Droši novākt izaudzēto, noslaucīt priekšautā un ēst. Lipsku izlolotais dīgstu sapnis Krimuldā  (3)

Nebūt nav tā, ka Ilze ar Juri visu savu dzīvi saistījuši ar lauksaimniecību un kaut kā sava audzēšana bjusi likumsakarība. Tiesa, Juris allaž dzīvojis ārpus pilsētas un daudz palīdzējis vecākiem saimniecībā, bet Ilze gan ilgi spītējusies pret dārza darbiem un pat nevarējusi iedomāties, ka kādu dienu pati audzēs ķirbjus, zaļumus, tomātus un vēl pie tam piedāvās tos arī citiem.

Ilze vēl tagad skaidri kā dienu atceras reizi, kad Juris viņu atvedis uz laukiem un nostādījis pļavas vidū, meža ielokā, sakot – te mēs dzīvosim! ''Es skatījos un iemīlējos. Lai gan ar lauku darbiem sevi nesaistīju, toties dzīvot pilsētā gan man nekad nav paticis, tāpēc nebija vajadzīgas nekādas pierunāšanas, devu roku un teicu – būvēsim tās mājas!''

Taču viss nav noticis tik strauji līdz ar piekrišanu. Diezgan ilgu laiku abi braukājuši no laukiem uz pilsētu, kur gaidījis algots un patstāvīgs darbs. Piecus gadus dzīve tā arī ritējusi – te laukos, te pilsētā, līdz sapratuši – ar vienu kāju pilsētā, ar otru laukos nebūs nekādas aršanas, jo daudz kam pietrūkst laika.

''Kad piedzima pirmie bērni, abiem visai ātri kļuva skaidrs, ka ir jādomā, ko darīt, lai tu pats būtu sava laika saimnieks. Protams, ir arī daudz darbu, kas piesien mājai. Ak, šito naivumu, kādreiz domāju – nē, lopi nu mums nekad nebūs! Draudzenei bērnībā bija govis, un viņas mamma nekur netika, jo govis jāslauc. Nodomāju, ka es tā nespētu dzīvot, piesieta mājai. Un tad padomāju vairāk, hmm… kad pavasarī jākurina siltumnīcas, jo jāizaudzē dārzeņu stādi, arī nekur netieku. Laikam ir jāatrod tā lieta, kas tuva sirdij, tad to ķēdi, kas tevi piesien kaut kur, nemaz nejūt un tā netraucē.

Pagrieziena punkts bija vīra aiziešana no darba. Vieglākais variants, protams, būtu bijis meklēt jaunu darbu, kur uzreiz maksā algu, bet mēs sapratām, ka tad ar mūsu sapni – saimniekot laukos – nekas nesanāks. Ir jāmetas ar visu sevi iekšā un jādara, tikai tad kaut kas notiks. Ja grib, lai kaut kas notiek, ir jāatdodas tam pilnībā. Ar pusslodzi nekas nesanāks. Nu, varbūt ne tā, ka nekas, bet no pusslodzes būs arī tik pusrezultāts,'' stāsta Ilze.

Tagad, kad entuziastiskais lauku darbu uzsākšanas posms jau aiz muguras, nedaudz ar smaidu abi atceras notikušo. ''Par pēdējo naudu nopirkām lampas un sākām audzēt zaļumus kastītēs, jo bija ziema. Ārā sniegs. Izdzīvot vajag. Pētot pasaules pieredzi, izrādījās – var šo to audzēt arī ziemā. Vīrs daudz laika pavadīja, lasot, pētot, meklējot sēklas, eksperimentējot. Mans uzdevums bija atrast iespējas, kur to varētu realizēt.''

Tā nu pirms pieciem gadiem uzsāktais ģimenes bizness vainagojies līdz tam, ka liela daļa ''Absolūts ēd'' pazīst kā dažādu interesantu dīgstu audzētājus, ogu, dārzeņu pulveru ražotājus un gardu dārzeņu piegādātājus.

Apzinoties, ka puķu aizstāvji nepiekritīs, Ilze stāsta, ka puķes audzēt nespēj, jo pūliņiem neredz praktisku jēgu, lai gan skaistumu prot novērtēt arī tām. ''Bet vai tad dārzeņi nav skaisti? Arī tie zied, arī tie smaržo – tik dažādi, koši un krāsaini, un zaļumi ir tik dažādās zaļās nokrāsās, ka noreibt no pārbagātības var.''

