Noķert ziemeļu sajūtas Igaunijā: ledaini fantastiska atpūta pie kaimiņiem

Kad viesojos Igaunijā marta pirmajā nedēļas nogalē, galvaspilsētā Tallinā, turpat, kur ostā iebrauc "Tallink" prāmji, norisinājās ziemas peldēšanas sacensības "Pirita Open Winter Swimming Festival 2017". Lai arī gaisa temperatūra rādīja vien pāris grādus plusā, rūdītākie peldētāji nodevās veselīgajai un aizraujošajai peldēšanai ledusaukstā ūdenī. Lai arī es no peldēšanas laipni atteicos, neilgajā laika posmā, ko pavadīju sacensību teritorijā, bieži vien gadījās dzirdēt latviešu vārdus, un arī rezultātu tabulās latvieši ierindojās visai augstās vietās.

Izstaigājot sacensību teritoriju, paviesojāmies arī "aizskatuvē" jeb vietā, kur peldētāji gatavojas, dzer siltu tēju, sildās saunās un džakuzi vannās. Līdzās cilvēkiem, kas saģērbušies vairākās jakās, braši staigāja arī vīri peldbiksēs un pludmales čībiņās, turklāt šur un tur varēja manīt arī kādu bērnu, kas arī piedalās sacensībās. Kategorijas tajās ir dažādas, un, kā pastāstīja kāds no sacensību organizatoriem, ziemas peldēšanas sacensībās uzmanība tiek vērsta ne tikai tam, cik ātri spēj pārvarēt distanci ledainajā ūdenī, bet arī tam, kā izskatās galvassega. Izrādās, lai arī peldēšanas vietā jābūt tērptam attiecīgā peldtērpā, ir atļauts galvu sildīt ar kādu cepuri, un tad nu dalībnieki savā starpā teju vai sacenšas, kuram ir skaistākā vai neparastākā cepure. Daudzi dalībnieki tajā cenšas akcentēt savas valsts karoga krāsas vai kādu saukli, bet citi izvēlas rotāties ar neparastākām galvassegām, kurām, piemēram, piestiprināti bumbuļi.

Vaicāti, kamdēļ cilvēki aukstos laikapstākļos dodas peldēt vēl aukstākā ūdenī, organizatori atbildēja, ka tas ir pavisam vienkārši: pirmkārt, veselīgi; otrkārt, tas pierāda, ka cilvēks spēj pārkāpt pāri savām iedomātajām robežām un izmēģināt kaut ko jaunu. Stindzinoši auksti esot vien pirmajā reizē, katra nākamā kļūst arvien vieglāka un aizraujošāka, turklāt šāda veida sacensības esot vēl viena iespēja satikties domubiedriem un dalīties kopīgā piedzīvojumā, lai arī sacensību gars, saprotams, ir klātesošs.

Starp citu, jau šī gada nogalē un nākamā gada sākumā atsevišķas sacensības norisināsies arī Latvijā, kā ziņots informatīvajā materiālā. Tāpēc tie, kuri vēlas šīs ziemas peldēšanu skatīt klātienē, šī gada 3. un 4. novembrī var doties uz Jelgavu, bet nākamā gada 26. un 27. janvārī – uz Liepāju. Tā kā sacensības norisinās dažādās pasaules malās (Igaunijā, Latvijā, ASV, Lielbritānijā un citur) peldēšana ir kā papildu iemesls, lai interesenti aizbrauktu ceļojumā, teica organizatori. Ar peldēšanu un veselīga dzīvesveida uzturēšanu vienlaikus var iepazīt dažādas kultūras un paviesoties daudzās valstīs.

Skrejslidas (no angļu valodas "kick sledge") ir īpašs rīks, ar kura palīdzību var iepazīt gan ezerus, gan mežus un citas vietas no neparasta skatu punkta. Cik gan bieži ir iespējams pārslidot no viena ezera krasta līdz gandrīz vai pretējai pusei? Ja vien ezers ir pietiekami aizsalis un pie rokas ir attiecīgais braucamrīks, šī kombinācija var izvērsties aizraujošā piedzīvojumā, ko nemaz tik bieži negadās izbaudīt.

