Lietuvieša neticamie piedzīvojumi Jaunzēlandē: virsotnes, pārgājieni, izpletņlēkšana un paisuma 'uzbrukums'  (2)

Jākobs Laukaitis ir lietuviešu uzņēmējs un ceļotājs, kas pašlaik dzīvo Āzijā un visu brīvo laiku pavada ceļojot. Iepriekš varējāt lasīt par viņa piedzīvojumiem Ziemeļkorejā, Indijas graustu rajonā, Vjetnamā un citur. Vairāk par Jākobu varat izlasīt šeit, vai viņa "Facebook" un "Youtube" profilos.

"Pēdējos trīsarpus gadus ceļoju pa pasauli un esmu bijis daudz skaistās vietās. Tomēr nevaru teikt, ka kāda no redzētajām vietām bijusi tiešām skaista, pēc tam, kad esmu bijis Jaunzēlandē.
Pirms tam man visi teica, ka tā ir gleznainākā valsts pasaulē un es, protams, zināju, ka tur būs jauki. Bet es nebiju gaidījis kaut ko tik pārpasaulīgu!

Ceļojumu sāku ar lidojumu uz Oklendu, Jaunzēlandes lielāko pilsētu ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Uzreiz meklēju kādu auto, ko varētu nopirkt, un, izmēģinot trīs variantus, izvēlējos 1996. gada Mazda SUV, ko nopirku divas dienas pēc piezemēšanās Oklendā. Tajā pašā dienā sāku savu braucienu, kas kļuva par visaizraujošāko "roudtripu", kādā jebkad esmu devies.

Sāku ar tā saukto Dvīņu krasta ceļu jeb "Twin Coast Discovery Highway", kura sākumpunkts ir Oklenda un kas tālāk ved uz ziemeļiem. Braucot uz salas ziemeļiem, atklāju dažas skaistas alas, mazas pilsētiņas, milzīgus saldūdens ezerus un vēl daudzas citas brīnumainas vietas.

Tad izvēlējos braukt pa "Ninety Mile Beach" (Deviņdesmit jūdžu pludmale), kas ir dīvainākais lielceļš, pa kādu esmu braucis. Tā patiesībā ir ļoti plata pludmale, kas stiepjas 88 kilometru garumā un ir oficiāla šoseja. Tomēr neviena apdrošināšanas kompānija neapdrošina to, kas pa to brauc, jo ir pat ļoti vienkārši tur iestigt. Un, ja tā notiek, viļņi paisuma laikā vārda tiešā nozīmē aizskalo tavu auto jūrā (paisums šeit ir divas reizes dienā). Šāds liktenis piemeklējis tūkstošiem automašīnu šajā vietā.

Veiksmīgi jau biju šķērsojis visu pludmali, un tad arī mana mašīna iestiga slapjajās smiltīs. Tā kā tuvumā nebija neviena, kam lūgt palīdzību, skrēju uz tuvējo lielceļu, lai apturētu kādu garāmbraucēju. Pēc 15 minūtēm viens pikaps apstājās un aizveda mani pie veca vīra, kas no līdzīgām nepatikšanām izvilcis simtiem mašīnu un autobusu. Aizbraucām pie mana auto un izvilkām, pirms viļņi to bija aprijuši. Tas viss par 50 "zaļajiem"!

Tajā pašā dienā vēl aizbraucu līdz Jaunzēlandes galējam ziemeļu punktam, kur tiešām izskatījās kā pasakā. Tur ir bāka, ko kuras var saskatīt Tasmāna jūru un Kluso okeānu.
No turienes uzsāku ceļu uz dienvidiem.

Pēc dažām dienām nonācu pie valsts augstākā vulkāna (2797 metri virs jūras līmeņa) un uzkāpu tā virsotnē. Vietējie stāstīja, ka šī ir vieta, kur slavenajā "Gredzenu pavēlnieka" sāgā filmēti Mordoras vārti. Kad pirmo reizi redzēju filmu, man bija knapi 10 gadi, bet tagad pats devos pārgājienā pa, manuprāt, visiespaidīgākās filmas uzņemšanas laukumu! Jutos tā it kā sens sapnis būtu piepildījies.

Nākamajā rītā cēlos cik vien agri iespējams, lai dotos uz Tongariro kalnu pāreju, kas ir slavena UNESCO Pasaules mantojuma vieta. Todien nogāju 20 kilometrus, apskatot satriecoši skaistus kalnus, ezerus un ielejas. Šķiet, ka šīs bija vietas Jaunzēlandē, kur jutos visnereālāk – man pat dažbrīd bija sev jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Pat ne tik daudz kalnu dēļ, bet visas ainavas, kas ceļa gaitā pletās man apkārt.

