Ceļojuma stāsts: Jaunais gads Irānā sākas martā un līdzinās latviešu saulgriežu svinībām  (6)

Nourūza līdzības ar latviešu svētku tradīcijām mani ieintriğēja doties meklēt to simbolisko nozīmi un vēsturiskās saknes pie viena no mūsdienu pazīstamākajiem Persijas seno mītu un vēstures pētniekiem Šervina Vakīlī.

Vakīlī stāsta, ka šo svētku saknes meklējamas senajā Mezopotāmijā, Bābeles pilsētā, tagadējā Irākas teritorijā. Divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras Bābeles pilsētā tikuši svinēti pasaules radīšanas un pavasara svētki "Akitu". Tāpat kā šodienas Irānā svētki ilga trīspadsmit dienas. Priesteris publiski lasīja pasaules radīšanas mītu "Enuma Eliš", un cilvēki varēja vērot šī stāsta teatrālo uzvedumu.

Šā uzveduma ietvaros trīspadsmitajā svētku dienā dievu dievs Marduks devās precēt dievieti Ištāru, ūdens un dzīvības sargātāju. Viņu pils atradās skaista dārza vidū un "pasaules radīšanas" jeb, citiem vārdiem sakot, "apaugļošanas" ceremonija varbūt pat notikusi publiski, kā pamudinājums visiem iedzīvotājiem, ka jādodas radīt jauna dzīvība. Šodienas Irānā trīspadsmitajā svētku dienā, ko sauc par "sizdah be dar", cilvēki dodas pie dabas piknikā un tekošā ūdenī tiek iemesti diedzēti kviešu asni, kas simbolizē jauna dzīvības apļa iekustināšanu…

Nedēļu pirms Jaunā gada, trešdienā, ko persiešu valodā sauc par "čahāršanbe sūrī", ielās un laukos tiek iedegti ugunskuri. Lecot pāri ugunskuram, tiek saukts: "Ņem to manu dzelteno un dod man savu sarkano". Vakīlī skaidro, ka "sūrī" senajā persiešu valodā nozīmē "sarkans". Tāpēc šīs dienas simboliskā nozīme ir zemes iesildīšana un cilvēku garīgā attīrīšanās. Tā varbūt ir tā pati "uguns šķīstīšana": mītiskais putns Fēnikss, kurš piedzimst no pelniem, un Ābrams, kurš neskarts iznāk no Nimrūda naida kurtās uguns.

"Čahāršanbe sūrī" uguns parasti tiek aizdedzināta ar sakaltušiem zariem, lapām, augiem. Tiek dedzināts vecais, mirušais, lai dotu vietu jaunajam, dzīvajam.

Nourūza svētkos uz ielām parādās sarkanā tērps vīrietis ar melni krāsotu seju, kuram rokās tamburīns un kurš lauzītā valodā dzejas ritmā dzied par Jaunā gada atnākšanu. Šo vīriņu sauc Hādžī Fīrūza. Daudzi zina stāstīt, ka viņš ir tas pats eiropiešu Ziemsvētku vecītis. Hādžī Fīroūza melnā seja tiek saistīta ar senās Mezopotāmijas mītisko tēlu Dumūzī, kurš bija nokāpis mirušo valstībā, lai no turienes izvestu savu sievu. Viņam atgriežoties zemes virsū, sākas pavasaris un beidzas vasaras un ziemas sausuma laiks. Viņa seja ir melna, jo viņš pabijis zem zemes.

Vakīlī Hādžī Fīrūza tumšo sejas krāsu skaidro ar to, ka agrāk Irānā bijis daudz ieceļotāju no Indijas, ciltis, kas rados čigāniem. Viņi ceļojuši apkārt, dziedādami un spēlēdami, un viņu ādas krāsa bijusi tumšāka nekā Irānas iedzīvotājiem. Arī tas, ka šodienas Hādžī dzied ar zināmu akcentu, varētu būt pierādījums šim pieņēmumam.

Savukārt no Sasanīdu laikiem (persiešu karaļu dinastija, kas valdīja no 224.g.p.m.ē. līdz 650.g.) saglabājušās liecības par Jaunā gada vecīti, sauktu par "Mīr Nourūz" vai "Baba Nourūz". Baltās drēbēs tērpies, viņš Jaunā gada dienā ieradies karaļa galmā un teicis: "Es esmu Nourūz". Karalis viņam atbildējis "Laipni lūgts, Nourūz!" un apdāvinājis viņu ar zelta monētām.