Pihajerva (Pühajärve) ezerā Otepē pilsētiņā man bija iespēja izbaudīt šāda veida slidošanu. Princips ir visai vienkāršs – sākumā uz saviem apaviem tiek uzvilkta gumijas zole, kuras dēļ ledus nav tik slidens. Zole veidota nedaudz raupja, lai atsperoties tā neslīdētu, savukārt tas lieti noder skrejslidošanai. Process nedaudz atgādina braukšanu ar skrejriteni, bet atšķirība ir tajā, ka riteņu vietā ir divas stabilas slidas, uz kurām var nostāties ar abām kājām, un "stūre", pie kā turēties, ir ieliekta un ērta (patiesībā skrejslidas tiek stūrētas nevis ar rokām, bet gan ar kājām, proti, uz kuru pusi vēlies slidot, ar to kāju jāstāv uz slidas). Atsperoties ar vienu kāju, otru turot uz slidas, jākustas uz priekšu. Šīs aktivitātes organizators Imre Arro gan paskaidroja, ka tikai turpceļš šķitīs viegls un patīkams, turklāt dienā, kad to darīju, spīdēja saulīte, uz ezera pūta patīkams vējiņš un šķita, ka tādā dienā nekas nevar šķist grūts. Un tikai tad, kad bija laiks doties atpakaļ, sapratu, ko viņš ar to bija domājis. Ja turpceļā vējš pūta no mugurpuses un nevajadzēja pat īpaši piepūlēties, lai kustētos uz priekšu (brīžiem pietika ar vienu atspērienu, lai labu gabaliņu noslidotu vēja iespaidā), tad atpakaļceļā sāka šķist, ka ātrāk būs, ja iešu pati vien ar kājām, nevis ar vienu kāju atsperšos un centīšos slidot. Taču brīžiem vējš mitējās un galā nonācu veiksmīgi.

Tāpēc tiem, kas ir apņēmušies kādreiz slidot ar skrejslidām, iesaku nodrošināties ar biezu drēbju kārtu un lieku cimdu pāri, kas pasargās no aukstuma. Noderēs arī šalle, ar ko var aizklāt seju, lai spēcīgais atpakaļceļa vējš nešķistu tik bargs.

Slidošana Pihajerva ezerā ir interesanta arī ar to, ka no jebkuras ezera vietas paveras pasakains skats uz krastu un kādu no piecām saliņām, kas izvietojušās ezerā. Krastā izvietojusies gan pludmale ar spēļu laukumiem, gan arī kafejnīcas un citas piestātnes, kur atpūsties. Starp citu, brauciena laikā vairākkārt varēja dzirdēt dobjas skaņas, it kā kāds tuvumā gatavotos mūzikas koncertam. Taču, izrādās, šo koncertu sagādājusi pati daba, proti, ledus, kas izplešoties izdala dobjas, bungām līdzīgas skaņas. Lieliska atpūta saulainai dienai!

Jāpiebilst, ka visa brauciena laikā Imre vairākkārt pārliecinājās, vai slidošana pa ledu ir droša, ieurbjot ledū nelielus caurumiņus. Allaž ledus bija vismaz 30 centimetrus biezs, kas deva zaļo gaismu šai aktivitātei. Tāpēc tiem, kas vēl šaubās par to, vai atrašanās uz ledus ir droša, varu apstiprināt, ka jau sākumā atbildīgais par grupu noinstruē, kā pareizi jāslido, kur nevajadzētu slidot (tuvu kārkliem) un kā savaldīt savu braucamrīku, ja gadās kaut kur aizķerties vai sašūpoties. Ledus ezerā nav vis tik gluds kā hokeja hallē, taču nav arī tik kalnains, ka aiz izcilņiem varētu aizķerties.

Plašāk par slidošanu ar skrejslidām lasiet šeit.

Kamēr Latvija var lepoties ar kamaniņu un bobsleja trasi Siguldā, Igaunijas pilsētiņa Otepē godā ceļ sporta centru "Tehvandi", kura kompleksā atrodas gan biatlona trase, gan tramplīnlēkšanas un skatu tornis, gan vēl citas aktīvās atpūtas iespējas. Ne velti Otepe tiek dēvēta par Igaunijas ziemas sporta veidu galvaspilsētu.

Otepē vienuviet rodamas iespējas dažādām aktivitātēm gan iekštelpās, gan ārtelpās. Plašāk gan apskatījām biatlona trasi, kā arī Otepē Ziemas sporta veidu muzeju, kas izvietots "Tehvandi" stadiona kompleksa telpās. Tajā skatāmas gan igauņu sportistu medaļas un tērpi, gan dažādu laiku slēpes un sporta piederumi un cita atribūtika, kas noteikti patiks kaislīgam sporta fanam. Muzejs ir gana mazs un kompakts, tāpēc tā apskatei nevajadzēs veltīt visu dienu, taču Igaunijas sporta zvaigžņu pārzinātājam un interesentam tajā pavadītais laiks noteikti būs vērtīgs.

Turklāt muzejs piedāvā pašam iejusties biatlonista ādā un izmēģināt veiksmi, šaujot pa pieciem mērķiem ar rotaļu šaujamieroci. Ierocis pašam ir jāuzvelk, imitējot darbības, kuras sportisti ikreiz veic sacensībās, un jāmēģina trāpīt tieši mērķī, virzienu skatoties ieroča actiņā. Tie, kuri trāpīs visos mērķos, var droši sēsties ādām klātajā uzvarētāja krēslā, kurā savulaik sēdējuši arī spilgtākie igauņu sportisti.