Lipski lolo visdažādākos dīgstus un zaļumus, piedāvājot tos jau tad, kad zemi klāj biezas sniega segas. Neskaitot dīgstus, Ilzes sirdslieta ir ķirbju dažādība un garšaugu audzēšana, savukārt Jurim lielā cieņā ir tieši tomāti. Tā nu abi meklē dažādas šķirnes, lolo katrs savu dobīti un audzē to, kas katram vislabāk sanāk. ''Mēs iekopjam augļu dārzu, lai vasarā sezonas kastes būtu bagātākas. Nu jau būs trešais gads, kopš mūsu saimniecība piedāvā sezonas kastes. Tas ir mūsu aicinājums – ēst sezonāli, svaigi un neprasīt no zemnieka tomātus kabaču laikā vai neprasīt ķirbjus, ja šobrīd ir sviesta pupas. Katram dārzenim ir sava sezona, un atbalstīt vietējo mēs visvairāk varam, ēdot tieši to, kas tagad ir sezonā. Un mūsu sezona, lai arī īsa, tā ir tik garda!''

Ilze stāsta, ka, visu uzsākot, nevienam nav bijusi lauksaimnieka izglītība, līdz ar to zināšanu, kas kad jāpakaisa un ar ko jāmiglo, nebija. Tikko, kā piedzima pirmais bērns, nebija ne runas, ka varētu izmantot kādu ķīmiju pašu saimniecībā. Mēs gribam dzīvot drošā vidē, kur var droši novākt izaudzēto, noslaucīt priekšautā un ēst, zinot, ka nekā slikta bez nomazgāšanas nebūs. Tik tas, kas dabā paredzēts. Mēs gribam iemācīties sadzīvot ar dabu, kas ir mums apkārt, palīdzēt augsnei dabīgi atjaunoties, būt auglīgai. Neapgalvoju, ka esam perfekti, ka visu zinām un ka visu mākam. Līdz pilnībai ir tālu, bet mēs esam apņēmības pilni mācīties. Mācīties no citu pieredzes, mācīties no savām kļūdām un audzēt tīru pārtiku cilvēkiem, kuriem arī tas šķiet svarīgāk par to milzīgo ražu no viena hektāra.

Kā jau visiem, ir skaistās un ir ne tik skaistās dienas. Ilze neslēpj - laikapstākļi ir tā lieta, kas jāpieņem, un jāiemācās reaģēt bez emocijām. ''Nu nopuva, nopuva, domājam, ko darīt tā vietā. Ļauties vaimanām nav jēgas, pat tad, ja māte daba silta un sausa augusta vietā atsūta slapju un vēsu. Grūtākā mācība tā tomēr ir – pieņemt, ka esi dabas daļa un ar to ir jāsadzīvo.'' Ilze arī atzīst, ka savu reizi kāda asara nobirst, kad kaut ko esi lutinājis, sargājis, un te pēkšņi viss aiziet bojā. Bet no kļūdām mēs mācāmies, tāpēc nav nemaz slikti, ka tādas ik pa laikam gadās.

Ja sākumā daudzi raudzījušies uz viņiem ar neizpratni, tad tagad viss ir mainījies. Vēl pirms dažiem gadiem neviens neticētu, ka ikdienā lietotu dīgstus, no lauksaimniekiem iegādātos dārzeņus, ja viss ir rokas stiepiena attālumā pieejams lielveikalā. ''Ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēku aizdomājas par to, ko ēd un kā ēd. Arvien biežāk zvana, prasa, vai var atbraukt ciemos, apskatīties, parādīt bērniem, kā viss aug. Arvien vairāk cilvēku arī interesējas par dārzeņu dažādību.''

Ilze stāsta, ka arī pati piedzīvojusi izaugsmi šajā jomā. Vēl pirms desmit gadiem ķirbjus nav ēdusi nemaz, taču, kad piedzimis vecākais dēls, vienu nopirkusi, lai pagatavotu viņam, un beigās apēduši abi. Tā iegaršojies, ka sākusies gluži vai apsēstība pēc ķirbjiem – sākuši tos audzēt, atklājuši neskaitāmas šķirnes un meistarojusi visdažādākos ēdienus no tiem, par ko ģimene nemaz nav cēlusi pretenzijas. Taču tik viegli vis nav gājis ar dažādo ķirbju tirgošanu citiem. Ilze atminas, kā aizbraukusi ar savu ķirbju kravu uz tirgu, bet cilvēki vaicājuši pēc parastā Latvijas oranžā ķirbja. Tik maz tolaik esot bijuši tādi, kas riskēja un nopirka ko nebijušu. Tā nu nācies ar visiem ķirbjiem no tirgus atgriezties mājās tukšām kabatām. Tagad situācija uzlabojusies un cilvēki jau atkārtoti nākot prasīt pēc konkrētā ķirbja, jo esot ļoti iegaršojies.