Katra irāņa mājās uz Jauno gadu tiek klāts īpašs galds, kur izvietoti septiņi priekšmeti ar simbolisku nozīmi. "Sir" jeb ķiploks, lai aizbaidītu ļaunos garus un slimības; "sabze" jeb diedzēti kviešu vai lēcu graudi, kas simbolizē tīru ūdeni un augu valsts atdzimšanu; "sib" jeb ābols, auglības un sievišķības simbols; "samanū" jeb no kviešu graudiem pagatavota salda masa, kā pārticības simbols; "sendžed" jeb kaltēti, olīvām līdzīgi augļi mīlestības veicināšanai; "serke" jeb etiķis, pacietības un mūžības simbols; un "sumak" jeb ieskābena sarkana garšviela, kura simbolizē lietu.

Uz šī galda, ko tautā dēvē par "Haft sin" (septiņi "s" burti), liek arī spoguli, sveci un monētas. Līdzīgi kā latviešu Lieldienās, Irānā uz Jauno gadu tiek krāsotas olas. Tās arī tiek liktas uz "Haft sin" galda, kā dzīvības simbols. Zelta zivtiņa, īpaši iecienīta bērnu vidū, ir nesenāks "Haft sin" galda pienācējs, un tās ierašanos daudzi skaidro ar ķīniešu Jaunā gada tradīcijām.

Vakīlī uzskata, ka priekšmeti, kas šodien atrodas uz "Haft sin" galda, laikā gaitā ir mainījušies. Akamenīdu laikos (Persijas karaļu dinastija, kas valdīja no 550. g.p.m.ē. līdz 330. g.) uz Jaunā gada galda esot likti septiņi dažādi ēdieni, tāpēc galds ticis saukts par "haft čin" (septiņi klājumi).

Pirms islāma ticības pieņemšanas uz Nourūza galda esot atradusies Zaratustriešu svētā grāmata Avesta. Šodien uz "Haft sin" galda tiek likts Korāns un persiešu dzejnieka Hāfeza dzejas krājums. Hāfeza dzeja Irānā tiek lasīta visos svarīgos svētkos kā nākotnes vēstījums.

Latviešiem droši vien nav svešs Persepoles vārds. Tā ir pils, kuras drupas var apskatīt šodienas Irānā, 60 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Šīrāzas pilsētas. Ir pamats domāt, ka šī pils, ko persiešu valodā sauc par "Takhte Jamshid" un kas nozīmē "Džamšīda tronis", tika celta kā vieta, kur svinēt Jauno gadu. Karalis Džamšīds arī persiešu slavenajā eposā "Šāhnāme" ("Karaļu grāmata") tiek minēts kā Jaunā gada tradīcijas dibinātājs.

Gar trepēm, kas ved uz bijušo karaļa troni, var skatīt akmenī grebtas skulptūras, kas attēlo pārstāvjus no dažādām senās Persijas impērijas provincēm: babiloniešus, asīriešus, mēdiešus, kabuliešus…Arī slavenais attēls ar lauvu, kas uzbrūk govij, tiek skaidrots kā Jaunā gada uzbrukums vecajam gadam. Lauva simbolizē sauli, kas cenšas projām dzīt govi – Mēnesi, tumsu. Diena simboliski cenšas uzveikt nakti.

Kīrs Lielais, zināms arī kā Kīrs II, Kīrs Varenais un Kīrs Vecākais, bija Persijas valdnieks no Ahamenīdu dinastijas, Ahamenīdu impērijas dibinātājs. 539. gadā pirms mūsu ēras, kad viņš iekaroja Babilonu, viņš uz slavenā Kīra cilindra, ko daudzi dēvē par senāko cilvēktiesību hartu, lika iegravēt: "Un cilvēki kļuva priecīgi…viņu acis sāka mirdzēt". Vakīlī uzskata, ka šis teikums varētu attiekties uz Kīra pavēli babiloniešiem atkal ļaut svinēt Jauno gadu pēc desmit gadu aizlieguma asīriešu karaļa Nabonīda valdīšanas laikā.

Babilonas un Persijas impērijas vairs nav. Kādreizējā Mīdija, Parta un Babilona nu kļuvušas par Irāku un Irānas Islāma Republiku. Bet tāpat kā pirms trīstūkstoš gadiem, šodien cilvēki svin Nourūza svētkus. Pavasara svētki ir izturējuši visas vēstures vētras. Varbūt tieši tāpēc, ka svētki ir cilvēka pamattiesības. Un gribas vēlēt visiem Jaunā gada, Jaunās dienas, Nourūza svinētājiem, lai viņiem šajos svētkos acis mirdz patiesā priekā un lai viņi tā pamatīgi iesilda zemi pavasarim – līdz pat Latvijai.