Ja Munameģis nav pa ceļam, kā otru augstāko vietu Igaunijā var apmeklēt Otepē. "Tehvandi" tramplīnlēkšanas tornis, kas vienlaikus ir arī skatu tornis, piedāvā elpu aizraujošu iespēju pacelties 218 metrus virs jūras līmeņa un uz mazo pilsētiņu, tramplīnu, biatlona trasi un koku galotnēm paskatīties no augšas. Tāpat ir iespējams arī vērot sportistus, gatavojamies sacensībām. Jāteic, ka tik tuvu šim sporta veidam vēl nekad nebiju bijusi un to vēroju vien televizorā, taču klātienē tramplīnlēkšana rada pavisam citas sajūtas. Sportisti viens pēc otra rūpīgi sagatavojās lēcienam un drosmīgi laidās lejā, vēlreiz paceldamies ar liftu un lēcienu atkārtodami.

Par iespējām apmeklēt skatu torni lasiet šeit. Savukārt par sporta kompleksa piedāvātajām iespējām lasiet šeit.

Kā uzsvēra Otepē tūrisma informācijas centra pārstāve, sportiskais gars šajā pilsētiņā harmoniski savijies ar dabu, tāpēc tā ir īstā vieta sportistiem, lai nodotos treniņiem un piedalītos sacensībās. Teju vai uz katra soļa ir kāds ceļš vai taka, kur var netraucēti skriet, pastaigāties, nūjot, braukt ar velosipēdu vai vienkārši baudīt skaisto Otepē dabu.

Šo par sporta veidu tradicionālajā izpratnē vis nenosauksi, taču zemledus makšķerēšanai fanu netrūkst ne Latvijā, ne kaimiņzemē. Kā vairākkārt smejoties teica Igaunijas tūrisma pārstāvji, igauņiem nav raksturīgi komandu sporta veidi, tā vietā viņi priekšroku dod individuālajām disciplīnām. Un kas gan varētu būt vēl individuālāks, ja ne stundām ilga sēdēšana pie āliņģa, cenšoties uzveikt pretinieku zem ledus?

Latviešu Igaunijā, īpaši pie Peipusa ezera ziemas mēnešos, ir daudz. Pāris stundu ilgais brauciens uz kaimiņzemi ir tīrā pasaka kaislīgiem bļitkotājiem, kuri uz dažām stundām vai pat dienām nododas savrupai dzīvei uz viena no lielākajiem ezeriem Eiropā. Taču tūrisms ap Peipusu vēl tikai attīstās un jau šobrīd var piedāvāt ne tikai lielo lomu – dažādas zivtiņas, bet arī nedaudz citādu un pat unikālu atpūtas iespēju.

Uz Peipusa ezera aptuveni divus kilometrus no krasta nonācu tādā kā džipā, kam piestiprināta piekabe, uz kuras draudzīgi var sasēsties aptuveni ducis cilvēku. Ar to daudzi vietējie tiek nogādāti prom no krasta, kur ierīkot makšķerēšanas vietas. Lai arī šķita, ka spēkrats vien aizvedīs mani tālāk ezerā un dosies atpakaļ, tā nenotika, un pat vairāk nekā stundu, ko pavadīju uz Peipusa ledus, džips atradās turpat. Ledus bija pietiekami biezs. Un arī šeit nācās apbruņoties ar biezu drēbju kārtu, jo vējš ieskrienoties nevienu nesaudzē un nav arī vietas, kur patverties. Taču te lieti noder kāds termoss ar karstu tēju, kas atrašanos uz sasalušā ūdens padara īpašāku.

Tā kā daļa Peipusa atrodas Igaunijas, bet daļa – Krievijas teritorijā, vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt, ka īpaši labos un skaidros laikapstākļos tiešām var saskatīt pretējo ezera krastu, attiecīgi – kaimiņvalsti. Tas gan esot izdodas ļoti reti, jo laikapstākļi ne vienmēr ir tik labvēlīgi.

Vēl viena ar ziemu un aukstām vēsmām saistīta iespēja ir atpūta vecticībniekiem raksturīgā mājiņā Varnjā, ciematiņā Peipusa ezera krastā. Tā ir vidēja izmēra privātmāja, kura izveidota senatnīgā estētikā un, kā īpaši uzsvēra mājas saimnieki, kurā nav siltā ūdens (nav arī krāna ūdens). Lai arī mūsdienās citās šāda tipa mājās, kur dzīvo vietējie iedzīvotāji, ir iespējams tikt pie kanalizācijas sistēmas, siltā ūdens un citām priekšrocībām, ar naktsmītnēm "Mesitare" to īpašnieki centušies izveidot vietu, kur var gan notikt korporatīvie pasākumi, gan atbraukt tūristu grupas un piedzīvot nedaudz citādu atpūtu un nošķiršanos no ārpasaules. Tāpat tiek piedāvāta iespēja izmēģināt dažāda veida pirtis un doties gadalaikam atbilstošās aktivitātēs Peipusa ezera apkārtnē.

Plašāk par iespējām iejusties vecticībnieku mājiņā var lasīt šeit.