Latviete Ugandā: vieta, kur sākas Nīla, plosās HIV un korupcija, bet cilvēki ir sirsnīgi  (1)

Uganda ir valsts Āfrikas kontinenta austrumos un atrodas uz ekvatora. Tai ir kopīga robeža ar Keniju, Dienvidsudānu, Kongo Demokrātisko Republiku, kā arī Tanzāniju, bet tai nav izejas uz okeānu. Uganda zināma kā ezeru zeme Āfrikā. Liela daļa pasaules slavenā Viktorijas ezera atrodas valsts dienvidu daļā un robežojas ar valsts galvaspilsētu Kampalu. Nīla, viena no pasaules lielākajām upēm, arī sākas Ugandā, un tai par godu nosaukts Ugandā populārākais alus "Nile".

Lielbritānija Ugandu iekļāva savu koloniju sarakstā 1894. gadā, tādējādi apvienojot teju 40 dažādas ciltis ar atšķirīgām tradīcijām un valodu. Savukārt neatkarību Uganda ieguva vien 20. gadsimta otrajā pusē, proti, 1962. gadā. Tam sekoja neskaitāmi konflikti un sadursmes starp atšķirīgajām ciltīm, bet, galu galā, Uganda saglabāja britu koloniālisma laikā noteiktās robežas.

Lai arī valsts oficiālā valoda ir angļu un svahili, kas ir populāra cilts valoda valsts dienvidos, kur atrodas Kampala, iedzīvotājiem ļauts oficiālās iestādēs izmantot visdažādākās valodas, kādās vēsturiski runājuši iedzīvotāji.

Ugandieši, pirmkārt, runā savas cilts valodā, bet tikai pēc tam iemācās angļu. Zināt savas cilts valodu, vēsturi un kultūru vietējiem ir ļoti svarīgi. Iepazīstoties ar kādu, ugandietis uzskatīs par svarīgu pastāstīt, no kura valsts reģiona viņš nāk. Ja kaut ko esi lasījis vai dzirdējis par konkrēto vietu un vari pastāstīt, Ugandā tiksi aplaimots ar pretimnākošu attieksmi un draudzību.

Lai arī valstī dzīvo dažādu cilšu pārstāvji, iebraucējam būs grūti noteikt atšķirību. Vietējiem ir ļoti tumša ādas krāsa, visiem ir praktiski vienādas frizūras. Gan sievietes, gan vīrieši regulāri skuj matus, citādi tos nav iespējams sakārtot un veidojas tā saucamā afro frizūra. Autobusa šoferis vienā sarunā atklāja, ka nemaz nezina, kā viņa mati izskatītos, ja izaugtu garāki par pāris centimetriem. Jau no agra vecuma vīrietis katru nedēļu matus noskuj gandrīz pilnībā. Sievietes gan dažreiz izvēlas matus pīt bizītēs – tad tos var audzēt arī garākus.

Pēc "Worldatlas" datiem lielākā daļa iedzīvotāju valstī ir kristieši (85,5%), kam seko islāmtiscīgie (12,1%). Pastāv vairākas cilšu reliģijas, kā arī tiek praktizēts budisms, bahai reliģija un hinduisms. Kampalā ir diezgan liela indiešu kopiena, kas saistīts ar to, ka 19. gadsimta nogalē briti no Indijas ieveda darbaspēku, kas būvēja dzelzceļu no Kenijas pilsētas Mombasas uz Kampalu. Poļu žurnālists Rizards Kapuščinskis (Ryszard Kapuściński) vienā no savām grāmatām par Āfriku "Saules ēna" (Shadow of the Sun) skaidro, ka tajā laikā bijis ļoti nepieciešams dzelzceļš Āfrikas austrumos, lai piekļūtu dažādiem izrakteņiem. Baltajiem cilvēkiem būvniecību uzticēt nevarēja, jo viņi Āfrikā bija jāuztver kā augstāka rase, savukārt vietējie toreiz vēl neizmantoja naudu un neizprata, ko nozīmē algots darbs. Tā kā koloniālistiem bijis grūti mobilizēt vietējos darbam, tādēļ briti nolēma no Indijas ievest cilvēkus, kas darītu melno darbu. Indiešiem vietējā daba nav bijusi zināma, darbu regulāri traucējuši savvaļas dzīvnieku uzbrukumi, bet, galu galā, dzelzceļš tika pabeigts. Mūsdienās Ugandas indiešu kopiena ir ļoti noslēgta, stāsta vietējie.

Izbraucot no Kampalas, atklājas pavisam cita dzīve. Liela daļa ugandiešu dzīvo laukos, kur ikdienā galvenokārt audzē kukurūzu, prosu, pupiņas un citas kultūras. Vietējie dzīvo māla būdiņās ar salmu jumtiem. Vietās, kur cilvēku vairāk un izveidojies ciemats vai maza pilsēta, norisinās aktīva tirdzniecība. Uz ielām vietējie tirgo visdažādākās lietas – gultu konstrukcijas, mēbeles, ēdienu, saimniecības preces – visu, ko vien var iedomāties.