Pēc tam šķērsoju arī Dienvidu salu. To mēdz uzskatīt par skaistāko Jaunzēlandes daļu nacionālo parku un kultūras mantojuma vietu dēļ. Nolēmu doties uz dienvidiem pa salas rietumu krastu un tā bija mana pirmā saskarsme ar šo vietu. Līdz ko tur nokļuvu, zināju, ka šī ir vieta, kur mīt īstā dzīves jautrība.

Sāku ar to, ka apmeklēju "Abel Tasman" nacionālo parku. Tas ir viens no slavenākajiem parkiem Jaunzēlandē. Tas stiepjas aptuveni 70 kilometrus gar krastu, un tas nozīmē, ka vienlaikus atrodies pludmalē un kalnos. Parasti devos augšup kalnā, tad lejup, kur pabiju vairākās brīnišķīgās pludmalēs un tad atkal kāpu kalnā, atkal lejā un uz pludmalēm. Šajā vietā mans pārgājiens ilga divas dienas – nogāju 35 kilometrus dienā. Lai arī beigās vairs nejutu savas kājas, šīs sāpes bija simtreiz tā vērtas.

Tad devos uz nelielu pilsētu – Vanaku (Wanaka). Tas ir populārs kūrorts kā ziemā (slēpošanas), tā vasarā (ūdenssports un pārgājieni). Sākotnēji plānoju tur pavadīt tikai vienu dienu, lai apskatītu Vanaku, jo jau tā biju nedaudz aizkavējies. Tomēr brīdī, kad tur nokļuvu, sapratu, ka palikšu daudz ilgāk. Tur bija satriecoši!

Pirmajā dienā devos pa Vanakas populārāko pārgājienu maršrutu "Roy's Peak" jeb "Roja smaile". Tas sākas aptuveni trīs kilometrus no pilsētas centra. Jau pēc dažām stundām redzēju tos skatus – vienkārši nespēju noticēt, ka šāda vieta eksistē reālajā pasaulē. Tas vārda tiešā nozīmē lika aizrauties elpai, un nevarēju sagaidīt, kad varēšu doties vēl citos piedzīvojumos šajā vietā.

Katru dienu devos haikot citā maršrutā, lai redzētu un izbaudītu pēc iespējas vairāk, apskatot apkārtni. Visgrūtākais pārgājiens bija "Isthmus Peak" maršrutā. Tomēr tas nav tik grūts, kā lielākā daļa iedomājas, par to dzirdot. Savukārt skati, kas pavērās, pa to ejot, atkal bija fantastiski. Ieraudzīju 360 grādu panorāmas ar diviem satriecošiem ezeriem – Vanakas un Havea (attēlā) pie horizonta.

Pēc četrām dienām Vanakā gribēju tur palikt vēl ilgāk, bet nevarēju to atļauties, jo mana ceļojuma dienas jau gāja uz beigām. Tā nu izlēmu, ka nav labāka vieda, kā atvadīties no šīs vietas, kā izlēkt no lidmašīnas ar izpletni, lai ieraudzītu pilnīgi visu apvidu no augšas. Tā nu saāķējos ar instruktoru un… devos lidot.

Zinātāji saka, ka Vanaka ir labākā vieta izpletņlēkšanai Jaunzēlandē, jo apkārtne un skati te ir nepārspējami, un es nevaru viņiem nepiekrist. Šis bija visainaviskākais lēciens, kādā esmu devies!

Vēlāk todien devos tālāk uz dienvidiem un nonācu nelielā pilsētiņā, ko sauc par Kvīnstaunu. Tajā ir aptuveni 17 tūkstoši iedzīvotāju un tā ir otra lielākā pilsēta reģionā, jo Dienvidu sala ir visai maz apdzīvota. Kad tur nokļuvu, vietējie man pastāstīja par episku pārgājiena maršrutu, kas sākoties turpat pilsētas centrā un aizvedot līdz skatu laukumam, kur paveras skats uz Kvīnstaunu un visu apkārtni. Tā nu piepildīju savu pudeli ar ūdeni, ieliku somā dažus suši un sāku iet pa "Ben Lomond" maršrutu. Četras stundas vēlāk stāvēju virsotnē un lūkojos uz neaizmirstamu ainavu.

Esot lejā, nekad nebūtu iedomājies, ka tepat netālu ir tik satriecoši skaista vieta. Trakums, vai ne!?

Nākamajā rītā iepazinu Kvīnstaunu un atradu dažas lieliskas gumijlēkšanas vietas. Patiesībā viena no tām bija pirmā vieta pasaulē, kur 1988. gadā sāka piedāvāt komerciālus lēcienus ar gumiju. Tā nu devos tieši uz turieni! Jau dažas minūtes vēlāk piedzīvoju brīvo kritienu no 43 metru augstuma un karājos ar galvu lejup zem tilta. Un tas bija lieliski!

