Katru gadu šajā dienā pie bunkura notiek atceres pasākums, kur ierodas cilvēki no Latvijas un Lietuvas, lai pieminētu kritušos biedrus, radiniekus un varoņus, kas krita 1949. gada nevienlīdzīgajā kaujā, bet arī jebkurā citā laikā ikviens var apmeklēt piemiņas vietu un atjaunoto bunkuru Zemgales mežā, kas ir brīvi pieejams un atvērts.
Pēc PSRS karaspēka otrreizējās ienākšanas Latvijas teritorijā bija cilvēki, kas nesamierinājās ar notikušo okupāciju un nevēlējās atbalstīt jauno varu, bet turpināja cīnīties par brīvību. Viņi nelielās grupās slēpās mežos, no kurienes ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu Latvijā. Nacionālo partizānu karš ilga vairāk nekā 12 gadus un izvērtās visā Latvijas teritorijā, turpinoties līdz 1957. gada sākumam.
Pirms 70 gadiem – 1947. gadā – izveidojās arī Kārļa Kraujas vadītā partizānu grupa, kas slēpās Zemgales mežos. Tie bija bijušie strēlnieki, vīri, kas negribēja dienēt padomju armijā un cilvēki, kas gribēja atgūt Latvijas neatkarību. 27 cilvēku grupas vadītāja īstais vārds bija Visvaldis Žanis Brizga, bet segvārds – Kārlis Krauja. 1948. gada oktobrī grupai pievienojās arī deviņi lietuviešu partizāni. Rudenī Īles mežos tika izbūvēts 9x6 metrus liels, visai labi aprīkots bunkurs, kurā tad arī šie mežabrāļi apmetās.
1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā (Kārlis Krauja starp viņiem nebija – viņš krita cīņā 1950. gadā Saldū), izcīnīja savu pēdējo kauju pret neiedomājamu pārspēku – 760 vīru lielu Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Agri no rīta sākās sīvas cīņas, kas ilga veselas piecas stundas. "Džonijs (Alfrēds Šķēle) atgāž vāku – tas paliek eņģēs vertikāli, izliek "zāģi" un raida kārtu. Pa paceltās lūkas dēļiem sijājas lodes. Kā kad uz tiem kāds bērtu zirņus. Par izlēkšanu no tranšejas nu jau vairs nav ko domāt. Mikus noceļ "zāģi" (rokas ložmelēju MG-42), kas traucē izmest granātas. Kad tās eksplodē, ložu krusa nemazinās," šādas liktenīgā rīta partizāna Modra Zihmaņa atmiņas lasāmas uz informācijas stenda pie bunkura.
Šajā dienā 15 partizāni mira (vairāki no viņiem, jūtot bezcerīgo stāvokli, bunkurā nošāvās paši), bet deviņus saņēma gūstā.
Ilgus gadus par bunkura esamību Īles mežos nedrīkstēja runāt. Tikai 1992. gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos, teikts "Latvia.Travel".
Pie bunkura tika uzstādīts balts krusts, piemiņas akmens ar visu kritušo vārdiem un granīta stēla, bet pats bunkurs atjaunots tieši tāds, kāds bija pirms saspridzināšanas – gara, tumša eja ar papildu lūku vienā galā, telpu dzīvošanai - otrā, un pamatīgu guļbaļķu ieeju vidū.
Zem koka celmiem paslēptas ventilācijas lūkas.
Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Brīdī, kad mežā neviena cita nav, šī vieta var šķist visai biedējoša un, zinot, kas te noticis, rodas dīvaina sajūta, bet, iznākot atkal virszemē, meža piesaulītē, kur pavasaris gūst uzvaru pār ziemu, zied lazdas un kūst sniegs, viss atkal nostājas savās vietās.
Blakus bunkuram atrodas arī piknika vieta un pie ceļa – informācijas stends.
Ko vēl apskatīt?
Ja esat šajā pusē, vērts aizbraukt arī līdz Lielauces ezeram, kura krastā slejas vecā pils, ko var arī apskatīt, izstaigāt tās skaisto parku, bet pa garu laipu no pils var aiziet līdz Lielauces ezera laivu bāzei, ko apsaimnieko Latvijas valsts meži.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
