Galvenais ir gribēt: Ošiņu ģimenes stāsts par dārza atjaunošanu Lucavsalā  (5)

Dārzs un lauku darbi Laurai nekad nav bijuši sveši, jo visas bērnības vasaras nodzīvota plašos lauku īpašumos, kuros bija labības lauki, vairākas siltumnīcas un neskaitāmas vagas ar dārzeņiem. Taču par savu dārzu domas sāka virmot pēc otrā bērniņa piedzimšanas, jo Laura sapratusi, ka vairs nevēlos pavadīt laiku publiskajos parkos un spēļu laukumos Rīgas centrā. ''Liktenis mums piespēlēja lielisku iespēju pārņemt dārzu no vecāka gājuma cilvēkiem, un mēs nekavējoties piekritām. Mūsu dārzs atrodas Lucavsalas galā – Kazassēklī, pie paša kanāla un to nomājam no pašvaldības. Vēlme darboties tajā bija milzīga, jo īpaši, kad apzinies, ka tas viss ir tev un tavai ģimenei,'' tā par visa sākuma stāsta Laura.

Fakts, ka Lucavsalas teritorijā ir iespējams nomāt dārzu, lai tajā rušinātos pēc savas sirds patikas, noteikti daudziem ir pārsteigums. Tāpat gan jau vairumam uzreiz ir sava vīzija, kā tur varētu izskatīties, taču arī šajā ziņā Lauras darba augļi attaisno visu, pierādot, ka pat pilsētā var izveidot pasakainu dārzu, un nav nozīmes, kur tas atrodas, galvenais ir vēlme darboties. Un tās Laurai netrūkst.

Laura stāsta, ka par šāda dārza iegūšanas iespēju uzzinājusi no draugiem, kuriem tur jau bija iekopts zemes gabaliņš. ''Pateicoties viņiem, arī tikām pie savējā – viņu kaimiņiene, nespēdama vairs izbraukāt uz Lucavsalu, meklēja ģimeni, kam to visu nodot, jo dārzs bija ticis lolots un mīlēts teju 40 gadus.''

Ja Lauras gadījumā nostrādāja īstais zvaigžņu stāvoklis un viss nokārtojās pats no sevis, izprašņāju, cik vienkārši vai sarežģīti ir iegūt kāroto dārza pleķīti. ''Tikt pie ģimenes dārza ir ļoti vienkārši, jo brīvu gabalu ir daudz un ir tikai jāgrib strādāt. Pieteikšanās notiek šādi – noskati gabaliņu, nobildē to un arī blakus dārzus, piefiksē līnijas atrašanās vietu un tad dodies uz Rīgas Pārdaugavas izpilddirekciju. Esot Lucavsalā, var redzēt, kuri dārzi tiek kopti un kuri ne, tāpēc droši dodies izlūkos! Kad ir noskaidrots, vai konkrētais gabals ir pieejams, jāuzraksta iesniegums, kam sekos aicinājums parakstīt līgumu. Izmaksas gada ietvaros ir apmēram 30 eiro ar atkritumu izvešanu un zemes nodokli. Līgums jāpārslēdz katru gadu. Mums gan solīja, ka beidzot būs līgumi uz trīs gadiem, ļoti gaidām to,'' tā par birokrātiskajiem apsvērumiem dalās Laura.

Skaidrs, ka sākums pat šāda dārza labiekārtošanā nav visvienkāršākais, un to apstiprina arī Lauras dalīšanās ar atmiņām. ''Tas tik bija piedzīvojums! Mūsu skatam pavērās trīs siltumnīcas, paklāju taciņas, mēbeles, šīferu dobītes un milzīgi upeņu krūmi. Uzreiz bija skaidrs, ka gan dārzam, gan augiem vajag dot jaunu elpu. Kaimiņi mani nosauca par zemesfrēzi un jau pēc pirmajām nedēļām saprata, ka te mitīs darītāji, nevis runātāji. Vēlējos radīt drošu vidi bērniem, zālienu, kur var skriet basām kājām, puķes priekam un zemeņu dobi vēdera priekiem. Sākumā atbrīvojām dārzu no visa liekā, tad zemi nofrēzējām, noblietējām un iesējām zālienu. Līdz vasaras vidum bija saudzīgs pārvietošanās režīms, kamēr zāliens labi ieaugās, tad uzlikām žogu un varējām sākt domāt par dobītēm un siltumnīcu. Bez steigas pārdomājām kur un ko stādīt, jo dārzs ir tikai 300 m² liels un nācās pielāgoties nelielajai platībai.'' To, kā dārzs izskatījies pašā sākumā, var novērtēt arī fotogalerijā (skatīt zemāk), kur dobes ierobežotas ar šīferi un taciņas klātas ar linoleju. Kopš tā laika dārzs piedzīvojis apbrīnojamas pārvērtības, taču šie iemūžinātie attēli arī rada gandarījumu pašiem dārza saimniekiem, ik pa laikam tos aplūkojot.

Taču sūrais darbs attaisnojies jau visai drīz, jo pirmie darba augļi dārza čubinātājus priecējuši jau rudenī, kad beidzot varēja ieslīgt šūpuļtīklos un izbaudot mirkli, kad viss ir apkopts. Un tomēr, Laura arī atzīst, ka viss nekad nebūs izdarīts, jo nemitīgi ir kāds jauns plāns, ko vēl varētu paveikt. ''Mūsu lielākais gandarījums ir redzēt bērnu prieku un to, ka viņi prasa, kad brauksim uz dārzu. Tajos brīžos saprotu, ka esam izdarījuši visu, lai arī viņiem gribētos būt dabā. Bērniem tur ļoti patīk, jo var peldēties, ēst ogas, kad vien kārojas. Mēs ar laivu dodamies izbraukumos apkārt Kazassēklim un uz Zaķusalu. Arī makšķernieku mums netrūkst, un meitenes labprāt vēro, kā tiek zvejots, un aplūko katru lomu. Pusdienlaikus meitas guļ šūpuļtīklos.''