Tālāk turpināju savu ceļu uz dienvidiem, līdz nonācu Fjordlandes nacionālajā parkā, kas ir lielākais Jaunzēlandē. Lai sniegtu kaut nelielu priekšstatu, cik liels tas ir, jāsaka, ka tā teritorija ir lielāka par Kipras, Kataras vai Jamaikas teritoriju. Vienvārdsakot, tas ir milzīgs!

Izvēlējos doties izbraucienā ar laivu uz pašu slavenāko parka vietu – Milforda fjordu (Milford Sound). Vairāk par tiem lasiet šeit. Tāpat devos vairākos brīnišķīgos pārgājienos.

Lūk, skats no viena. Šo ezeru ieskāva brīnišķīgi, augsti kalni un pie tā nebija neviena cilvēka. Man vārda tiešā nozīmē piederēja viss ezers.

Pēc tam devos apskatīt vēl dažas vietas salas pašos dienvidos, bet tad griezos atpakaļ uz ziemeļu pusi. Ik dienu piestāju nejauši atklātās vietās, kur apskatīju brīnumainus ūdenskritumus, ezerus un ciemus, kas braucot bija piesaistījuši manu skatu, un neviens no tiem nelika vilties.

Dažas dienas vēlāk nonācu pie Kuka kalna. Tas ir augstākais kalns Jaunzēlandē – 3724 metri virs jūras līmeņa. Turklāt tas ir arī visbīstamākais kalns plašā apkaimē, jo līdz šim jau paņēmis gandrīz 100 cilvēku dzīvības (viņu vidū arī četri pazīstami Latvijas alpīnisti).

Kad tur biju, tas šķita tik tuvs un tāls vienlaicīgi! Vienkārši nespēju no kalna novērst skatu.
Tajā pašā dienā devos pārgājienā uz vienu no Kuka kalna dabas parka ezeriem, lai nolūkotos saulrietā. Tas bija maģiski. Atceros, ka sēdēju tur un domāju: "Kā tas var būt īstenība?" Un atkal sev iekniebu, lai būtu drošs, ka neguļu.

Ap šo brīdi man jau ļoti sāka trūkt laika, tā nu ceļu atpakaļ uz Ziemeļu salu veicu cik vien ātri iespējams. Tomēr, pa ceļam uz Oklendu, tomēr piestāju vairākās lieliskās pilsētiņās, lai iespēju robežās tās apskatītu,

Viena no tām bija Tauranga, un kāds kempingā man izstāstīja, ka netālu ir īss pārgājiena maršruts, pa kuru var nokļūt vietā, no kuras paveras skats uz pilsētu un visu apkārtni. Nolēmu, ka man nav ko zaudēt un uzkāpu kalnā mazāk nekā 45 minūtēs.Nedomāju, ka skats būs ļoti iespaidīgs, jo pilsētiņā bija vien parastas mājas un piekraste. Bet šajā ziņā ļoti kļūdījos.

Skats atkal bija neprātīgi skaists!

Lai arī ceļojuma laikā izvairījos no ierastajām tūristu apskates vietām, cik vien tas bija iespējams, viena vieta, ko nevarēju neapmeklēt, bija Hobitu ciems. Tieši tur tika filmēta slavenā "Gredzenu pavēlnieka" filma.

Ieejas biļete bija tiešām dārga – 79 Austrālijas dolāri (56 eiro), turklāt nācās stāvēt stundu garā rindā. Tomēr biju laimīgs, ka tur biju, jo visa apkārtne ir lieliski saglabāta un izskatās tieši tā, kā redzams filmā. Es tiešām jutos, kā iekāpis ekrānā, par spīti simtiem citu tūristu, kas uzņēma tūkstošiem fotogrāfiju.

Nākamajā dienā nokļuvu Oklendā, kur atkal pārdevu savu mašīnu un kāpu lidmašīnā, lai lidotu atpakaļ uz Āziju, kur pavadīšu nākamos sešu mēnešu ceļojot.

Kopumā Jaunzēlandē pavadīju 39 dienas un nobraucu 7714 kilometrus, apskatot simtiem brīnišķīgu vietu.

Ceļojuma beigās jutos kā sapnī… Pēdējo dienu Jaunzēlandē pavadīju, klīstot pa Oklendu un domājot par lietām, ko esmu piedzīvojis šajā ceļojumā. Jutos tā, it kā 39 dienas būtu gulējis un sapņojis. Tas vienkārši nešķita reāli!"