Poļu pāris Kšistofs Levickis un Klaudija Jadvižčika kopā ar savu mīļo un gudro Aļaskas malamutu šķirnes suni Kadloku (Kadlook) devušies ilgi plānotā un izsapņotā ceļojumā no Polijas dienvidiem līdz pat Lapzemei, lai mācītos no sāmu ciltīm. Neparastais trio ceļo ar tandēmriteni, kam piestiprināta paštaisīta piekabe Kadlokam un mantām. Pagājušās nedēļas beigās un šīs nedēļas sākumā ekspedīcijas ar nosaukumu "Tandemowe Trip Love" dalībnieki šķērsoja Latviju un viesojās arī Rīgā.
Kad tiekamies Polijas vēstniecības greznajā zālē, pirmajā brīdī rodas jautājums, vai tiešām pūkaino Kadloku arī te ļaus ievest, bet tas izgaist pats no sevis, līdzko ierodas visi trīs ceļotāji, jo saimnieki apsēžas pie galda, bet uzticamais malamuts pilnīgi nesatricināmā mierā apguļas turpat blakus.
Vēlāk gan top skaidrs, ka nav īsti droši – kurš te ir saimnieks un kurš mājdzīvnieks, jo Kadloku pareizāk saukt par biedru gan viņa inteliģentās personības, gan ikdienas pienākumu dēļ. Proti, biologs Kristofs un fizioterapeite Klaudija ir izdzīvošanas mācības jeb "survival" instruktori Polijā, un arī viņu suns piedalās mācībās, piemēram, lekcijās bērniem. Viņš ir arī īpaši apmācīts, lai strādātu ar slimiem bērniem suņu terapijas nodarbībās, un, kā atzīst Klaudija, bieži pat pats pievēršot lielāku uzmanību tieši slimajiem un īpašajiem bērniem.Var teikt, ka ceļojums uz Lapzemi savā ziņā ir arī brauciens pie Kadloka senčiem, jo inuīti ziemeļu zemēs šīs šķirnes suņus īpaši selekcionējuši, lai tie būtu mierīgi un labi saprastos ar cilvēkiem, īpaši bērniem. Ziemeļu zemju iedzīvotāji gudros suņus tiešām izmantojuši kā bērnaukles – tie gluži kā "Pīterā Penā" pieskatījuši un pat barojuši mazos, kamēr vecāki gādājuši pārtiku un strādājuši. Tādēļ šiem uzdevumiem vienmēr izvēlēti un selekcionēti mierīgākie un uzticamākie suņi, bet agresīvie vai nu kastrēti vai apēsti, par Kadloka senčiem stāsta Kšištofs. Kadloku viņš paņēmis kā kucēnu un nu jau kopā aizvadīti deviņarpus laimīgi gadi. Pūkainais milzis no paša sākuma bijis ļoti draudzīgs un rotaļīgs.
Jautāti, kā viņi satikušies, Kšištofs smej, ka atradis Klaudiju mežā – proti, abi satikušies "survivial" instruktoru mācībās. Kristofs ir no Varšavas, bet Klaudija dzīvojusi Silēzijā, Polijas dienvidos. Nu jau trīs gadus uz turieni pārcēlies arī viņas draugs un Kadloks.
Plāns par braukšanu uz Lapzemi abiem radies pagājušajos Ziemassvētkos, kad sprieduši, ka apnicis ierastais darba ritms un gribas ko mainīt, izdarīt ko vēl nebijušu. Un kāpēc gan nemainīt pilnīgi visu? Lai arī puisis gribējis braukt uz Sibīriju, Klaudija viņu tomēr pierunājusi doties uz Skandināvijas ziemeļiem – šķērsojot Baltijas valstis, braukt uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju, bet tad ar prāmi atgriezties Polijā. Izrādās, Klaudija iepriekš jau mācījusies un strādājusi Somijā, Lapzemē, tāpēc nolēmusi arī savam draugam parādīt šo zemi.
Lai šo plānu īstenotu, abi gadu strādājuši pat trīs darbos, paralēli trenējoties un attīstot savas "survival" instruktoru prasmes gan praktiski, gan arī emocionāli. Galvenais šajā filozofijā esot māka konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties efektīvāko iespējamo risinājumu.
Ekspedīcijai atrasti arī vairāki atbalstītāji, kas palīdzējuši ar ekipējumu, atlaidēm tā iegādei vai vienkārši aizdevuši ko ļoti vajadzīgu, tomēr kopumā paredzamās ekspedīcijas izmaksas ir lielas. "Tie ir visi mūsu mūža ietaupījumi un vēl arī atbalsts gan no ģimenes, gan draugiem un vienkārši līdzcilvēkiem," stāsta Klaudija. Viņi savas idejas īstenošanai piesaista līdzekļus arī Polijā bāzētā pūļa finansēšanas vietnē "PolakPotrafi". Tāpat ceļojuma sākumam abi sagatavojuši līdzņemamās pārtikas pakas, bet, esot Somijā, ik mēnesi gaidīšot sūtījumus ar pārtiku no Klaudijas vecākiem, jo Skandināvijā, salīdzinot ar ceļotāju dzimteni, ēdiens tomēr ir ļoti dārgs.
Lūk, kā Klaudija gatavojusi pārtikas paciņas neilgi pirms brauciena.
"Nolēmām sākt ceļu ziemā, jo mums ļoti patīk šis gadalaiks un visas ziemas aktivitātes. Lapzeme ir tuvu un tā ir droša, es tur daudz ko jau zinu, tāpēc nolēmām braukt uz turieni. Izvēlējāmies braukt ar velosipēdu, jo mums tas ļoti patīk, turklāt tā var visu daudz labāk apskatīt, nevis tikai izšauties cauri," stāsta Klaudija, atzīstot, ka ne vienmēr viss iet gludi. Jau pašā ceļa sākumā viņiem salūzis ritenis, kas aizkavējis braucienu par vairākām nedēļām, bet pēc tam, braucot pa šoseju, smagā mašīna aizķērusi viņu karavānu, ritenis iekritis grāvī, un Kšištofs savainojis kāju. Tas noticis netālu no Sejni, un nācies pavadīt vairākas nedēļas ārstējoties. Pēc izbraukšanas no Polijas gan viss sācis veikties labāk.
Jautāti par Latvijas piemērotību riteņbraukšanai, ceļotāji atbildēja, ka ceļi ziemā vairāk vai mazāk esot līdzīgi kā Polijā, satiksmes intensitāte mazāka, bet šoferi gan esot pārgalvīgāki un braukšana šeit viņiem šķietot daudz nedrošāka. Īpaši tādēļ, ka velosipēds ar visām mantām sver aptuveni 350 kilogramus un ar to, braucot pa šoseju, var viegli zaudēt līdzsvaru, kad auto lielā ātrumā patraucas garām, paraujot ceļotājus līdzi ar gaisa plūsmu. Savukārt cilvēki Latvijā gan esot negaidīti un pārsteidzoši draudzīgi, daudzi jau esot izpalīdzējuši gan ar padomu, gan naktsmājām un citiem labumiem, kas noder ceļā. Jāpiebilst, ka lielākoties ceļotāji nakšņo teltī vai pie kāda mājās un Rīga bijusi pirmā vieta, kur viņi vienu nakti pavadījuši viesnīcā. Interesanti, ka arī naktsmītņu meklēšanā lieti noderot "survival" prasmes un zināšanas, ne vien tāpēc, lai atrastu labāko vietu, kur celt telti (sausu, nost no citu acīm, aizvējā), bet arī lai izvērtētu, vai uzticēties ceļā sastaptam svešiniekam, kas aicina ciemos, stāsta Kšištofs. Teorētiskā prakse izdzīvošanas mākslās abiem ir liela, tāpēc ceļojumā gribējuši visu izmēģināt arī praksē. Pēc brauciena Kšistofs un Klaudija plāno arī sagatavot lekcijas par ziemas "survival" pieredzi, kas papildinātu viņu kā instruktoru mācību kursu. Tāpat piedzīvoto viņi apraksta arī savā blogā un sociālajos tīklos, kur ceļotājiem jau ir visai daudz sekotāju. Daudziem grūtā ekspedīcija kalpojot par iedvesmas avotu, un Klaudija stāsta, ka viņi bieži saņemot lūgumus pēc padoma no citiem, kas tikai plāno garu velobraucienu.
Vēl viens mērķis, kāpēc ceļotāji grib pavadīt vairākus mēnešus, apbraukājot Lapzemi, ir tikšanās ar sāmu ciltīm, kas tur mīt un arī mūsdienās piekopj tradicionālo nomadu dzīvesveidu. Abi vēlas iemācīties tās iemaņas, kas sāmiem izdzīvošanai nepieciešamas.
"Tomēr galvenokārt braucam šajā ceļojumā sava suņa dēļ, jo viens no mūsu patroniem ir Aļaskas malamutu suņu adopcijas fonds Polijā. Mēs viņiem vēlamies palīdzēt un parādīt, ka ceļot ar suni ir iespējams. Tad, kad pienāk brīvdienas un vēlaties kaut kur doties, suns nav jāatstāj. Gribam parādīt, ka, ja pieņem savās mājās dzīvnieku, esi par to atbildīgs un nekad nepamet. Tāpat rādām citiem, kādi ir malamuti – tie ir jauki, mīļi, draudzīgi un ļoti aktīvi. Nav viegli šādu suni turēt, jo viņam vajag ļoti daudz aktivitāšu un stingrus noteikumus un lomas mājās, citādi viņi pārvēršas par lieliem imperatoriem," smejoties par savu mīluli stāsta Klaudija. Arī iepriekš Kadloks piedalījies sacensībās, kur saimnieks brauc ar riteni un suns skrien, tāpēc īpaši treniņi sunim pirms brauciena nav bijuši vajadzīgi un viņš ir labā formā. Tomēr, ja saimnieki brauc pa lielākām šosejām, kur ir dzīva satiksme, Kadloks atpūšas savā piekabē, savukārt pa meža un lauku ceļiem gan viņš labprāt skrienot pat vairākus kilometrus no vietas. Esot gan jāņem vērā arī suņa nu jau palielais vecums un jāizturas pret viņu saudzīgi, stāsta Klaudija.
Pa ceļam Klaudija, Kšištofs un Kadloks tiekas ar tautiešiem un pat vada nodarbības skolās, mācot jauniešiem dažādas dabā un dzīvē noderīgas prasmes. Visās valstīs, kur viņi ierodas, ceļotāji sazinoties arī ar vēstniecībām, stāsta Klaudija.
Jau drīz visi trīs plāno nokļūt ar prāmi Helsinkos, kur Klaudijai paredzēts nedaudz pastrādāt, bet tad visi posīšoties uz ziemeļiem, kur paliks līdz vasaras vidum.
Lūk, neliels ieskats ceļotāju ikdienā un ciemojoties Rīgā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