Dzīve gan ir diezgan skarba. Cilvēkiem reģionos ūdens pieejams dziļurbumos. Pa dienu uz to parasti dodas sievietes ar "jerry cans", kas ir plastmasas kannas, kur iepildīt ūdeni. Rinda uz ūdeni var būt diezgan gara, tādēļ dažreiz cilvēki kannas saliek rindā, dodas padarīt citus darbus, bet vēlāk atgriežas pakaļ ūdenim.

Runājot par higiēnu, cilvēkiem reģionos ne vienmēr pieejamas tualetes vai vietas, kur nomazgāt rokas. Labākajā gadījumā ir izrakta bedre, kas norobežota ar sienām no citiem, bet sliktākajā cilvēki dabiskās vajadzības nokārto klajā laukā. Ar dažādu starptautiski un vietēji finansētu programmu palīdzību arvien vairāk vietējie tiek apmācīti ievērot vienkāršākos higiēnas pasākumus.

Neskatoties uz dzīves skarbumu, arī reģionos cilvēki ir laipni un sirsnīgi. Parasti ģimenēs ir daudz bērnu, līdz ar to visapkārt kūsā nepārtraukta dzīvība. Viena sieviete dzīves laikā šeit mēdz dzemdēt līdz pat 11 bērniem. Bērni rotaļājas, mātes rūpējas par māju un strādā uz lauka, bet vīrieši parasti dodas tirgoties. Ne visi prot lasīt vai rakstīt, bet, apskatot dažādus lauku ciematus, var redzēt, ka bērni iet uz vai nāk no skolas. Svarīga vieta ciemos ir mango koki, kas pēc lieluma varētu līdzināties mūsu ozoliem. Tur vēsturiski sēdējis ciema vecākais, kas stāstīja visādas leģendas bērniem, kas ap viņu sasēdās.

Pirms doties uz Ugandu, ieteicams vakcinēties pret hepatītu A, hepatītu B, pret meningo-koku, pret tīfu, kā arī līdzi ņemt zāles pret malāriju, kas pēc stipruma līdzinās antibiotikām. Valstī neielaiž gadījumā, ja neesi vakcinējies pret dzelteno drudzi. Vīzu izsniedz tikai tad, ja vari uzrādīt dokumentu, ka esi vakcinēts. Protams, gadījumā, ja kādā veidā esi ieradies valstī bez vakcīnas, uz robežas par to parūpēsies.

Tropiskās slimības nopietni uztver ne tikai tūristi, kas ierodas Ugandā, bet arī vietējie. Malārija un citas kaites, ko pārnēsā dažādi moskīti, ir vieni no galvenajiem iemesliem mirstībai valstī. Lai arī vietējie stāsta, ka malārija, tāpat kā gripa, ir ārstējama un to dzīves laikā var pārslimot vairākas reizes, valsts lauku reģionos, kur ne vienmēr iespējams laicīgi malāriju ārstēt, bieži gadījumi beidzas letāli.

Lai izsargātos no slimībām, naktī visi guļ zem moskītu tīkliem. Pirms gulētiešanas svarīgi pārliecināties, ka tīklā nav caurumu, kā arī pie tā nepiespiesties, lai kaitēkļi nesasniegtu ādu. Parasti moskīti sastopami laikā, kad kļūst tumšs, tādēļ iebraucēji parasti lieto pretodu līdzekli, lai tos atbaidītu. Ar parasto, kāds nopērkams Latvijā, gan nepietiks. Ja plānots ceļot uz Ugandu, ieteicams pretodu līdzekli iegādāties uz vietas, jo tur tie ir ne tikai iedarbīgāki, bet arī lētāki.

Svarīgi atcerēties, ka slimības var pārnēsāt arī cilvēki – gan ar netīrām rokām, gan asinīm, gan citos veidos. Pat ja esi vakcinējies pret hepatītu A un B, kā arī tīfu, nav garantijas, ka izsargāsies. Ieteicams ievērot regulāru roku higiēnu, kā arī nekādā gadījumā nedzert krāna ūdeni. Noķert kādu vēdera vīrusu vai sēnīti ir pavisam vienkārši. Lai arī lielākajā daļā gadījumu tas nebūs nāvējoši, vēdera vīrusi var sagādāt daudz nepatīkamu brīžu.

Slimības, ko pārnēsā ar asinīm, šeit var galvenokārt iegūt dzimumakta ceļā vai caur netīrām adatām. Ugandā ir liela HIV un AIDS izplatība, kas saistīts ar to, ka cilvēki nav informēti par grūtniecības plānošanas un izsargāšanās metodēm. Vietējie iedzīvotāji bieži ir upuri visdažādākajām slimībām, jo sevišķi laukos, kur zināšanas pat par parastākajiem higiēnas pasākumiem vēl ir švakas, kā arī ūdens pieejamība un kārtīga tualete bieži vien ir luksuss, ko ne visi var atļauties.