīgās ābeles ir skaistas, bet kā lai normē ražu?

Minimums tiek uzturēts garšaugu kolekcijā. Kādreiz tā bijusi milzum plaša, taču, kad interese apmierināta, palikuši īpašākie. Dita uzskata, ka ir muļķīgi censties saglabāt visu, jo svarīgāks ir pats process. Nedrīkst kļūt par augu vergu.

Kopumā dārza attīstībā patlaban valda tendence – mazāk puķu, vairāk krūmu un koku. Ziemcietēm lielāka nozīme bijusi tad, kad dārzs vēl jauns un kokaugi mazi. Vasaras puķēm tagad atvēlēts pavisam maz vietas, jo tās kopt visgrūtāk. Samtenes gan aug, bet begonijas, kas Ditai ļoti patīk, treknajā mālā izdzen zaļo masu un nopūst. Kāpēc mocīties, ja var audzēt to, kas padodas! Turklāt māk­sliniecei šķiet jauki, ja košums dārzā ir visu laiku. Tādu efektu var iegūt nevis ar ziediem, bet gan augiem ar krāsainām lapām. Turklāt tos var formēt, regulēt augumu. Pavasarī kailajai zemei krāsas piešķir sīpolpuķes. Dārzu neaizmirstamu visos gadalaikos padara Ditas tēlniecības darbu un augu harmonija.

Foto no dārza: