Piedzīvojumi Ekvadorā: kā latvieši atrada melno pludmali, par ko neraksta ceļvežos  (3)

Lūk, neliels un sirsnīgs ieskats, kā latviešu ceļotāji meklē ideālo pludmali Ekvadorā. Pirmo stāsta daļu lasiet šeit.

"Vairāk nekā puse Ekvadoras piekrastes ir izbraukāta – redzētas mīlīgas piekrastes pilsētiņas un skaistas Klusā okeāna pludmales. Lai arī bijām priecīgi par savu saules un ūdens kūri, tomēr, bija palikusi "pēcgarša", ka kaut kā, nu pavisam mazlietiņ, pietrūkst. Mūsu listē vēl bija palikušas neapskatītas pludmales Ekvadoras ziemeļu pusē. Varbūt tur atradīsim vietu, no kurienes varam doties prom ar pilnības sajūtu? Un, nemanot, mazais zvejnieku un sērfotāju ciems Mompiče (Mompiche), kļuva par mūsu gaidītāko galamērķi.

Nokļūšana uz turieni gan nebija tā nervus saudzējošākā. Maršruts: Kanoa - Pedernalesa – Čamanga – Mompiče. Pirms Pedernalesā šķērsojām ekvatora līniju. Bijām atgriezušies ziemeļu puslodē! Pēc posma Pedernalesa – Čamanga, tikām izlaisti kaut kādā noliktavu rajonā, nekurienes vidū, kur mums bija jāgaida nākamais autobuss uz Mompiči. Bildes paspilgtināšanai – apkārt staigāja vietējie puikas vienos šortiņos un mačetēm rokās. Ne visai harizmātiskais autobusa biļešu pārdevējs no mūsu iepriekšējā autobusa pēkšņi pienāca pie mums un, vicinot kvīšu grāmatiņu, teica, ka pārdos mums biļeti nākamajam autobusam. Loģika un intuīcija teica, ka nākamā biļete jāpērk uz vietas autobusā un vīrietis ir nelabs melis, kas grib nokāst dolārus no, viņaprāt, neko nesaprotošiem tūristiem. Pēc skata, teatrālās uzvedības un sejas izteiksmēm redzēju, ka vecis ir reti riebīgs tipiņš. Pēc viņa atkārtota mēģinājuma mums iepārdot biļetes, knapi novaldījos pateikt kādu asāku vārdu (jo tobrīd spāniski zināju tikai galīgi asos, nevis eleganti atšujošos). Tā vietā pajautājām sievietei, kas arī izkāpusi no mūsu autobusa un gaidīja citu, vai viņa dosies Mompičes virzienā. Viņa apstiprina. Skaidrs, jāgaida autobuss un jāpērk biļete tur, kā to dara vietējie.

Uz Mompiči, braucot no dienvidu puses, tiešie autobusi neiet, tādēļ mūs izlaida uz šosejas, sešu kilometru attālumā no pilsētiņas. Ceļa galā stāvēja auto, kas mūs piedāvāja aizvest par četriem dolāriem. Pēc iepriekšējiem notikumiem man bija kašķīgs noskaņojums, summa šķita par lielu un, pārāk nepiedomājot, piedāvājumu noraidīju. Sākām ceļu mērot kājām. Apkārtne zaļa, ar skaistu reljefu. Noskaņojums bija uzlabojies. Spriežot pēc navigācijas, kājām ejot, līdz galamērķim jāiet 1 stunda un 15 minūtes, kamēr ar mašīnu tās būtu bijušas astoņas minūtes. Bail iedomāties, kādas būs mūsu spējas nākamajā dienā piecelties no gultas, mērojot šo attālumu ar lielajām, smagajām mugursomām. Turpinājām iešanu un man uznāca smiekli par savu muļķību. Jānis vien nopūtās, bet neko par manu ietiepību nepārmeta. Nebijām pat pieveikuši pirmo kilometru, kad apstājās vienīgais garāmbraucošais auto. Laipnais ekvadorietis mūs aizveda līdz pat hosteļa durvīm un piedāvāto samaksu nepieņēma. Lepni paskatījos uz Jāni ar "sieva vienmēr zina labāk" skatienu.

Pāris naktīm bijām noīrējuši bambusa bungalo hostelī "Mud House". Dzīvē tā izskatījās daudz labāk nekā internetā. Bambusa sienas, bambusa gulta, bambusa plauktiņi un guļamtīkls pie ieejas bungalo. Vēl pa teritoriju skraidīja divi sunīši un kaķis. Hosteļa saimnieki, amerikāniete un kolumbietis, bija jauki un draudzīgi. Īsāk sakot, šajā vietā bija īstā noskaņa.

Nākamā diena pagāja, sērfojot skaistajos Mompičes ūdeņos. Vakarā pie hosteļa virtuves iepazināmies ar Hariju un Rosu no Lielbritānijas, un Tomu no Austrālijas. Nolēmām kopā iepazīt naksnīgo Mompiči un devāmies uz kāda cita hosteļa bāru.

Toms mūs pārsteidza ar faktu, ka bijis Latvijā, bet netīšām. Jā, izrādās, arī tā var gadīties. Viņš piedalījies triatlona sacensībās Igaunijas dienvidos, kad ar velosipēdu nomaldījies un pārbraucis Latvijas un Igaunijas robežu. Harijs Lielbritānijā strādājis organizācijā, kas izglīto par dabu. Attiecīgi, uzzinot par mūsu dalību "Macaw" pētniecības projektā, sākās aizrautīgas sarunas par putniem. Laiks pagāja nemanot un pēc iegriešanās citā bārā, pāris roku laušanās sesijām un dažu MMA sāpju paņēmienu apgūšanas (njā, bija savākusies dīvaina kompānija…) devāmies atpakaļ uz mūsu hosteli. Pa ceļam Toms stāstīja par savu grāmatu, ko šobrīd raksta. Stāsts bija tik intriģējošs, ka nosēdējām vēl stundu hosteļa dārzā. Kad devāmies gulēt, darījām to ar pārliecību, ka nopirksim Toma grāmatu, tiklīdz tā būs izdota.

Un tā sākās hosteļa "Mud House" draudzīgā apvienība, kas ik dienas devās kopā sērfot. Jau atkal par Tomu atklājās kas jauns, šoreiz tā ir sērfošana. Kā jau Austrālijas piekrastē dzīvojošs austrālietis, viņš tik tiešām ir sērfošanas lietpratējs. Kamēr pārējie vairāk pie krasta, viņš devās dziļāk okeānā uz lielajiem viļņiem, veicot ilgus nobraucienus, kā pūciņa pārvietojoties ar dēli. Toms arī uzņēmās atbildību par laika prognozi, nosakot, kad dienas laikā būs vislabākie viļņi. Tad ik rītu tika paziņots, piemēram, ka šodien pulksten 11 ejam sērfot. Esmu pārliecināta, ja būtu sanācis pavadīt vēl nedēļu Mompičē, mēs par Tomu uzzinātu vēl septiņus pārsteidzošus faktus.

Tā kā ikdienas sērfošana aizņēma ne vairāk kā divas stundas, atlikušajā laikā pētījām apkārtni. Piemēram, devāmies uz Mompičei tuvumā esošo "Playa Negra" un "Isla Portete".

Kādudien nolēmu doties izjādē ar zirgiem, ko bija pieminējusi hosteļa saimniece. Jānis tikmēr sērfoja. Tā kā zirgu pavadoņa atrašana aizņemtu laiku, bija sarunāts, ka man līdzi dosies Kate, kas hostelī šobrīd ir voluntiere. Viņai Jaunzēlandē ir pašai savs zirgs un pieredze šajā jautājumā. Mums abām bija jādodas uz Mompičes dzīvnieku patversmi, kas ekskluzīvi atrodas pie pašas pludmales. Ļoti jauka kundze tur bija atvedusi sarunātos zirgus. Katei tika iedalīts brūnais zirgs, bet man gaišais, ar piebildi, lai uzmanos, jo viņam īpaši patīkot ūdens. Lieliski, man arī!

Bijām zirgu mugurās un sākām ceļu pa pludmali. Pēc iziešanas cauri pilsētas pludmalei sākās šķietami bezgalīga pludmale, kuru ieskāva palmu koki un vietām bija pa kādai mājai. Taču citādi esam tikai es, Kate un zirgi. Kā brīdināts, mans zirgs tiešām pamazām "velk" uz ūdens pusi, pārbaudot vai pamanīšu. Protams, ka pamanīju katru reizi, kad viņš taisījās iet iekšā okeānā. Dzīvnieki brīžiem ir smieklīgi… Tajā pat laikā viņš bija tik klausīgs, ka atlika vien maigi pavilkt pavadu un viņš saprata manu domu. Drīz mums pievienojās divi sunīši, kas gāja blakus zirgiem, it kā tos pazītu. Brīžiem tie aizjoņoja padzenāt putnus vai nopeldēties okeānā, bet vienmēr atgriezās un turpināja iešanu ar mums.

Rezultātā gandrīz trīs stundas suņi bija sekojuši un atgriezās kopā ar mums pie patversmes vārtiem. Izrādījās, tie ir patversmes suņi, vienu no tiem sauc Arturito, kas latviski būtu Artūriņš. Šis vārds man iespiedies atmiņā, jo šķiet gana amizants vārds suncītim. Par vēl lielāku izbrīnu, arī zirgi bija no patversmes. Man pašai nekad prātā nebūtu ienācis, ka šie zirgi savulaik izglābti. Šobrīd tie izskatās tik labi kopti un veselīgi. Gādīgā saimniece steigšus padzirdīja zirgus, bija sagatavoti burkāniņi, ko kā našķi iedevām zirgiem par labu darbu.

Tad bija pienākusi skaistākā dienas daļa, mēs varējām ievest zirgus okeānā nopeldēties. Kates zirgs gāja uzmanīgi, mans zirgs tuvojās ūdenim daudz drošāk. Tā bija neaprakstāma sajūta, ejot ar šo milzīgo dzīvnieku okeānā. Kad, pēc zirga ieskatiem, bija sasniegts vajadzīgais dziļums, tas priekā sāka šļakstīties ar ūdeni. To pašu sāka arī brūnais zirgs. Saskatījāmies ar Kati un smējāmies, bijām nošļakstītas slapjas. Mans baltītis bija tik pārlaimīgs par šādu atveldzēšanos, ka uz sāniem iegūlās ūdenī un turpināja šļakstīt ūdeni ar kājām. Tik priekpilns notikums – prieks pašai un prieks par zirgu, kas tik priecīgs!

Pēc peldes patversmes īpašniece mūs sagaidīja ar svaigi atvērtiem kokosriekstiem, ko padzerties. Viņa palūdza, vai varam pasēdēt 15 minūtes un pieskatīt patversmi, līdz viņa aizved zirgus atpakaļ uz saimniecību. Daži no suņiem bija ārpus nožogojumiem un uzticīgi sēdēja ar mums. Ārkārtīgi labestīgi suņi, kas atsaucās uz katru skatienu ar priecīgu elsošanu un astes luncināšanu. Aizgāju pie suņiem, kas ir nožogojumā. Ar šādu gājienu biju sataisījusi pamatīgu traci, jo visi izlēca no savām guļvietām un skrēja pie žoga. Suņi bija draudzīgi noskaņoti un, astes luncinot, barā spiedās pie žoga. Starp viņiem bija kāds vācu aitu suņa tipa kucēns bez spalvas un apdzijušiem ādas iekaisumiem, kas bravūrīgi uztaisīja garu rējienu. Līdzko personiski uzrunāts, viņš atmaiga un pievienojās astu luncinātājiem. Biju aizkustināta, cik šie suņi draudzīgi. Neskatoties uz to, ko tie acīmredzami pārcietuši, tie spēja skatīties uz cilvēku ar mīlestības pilnām acīm.

Atgriezās patversmes īpašniece un izteica pateicību par samaksāto naudiņu par zirgu izjādi. Šī naudiņa ir būtiska patversmes uzturēšanai. Skaidri redzams, ka izmaksas šādai iestādei ir lielas, jo dzīvniekiem ir jāgādā ēdiens, tie bija vakcinēti un sterilizēti. Jautāta, vai saimniece saņem kādu palīdzību no atbildīgām institūcijām, viņa atbildēja, ka nē. Visi līdzekļi ir viņas privātie un palīdzot vēl ap septiņām ģimenēm, kas dzīvo Mompičes apkārtnē, tajā skaitā mūsu hosteļa saimnieki. Vēl izteicu pārsteigumu, ka, ņemot vērā lielo suņu skaitu, tie visi kā viens šķiet tik draudzīgi. Viņa atbildēja: "Tā ir ķīmija. Tev patīk suņi, viņi to jūt. Pret visiem nemaz tik draudzīgi viņi nav." Man bija sajūta, ka arī šī kundze ir tā, kas ar savu labestību atgriež suņos uzticību cilvēkiem. Kaut būtu vairāk šādu cilvēku pasaulē... Pēc mūsu sarunas, ko Kate klausījusies, viņa piedāvāja palīdzēt darbos patversmē, jo viņa Mompičē uzkavēsies vēl vairākas nedēļas.

Bieži vien Mompičē pazūd elektrība un tā šeit ir ierasta situācija. Uz mirkli, pāris stundām vai dienu. Vienā no šādiem vakariem tumsā, hostelī ieradās portugālis Eduardo. Pēc iekārtošanās istabā viņš pievienojās mūsu kompānijai un sarunām sveču gaismā. Eduardo bija no Porto, kas ir slavena sērfotāju starpā. Bija noprotams, ka arī viņš šo lietu pārzina, un drīz vien bija atradis kopīgu valodu ar Tomu, runājot par dažādu sērfa dēļu tipiem un sērfošanas sportu.

Eduardo pēc profesijas ir fotožurnālists un, spāņu un portugāļu valodu zināšanas dēļ, specializējas uz notikumiem Dienvidamerikā un Centrālamerikā. Viņa foto no notikumu vietām ir publicēti tādā ietekmīgā medijā kā "The Washington Post" un citos. Viņa stāsti, tāpat kā Toma, arī bija grāmatas vērti. Piemēram, kā viņam Venecuēlā, laupīšanas nolūkos, bija pielikts ierocis pie galvas. Tāpat arī viņš bijis smagi piekauts un atņemts viss darbam nepieciešamais ekipējums, tajā skaitā safotografētais materiāls no apvērsumiem Venecuēlā. Sarunu laikā notika tas, ko vēlāk nodēvējām par apokalipsi – visa pilsēta bija tumša, jo nebija elektrības, bet pēkšņi tālumā izgaismojās debesis. Pēc brīža notika tāds pats gaismas sprādziens ar elektrības sprakšķēšanas skaņu. Puiši apspriež, ka tas bijis elektrības ģenerators, tāpat pa pieskari aizgājis arī rezerves ģenerators. Ņemot vērā Mompičes nomaļo atrašanās vietu, izteicām minējumus, ka elektrība varētu neatgriezties turpmākajās dienās. Protams, tas nebija komfortabli, bet šādā kompānijā varēja dzīvot bez elektrības. Bez elektrības visas pilsētiņas iestādes bija aizvērtas. Brīdī, kad sākām organizēt balsojumu, kuru no kompānijas apēdīsim pirmo, Jānis kļuva par varoni un sveču gaismā mums visiem pagatavoja pankūkas.

Tuvojās Ziemassvētki un šur tur jau bija redzamas dekorācijas. Visvairāk man patika kaimiņu mājas izdekorētā palma, kas bija pārtapusi par glītu Ziemassvētku eglīti. Kādā dienā šajā mājā notika svinības, mazajā mājiņā bija ieradušies vairāki desmiti viesu un kopā dziedāja. Dziedāts tika visas dienas garumā, līdz pat vēlam vakaram.

Šī pludmale atrodas neliela brauciena ar mototaksi attālumā no Mompičes. Kā jau nosaukums saka priekšā, "Isla Portete" ir īpaša ar to, ka atrodas uz salas. Uz salu, pāri tādam kā upes platuma ūdenim, mūs nogādāja maza laiva ar piestiprinātu motoru, tas izmaksāja 50 centus par personu. Visapkārt salai stiepās balta, plata pludmale, bet salas centrā – kokospalmu mežs. Pludmale bija ļoti tīra un glīta. Šeit bija ieradušās arī dažas citas ģimenes, bet tik maz, ka varēja atrast vietiņu, kur dienu pavadīt neviena netraucēts. Atšķirībā no Montaņitas un Puertolopesas, šeit arī nestaigāja tirgotāji ar augļu, saldējumu, dzērienu un tetovējumu piedāvājumiem, kas bija patīkami.

Jāņa laiks pagāja, ķerot viļņus uz body board. Kad devāmies atpakaļ uz Mompiči, viņš bija sadomājis pārpeldēt ar laivu veicamo posmu. Tas drošības apsvērumu dēļ netika realizēts, jo novērojām, ka laivu satiksme uz pēcpusdienu kļuvusi intensīvāka.

Nākamajā dienā devāmies uz Playa Negra, kas arī atrodas vien 40 minūšu gājienā no Mompičes. Gājām gar zirgu ganībām, pa ceļa malu. Ekvadoras ceļi ir lieliskā kvalitātē, pat šis, kas ir mazākas nozīmes ceļš. Gājiena finālā bija jānogriežas uz mazas, aizaugušas taciņas un gar klints sāniem jādodas lejā uz pludmali.

Pēc nosaukuma ir skaidrs, ka galamērķī varētu būt melno smilšu pludmale, taču redzētais izbrīnīja nesagatavotu. Komplektā ar apmākušos dienu, viļņojošo okeānu un sudrabaini melnajām smiltīm, skats bija sirreāls. Turklāt pludmale piederēja mums diviem vien, neviena cita tur nebija. Esam pirmie, kas tajā dienā tur atstāja savu pēdu nospiedumus un melnajās smiltīs tie ļoti izcēlās.

Kamēr Jānis peldēja, pētīju melnās smiltis, kurās atmirdzēja sudrabainas daļiņas. Ūdens malā bija krietni daudz mazo gliemezīšu, kas veikli ielīda smiltīs, kad tos pārskaloja vilnis. Tādus biju redzējusi jau iepriekš, taču pa vidu tiem, divreiz lielāks un viscaur balts, eksemplārs dzinās pakaļ vienam no mazajiem. Iedomājos, ka varbūt tā ir kaut kāda mātīšu un tēviņu padarīšana. Domas mainījās, kad manā acu priekšā lielais gliemezis sakampa mazo un iesūca sevī. Maniem vērojumiem pievienojās arī Jānis un tā mēs vientuļā, melnā pludmalē labu laiku vērojām gliemežu medības.

Sēdēju pludmalē un apbrīnoju neparasto "Playa Negra". Līdz pat prom došanās brīdim acis nespēja noticēt apkārt esošajam un tam, ka bijām nonākuši pašā skaistākajā pludmalē, par kuru neraksta neviens ceļvedis. Man "Playa Negra" ir pati skaistākā Ekvadoras pludmale un īpašākā vieta visā valstī.

Un Mompiče bija tieši tāds zvejnieku ciems, kādu bijām meklējuši. Tur pavadījām veselu nedēļu un labprāt būtu palikuši vēl vairāk."