Vairāk par Māra Upenieka ceļojumiem lasiet blogā "Kā tur ir" vai "Facebook" lapā , bet šeit atrodami viņa iepriekšējie ceļojumu stāsti par Haiti bīstamo graustu rajonu un Rietumāfriku.
Nagasaki. Pilsēta slavena ar divām lietām. Pirmā – šī ilgu laiku bija vienīgā vieta, kur totāli izolētajā samuraju Japānā tika ielaistas ārzemju vēsmas – rezultātā te ir vecākā no nedaudzajām čainataunām valstī, kā arī vēsturiska holandiešu ietekme, samuraji visžēlīgi no viņiem pieņēma dažādas Rietumu gudrības. Un otrā – tie paši nepateicīgie Rietumi 1945. gadā šeit notestēja vienu no divām bēdīgi slavenajām atombumbām.
"Japan Rail Pass" ir vilcienu caurlaide Japānā. Brīnišķīga lieta. Nedēļai tas man izmaksāja apmēram 250 eiro. Taču tas tikai sākumā izskatās dārgi – divu stundu brauciens uz Nagasaki un atpakaļ izmaksā apmēram 70 eiro. Ja plāno braukt daudz, kas manā gadījumā ir šķērsot visu valsti, caurlaide atmaksājas ļoti drīz un ļauj stipri ietaupīt. Transporta cenas šeit mēdz būt nežēlīgas. Tātad – divas stundas un es esmu Nagasaki. Holandiešu kvartāls lepojas ar mazu atraudziņu no slavenās Ņujorkas gludekļa mājas, Flatiron Building.
Savukārt Čainataunā redzami iespaidīgi drakonu cīņu gobelēni, darināti no LED lampu virtenēm un savilcējiem.
Un tikpat kolorīts vietējais kungs.
Medmāsiņas kautrējas no maziem zilonīšiem un manis. Vispār – tāda materiāla "emoji" kultūra šeit ir ļoti izplatīta. Ja ir iespēja kaut kam par godu radīt ķinķēzu, japāņi to noteikti izdarīs un ar lepnumu materializēs.
Skulptūra, kurai jau ir vienalga.
Šejienes restorānu klasiskais magnēts – ēdienu plastmasas maketi. Jāatzīst, māksla izkopta diezgan labi.
Klusā daba. Nagasaki ir gana tālu uz dienvidiem, lai sprauktos ārā palmas.
Un te arī mans jūrā dusošais, brīnišķīgais bonuss. Ne pārāk kvēls, tomēr sapnis, ko pie izdevības, esot Japānā, realizēju. Hašimas jeb Karakuģa sala (vairāk lasiet šeit). Kādreiz te bija ogļraktuve, kurai par godu mikroskopiskā saliņā tika uzcelta arī pilsēta piectūkstoš cilvēkiem – darbiniekiem un viņu ģimenēm – uz brīdi padarot šo vietu par blīvāk apdzīvoto teritoriju pasaulē. Šobrīd te viss ir beidzies, un tā ir diezgan šermulīga paskata spoku pilsēta. Kas pat iedvesmojusi Džeimsa Bonda filmas "Skyfall" radītājus izraudzīties šo vietu par ļaundara, Havjera Bardema tēlotā Silvas, perēkli. Filmēšana gan diemžēl nenotika realitātē – vieni vienīgi gļēvulīgi specefekti.
Pasākums izskatās iespaidīgi. Vēlāk uztaisīšu plašāku reportāžu par šo.
Nagasaki kursē apmēram atombumbas laika tramvajiņi. Skaisti.
Zivs, kura negribēja fotografēties, bet tā arī man neko nespēja šajā sakarā padarīt.
Padsmit minūtes pirms vilciena atpakaļ uz Fukuoku vēl paspēju uz saulrietu nereālā vietā – skaistākajos kapos, kādos jebkad esmu bijis, ja tā var teikt.
Un arī nopriecāties par Japānas Dzelzceļa jauno, skandalozo reklāmas kampaņu, kas jau internetos izpelnījusies lērumu komentāru.
Tālāk uz Hirosimu. Ceļojot ar japāņu kosmiskās programmas vilcieniem, zūd ātruma un laika izjūta. Šodien esmu nobraucis gandrīz 600 kilometrus, taču tas viss – transportā pavadot tikai mazliet vairāk par divām stundām. Lai nu kā – šodien galvenais izpētes objekts – pasaulslavenā Hirosima. Kas vēl šeit ir bez atombumbas?
Šāds monstrs brauc ap 300 kilometrus stundā. Iedomājieties, tādā laika sprīdī tikt no Rīgas līdz Tallinai. Pat kotlešmaizes var nepaspēt izvīstīt.
Līniju ritmi atombumbas epicentrā izveidotajā piemiņas parkā.
Pa ceļam novēroju vilcienu sektas sanāksmi.
Hirosima, saprotams, ir uzbūvēta pilnīgi no nulles. Centrs ir moderns, daudzstāvkastīgs, diezgan nekāds. Pat senlaicīga tempļa stilizācija uztupināta uz kaut kādas betona konstrukcijas.
Japāņi nevar atturēties pat brīdinājumus par nāves briesmām kāpjot elektrības stabā ilustrēt ar saviem multiplikāciju tēliem.
Arī lūkas te ir krāsainas un dzīvespriecīgas.
Pie katras gājēju pārejas stāv šāda tante un kaut ko skaidro.
Pilsētā, salīdzinoši ar citām manis šeit redzētajām, ir ļoti daudz velosipēdistu.
Un arī savs senlaicīgas pils kvartāls. Zinot vēsturi – "feiks", kā teiktu Tramps.
Un arī īsta štelle – pats vēstures notikuma simbols. Bumba uzsprāga virs šīs ēkas, to nesagraudama. Apkārt mākslinieciski izmētāti drupu akmeņi, iekšā līst nedrīkst.
Un ar dronu lidot tuvāk arī ne.
Neesmu muzeju fans, bet nevaru šoreiz neieiet. Ekspozīcija ir, maigi izsakoties, diezgan šķebinoša.
Turpat netālu satieku pirmo pilnīgi trako vietējo iedzīvotāju.
Izejmateriāls rotaļlietu kaudzei, kurā viņš ieperinājies ir ērti ievācams jebkurā mums jau pazīstamajā mantiņu automātā.
Hirosimas hipsteri ir tikuši pāri "craft" burgeru ērai. Tagad jaunais melnais ir "craft" kartupeļi frī.
Mazliet vairāk nekā stunda, un esmu Kobē, Rīgas sadraudzības pilsētā. Pie Mākslas akadēmijas, starp citu, atrodas pulkstenis, kas šobrīd rāda manu, Kobes laiku. Nepilna kilometra attālumā no dzelzceļa stacijas, kalnā uzeju šādu ūdenskritumu. Kontrastu zeme tā Japāna.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