Izklausās kā paradīzē un grūti noticēt, ka dārziņš atrodas vien dažu minūšu braucienā no skaļā pilsētas centra. Vaicājot Laurai, vai šādam dārzam ir arī kādi trūkumi, tiek minēta nelūgtu ciemiņu parādīšanās, kas gadās salīdzinoši reti – vienu divas reizes gadā. Otrs negatīvais aspekts tiek minēts saistībā ar Daugavu un pavasara paliem – ja ūdens līmenis paceļas, un reizēm tas notiek līdz pat metram, tad dārza teritorija līdz ar citiem dārziem, kas atrodas blakus kanālam, applūst. Tāpat Lucavsalas mazdārziņiem Kazassēkļa daļā nav elektrības pieslēguma, kanalizācijas un arī pilsētas ūdensvada, bet pēc Lauras domām tas pat nav trūkums, jo visam var pielāgoties. ''Par elektrības neesamību pat priecājos. Vakaros mums ir ugunskurs, mājiņā vienmēr sveču gaisma un taciņas arī izgaismojam, vakari ir īpaši skaisti.''

Laura stāsta, ka pašas lolotajā dārzā pārsvarā dominē ziedi, jo vēlējusies saglabāt maksimāli daudz vietas zālienam. Lauras draugi jau zina, ka viņa allaž priecāsies par kādiem stādiem, sīpoliem un sēklām, tāpēc dārza vajadzībām daudz ko saņem dāvanās, kā suvenīrus no ceļojumiem un arī pati visai daudz gādā no vietējiem audzētājiem. ''Skaistas rozes sagādātas no Ilzes Druvkalnes rožu audzētavas Ieriķos, tie ir izcili stādi un ziediem – lieliskas krāsas. Dārzeņu sēklas pērku ''Mārupes sēklās'', savukārt dažādas sīpolpuķes gādāju pie ''Daugmales liliju'' speciālistiem. Šogad plānoju iestādīt trīs šķirņu kolonābeles, ķirsi, upenes un vēl vienu persiku, ko jau esmu noskatījusi stādaudzētavā ''Liepas'', arī gaida savu vietu Lucavsalas dārziņā. Plānoju arī paplašināt ziedu dobītes, šoreiz papildinājumu gādāšu no ''Puķu laukiem''. Esošās ābeles mums jau ir safrizētas, šo darbu gan uzticēju speciālistam Ilvaram Auseklim, kas neliedza padomu arī ogu krūmu kopšanā un tūju savaldīšanai. Pirms gādāju stādus, es lasu atsauksmes un sazinos ar audzētājiem, jo meklēju tādus augus, kas ir piemēroti Latvijas klimatam. Vīrs nolēmis izveidot dārzā ugunskura vietu ar paaugstinātām malām – tā, lai būtu bērniem droši un, spēlējot aklās vistiņas, nesanāk iekāpt iekšā,'' pieredzē dalās dārza saimniece.

Iepazīstoties ar Lauras sarakstu, kur kas tiek gādāts, gluži vai neticas, ka tam visam pietiek vietas vienā zemes pleķītī Lucavsalā. Arī pati Laura atzīst, ka pārlūkojot fotouzņēmumus, reizēm grūti noticēt, ka to visu paši paveikuši, griboties pat sev iekniebt. ''Dārzs un darbs ar zemi man ir kā meditācija, kas attīra prātu, dod spēku. Katru reizi, tur nonākot, sasveicinos ar augiem, ar pīlēm un gulbjiem. Mums ir lieliska iespēja redzēt, kā mostas daba, kā zied bērzi, kastaņi un kā šķiļas mazie pīlēni. Arī svētkus svinam dārzā, un vairs nav jāmeklē rotaļu istabas.

Manuprāt, tas kļuvis par dzīvesveidu – būt dabā un saskaņā ar dabu. Es vairs nevaru iedomāties mūsu ģimenes ikdienu bez dārza. Atceroties, kā bija agrāk, saprotu, cik daudz mums tagad ir dots. Dārzs mūs ļoti vieno arī kā ģimeni – katram ir savi uzdevumi, bet visiem kopā – atpūtas brīži un dažādi prieki. Ik vasaru mums ir gardās piknika brīvdienas ar draugiem, tad gatavojam uz grila un ugunskura un sevi lutinām ar gardām ēdienreizēm. Rudenī bērni ir atbildīgi par ābolu novākšanu, un katram ir jāsagrābj savas ābeles lapas. Reiz pat man skolā audzinātāja uzdeva jautājumu – Elīnai nav izpildīti mājasdarbi, jo viņa sakot, ka visu svētdienu esot grābusi lapas un lasījusi ābolus. Es ar smaidu atbildēju, ka patiešām tā ir. Vasarā mājās pārrodamies tikai pēc desmitiem vakarā, kad noskatīts saulriets. Arī citiem novēlu atrast savu sirdslietu un būt vairāk pie dabas – tai ir dziedinošs spēks,'' iespaidos dalās Laura.

Lai izdodas Laurai un viņas ģimenei saglabāt šo prieku pret dārza darbiem un arī atlicināt laiku starp daudzajiem dārza darbiem izbaudīt mirkli un novērtēt padarīto!

Foto no dārza: