64 valstis 527 dienās: pirms uzsākt 'īsto dzīvi', latviešu pāris apceļo pasauli  (9)

Kad pirms diviem gadiem Laine pabeigusi studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības fakultātē, bet Arturs strādājis par pavāru kādā labā Vecrīgas restorānā, abi plānojuši, ka vajadzētu izdarīt ko traku pirms "īstās dzīves". Lai arī pirms tam gan Laine, gan Artūrs bija mācījušies un strādājuši ārzemēs, kā arī dažas reizes jau kopā ceļojuši, bet tiešām ilgā braucienā vēl nebija devušies. Laine nolēmusi, ka nav vērts vien runāt, bet jāīsteno sapnis, atradusi lētas aviobiļetes uz ASV portālā "Skyscanner", un abi nolēmuši – jābrauc. Nedaudz sagatavojušies, pārliecinājuši vecākus, ka ar viņiem viss būs kārtībā un, iestājoties 2015. gada rudenim, devušies ceļā uz siltākām vietām.

Ceļojums sācies ar braucienu uz Stokholmu un tālāk lidojumu uz Ņujorku. Interesanti, ka, iebraucot Štatos, abiem vajadzējis uzrādīt arī izceļošanas biļetes, ko gan vēlāk abi apmainījuši pret naudu, jo tālāk devušies ar stopiem. "Iepriekš bijām braukuši ar lidmašīnu un autobusu Eiropā, bet ar stopiem Lietuvā un Igaunijā. Šķita, ka visu zinām – kā pacelt pirkstu, kā smaidīt, kā nostopēt mašīnas," atceras Arturs. "Izrādījās, ka tā nav," smejoties piemetina Laine. "Ņujorkā mūs uzņēma meitene no Ņujorkas, ko iepazinām Igaunijā. Padzīvojām tur un tad nolēmām, ka jāsāk stopēt. Tad nāca pārsteigums – Ņujorka ir liela! Kā no tās tikt ārā?" atceras Laine.

"Latvijā jau parasti no pilsētas var iziet ārā, bet tur… Jo tuvāk pilsētas robežai, jo ielas paliek nopietnākas," atceras Arturs. Kad sapratuši, ka tur ar stopēšanu vārda parastajā nozīmē nekas nesanāks, abi izdomājuši jaunu plānu. Ņēmuši karti un gājuši pie šoferiem, izliekoties, ka nezina ceļu. "Un tad pajautājām, vai viņi gadījumā nebrauc tajā virzienā un nevar paķert līdzi," taktiku skaidro Laine. "Sākumā bija jāpārkāpj pāri kautrībai, ka jāiet klāt cilvēkiem."

" ASV ir speciāli laukumi, kur smagās mašīnas piestāj, atpūšas, tur ir benzīntanks un dušas. Tur arī viss ir jāsāk – jāiet pie viņiem runāt, cilvēki jau dzird, ka esam ārzemnieki, un tad atmaigst. Beigās prasa, kur tad jums īsti vajag? Kāpēc jūs te esat?" stāsta Arturs, atzīstot, ka stopētāji ASV bijusi reta parādība. "Redzējām pāris stopētājus, bet viņi izskatījās diezgan traki – runāja paši ar sevi, rādīja uz debesīm. Kad braucām garām, šoferīši teica, ka šitos gan neņemot…" atceras ceļotāji.

Protams, šāds ceļošanas veids saistīts arī ar satikšanos un iepazīšanos, kas bieži izvērtusies piedzīvojumos. "Bija gadījums, kad stāvējām ar zīmi uz ceļa, bet indiāņi mūs izdzina no savas zemes. Tad pie mums piebrauca baltkrievi. Tā kā uz zīmes bija uzrakstīts, kur gribam braukt un ka esam no Latvijas, viņi apstājās un bija priecīgi, ka runājam krieviski. Viņi ASV studēja un apceļoja valsti."

Ceļojot ar stopiem, lielākais ieguvums bijusi iespēja iepazīt vietējos cilvēkus, viņu dzīvi un uzskatus. "Braucām uz Lielo Kanjonu un nostopējām indiāni. Izrādījās, ka viņš strādā parkā. Viņš mūs ieveda iekšā pa darbinieku ieeju, tāpēc nezinām pat, cik tur maksā biļete."

Tāpat ceļotāji stāsta, ka, braucot pa ASV, uzzinājuši par iespēju tur ērti pārvietoties ar "Megabus", kas ir arī ļoti lēti. "Ja plāno ceļojumu trīs vai vairāk mēnešus uz priekšu, tad var dabūt biļetes pat par vienu dolāru. Būtu to zinājuši iepriekš, arī mēs būtu pārvietojušies ar šiem autobusiem, braucot pa nakti un pa dienu staigājot pa pilsētām. Protams, galvenais, lai ir saskaņoti braucieni un nenojūk tā sistēma, bet tas ir ļoti izdevīgi," saka Laine.

ASV daudzi ceļotājus brīdinājuši, lai labāk nebrauc uz Meksiku, sakot, ka tur ir bīstami un slikti. Abi pat sākuši šaubīties, vai tiešām braukt. "Tuvojoties robežai, satikām arvien atvērtākus cilvēkus, kas teica, ka mums noteikti jāizmēģina un jābrauc uz Meksiku. Beigās sākām stopēt cauri šai valstij. Tālāk caur Centrālamerikas valstīm. Nekādu problēmu! Atklājām, ka cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi. Pat autobusi apstājās un aizveda bez maksas, sakot, ka viņiem šķiet, ka nestāvam drošā vietā. Tas ir apbrīnojami!"

Meksikā stopēt bijis arī vieglāk nekā ASV, jo tur nav tik daudz noteikumu uz šosejām un tās nav tik lielas un noslogotas. Tomēr tieši Meksikā abi sastapušies ar problēmu, ka lielākoties cilvēki nerunā angliski. Tāpēc, kā paši smej, iemācījušies spāņu valodu. Vēlāk tā lieti noderējusi arī Spānijā un Itālijā. Tagad ceļotāji varot runāt spāniski, bet rakstīt un lasīt gan vēl jāiemācās. Tas, ka valodu izdevies tik viegli iemācīties, bijis pateicoties vietējo viesmīlīgumam un atvērtībai. Kā piemēru abi min Centrālamerikas pilsētu naktsdzīvi, kas tur noteikti esot jāizbauda – kad kļūst tumšs, uz ielām tikai viss sākas. Īpaši jautri bijis Monterrejā, Meksikā. "Cilvēki dejoja uz ielām, priecājās. Tāda bezrūpība! Un, ja pasaki, ka neesi no ASV, viss ir labi, tevi pieņem kā savējo. Protams, ir ļoti labi, ja līdzi nāk vietējie, kas var pavadīt un visu paskaidrot." Savukārt Dienvidamerikā esot jāizbauda karnevāli, kas notiek ne tikai Brazīlijā, bet arī citās valstīs un vai ikkatrā pilsētā. "Kad viņi dzer alu, viņi to ielej glāzē un pirmais malks tiek noliets mātei Zemei, otrais pašam un trešais – viesim," tradīcijas Bolīvijā atceras Laine. "Tur nav negāciju, naida vai kā tāda, kas liek tev justies nepiederīgam. Kāds nepazīstams cilvēks tevi ierauga un uzreiz uzrunā par draugu, iepazīstina ar savu ģimeni un uzsauc alu! Jūties kā ģimenē," papildina Arturs. Tā arī abi iemācījušies valodu – runājot ar cilvēkiem.

Interesanti, ka Centrālamerikas valstīs un arī vairākās Dienvidamerikas valstīs, piemēram, Kostarikā, nav bijusi nepieciešama ieceļošanas vīza, bet, izbraucot no valsts, bijis jāmaksā tūrisma nodoklis. "Kostarikā un ASV vajadzēja arī uzrādīt izlidošanas biļeti uz citu kontinentu. Lai iekļūtu ASV, tā bija jāuzrāda pirms iekāpšanas lidmašīnā Zviedrijā. Bet lidojumu varēja atcelt pēc tam – kaut ko zaudējām, bet ne visu. Nevar jau viņiem ieskaidrot, ka tālāk brauksim ar stopiem," par formalitātēm stāsta Laine.

Dienvidamerikā viss ar robežšķērsošanu gājis gludi, līdz Peru ceļotājiem uz robežas paziņots, ka "tādas Latvijas nav!" "Viņi meklēja, meklēja – nē, tāda valsts neeksistē. Izrādījās, ka viņu reģistros visur rakstīts Lettonie," stāsta ceļotāja.

Abi pirms brauciena reģistrējušies Ārlietu ministrijas Konsulārā dienesta reģistrā Latvijā, izmantojuši arī aplikāciju "Ceļo droši". Bet vislabāk tomēr bijis vadīties pēc pašu pieredzes un redzētā. "Piemēram, Bolīviju jau biju izsvītrojusi no maršruta, jo "Ceļo droši" bija teikts, ka tur ir nemieri, bet, kad tomēr tur nokļuvām, viss bija mierīgi. Jā, tūristu bija mazāk, bet nekādu citu problēmu. Visi ļoti atvērti un draudzīgi."

Ceļotāji, pirms ierašanās jaunā valstī, vienmēr izplānojuši, kuras vietas vēlas apskatīt, un tad turp arī devušies. Tomēr stopēšana ieviesusi savas korekcijas, jo ne vienmēr ceļu veikt izdevies pietiekami raiti. Tāpat arī citi notikumi ietekmējuši maršrutu. "Piemēram, mums bija plānots aizbraukt arī uz Akapulko pludmali, bet šoferīši, kas mūs veda, teica, lai tur nebraucam, jo tieši tajā laikā Akapulko karoja divas narkobaronu ģimenes. Šaušana un tā. Atklājām, ka, lai arī Kolumbijā distances ir īsas, tur ir tādi kalni, ka visi brauc ar 20 kilometriem stundā, un tāpēc daudz kur neaizbraucām."

Laine un Arturs arī atzīst, ka liela daļa ceļojuma laika pavadīta tieši ceļā, īpaši Dienvidamerikā, bet Āzijā abi vairāk lidojuši, jo tur pārlidojumi ir ļoti lēti un tas, protams, bijis ātrāk. "Kad kaut kur nokļuvām, izpētījām, kādi apkārt objekti, visu izpētījām, un tad devāmies tālāk," saka Arturs. Savukārt Laine piebilst, ka tas ne tuvu nav bijis tūrisma brauciens, kur pusdieno restorānos un guļ pludmalē. "Mums bija stingrs grafiks. Bija vietas, kur pabijām ilgāk, jo satikām cilvēkus, kas mūs uzaicināja pie sevis. Bet arī maksimums piecas dienas. Tad jau šķita, ka kaut kas nav kārtībā un jādodas uz priekšu."

Sākumā visur gulējuši teltī. "ASV ar to bija grūti. Vienmēr bijām pie dabas, pie upes un skaistās vietās cēlām telti. Tad atklājās, ka ne visur drīkst to darīt. Mūs bieži modināja policija. Bet tad arī – pamodināja, paskatījās, ka ārzemnieki, teica: "Vienkārši nezinām, ko darīt ar jums. Mums nekad tāda situācija nav bijusi. Nu izguļaties, bet no rīta gan brauciet prom!"" atceras Laine. Bijušas arī vietas, kur gulēt teltī šķitis bailīgi, piemēram, Hondurasā, kur noziedzība ir visai augsta, tad abi sameklējuši viesnīcas, kas bijušas smieklīgi lētas. "Tas bija pirmais likums – nekad neriskēt ar drošību! Var taču atrast lētu viesnīcu par četriem eiro un vēl nokaulēt cenu, bet tad tev ir gulta un sienas apkārt." Dienvidamerikā arī novērojuši, ka hosteļi nereti ir dārgāki nekā viesu mājas vai viesnīcas.

Ceļojuma laikā, īpaši Āzijā, atklājuši arī "couchsurfing", un bieži izmantojuši to, jo tā bijis daudz ērtāk, turklāt varējis iepazīt ļoti daudz interesantu cilvēku, kas bijuši atvērti un laipni. Tāpat arī nakšņojuši autoostās un vilcienu stacijās. "Mēs Āzijā esam lieli! Tāpēc viss bija labi. Šeit mēs sajutāmies atkal mazi, bet tur, Laosā, viņi brīnījās, kad teicām, ka pie mums sievietes ir 170 un vairāk centimetrus garas. Viņi to nevarēja saprast!" smejas Laine, skaidrojot, kāpēc jutusies droši it visur. Tāpat viņa atceras, ka daudzviet vietējie bijuši nedaudz uzbāzīgi, gribējuši fotografēties vai lūguši naudu, tomēr lielākoties komunikācija bijusi jautra. Piemēram, Indijā bijis jāskaidro, kā atšķiras sniegs no ledus, jo tur dažviet cilvēki neesot redzējuši ne vienu, ne otru, kā arī jāatbild uz jautājumu – kāpēc esat balti?

"Ja, braucot kaut kur, esi atvērts pret citiem, neskaties uz kādu no augšas, esi vienmēr pieticīgs un pateicīgs par visu, nekur nav problēmu saprasties ar cilvēkiem," galveno ceļotāju likumu, kas palīdz baudīt dzīvi un izvairīties no nepatikšanām, skaidro Laine un Arturs.

Lai arī ceļojot pagājis pusotrs gads, laiks paskrējis nemanot, bet iespaidu ir milzum daudz. Tagad viss arī Latvijā atkal jāsāk no gala, bet piedāvājumu un interesantu ideju esot daudz, saka Laine.

Kad marta beigās lidojuši atpakaļ uz Latviju, ceļotāji līdzi atveduši vien daudz piedzīvojušo, sagraizīto telti un guļammaisus, ko kārtīgi iztīrījuši, kā paši smej, lai neatvestu kādus sliktus odus, bet drēbes gan izdalījuši indiešiem, kas bijuši ļoti priecīgi par šādu dāvanu. "Nezinu, ko viņi darīs ar šortiem, jo šķita, ka visā Indijā tikai Arturs staigāja šādā apģērbā." Laine pati šortus Indijā nav valkājusi, jo šķitis, ka tas piesaistīs pārāk daudz uzmanības. "Viņai jau tā visu laiku pievērsa uzmanību. Man šķiet, ka jebkura gaiša latviešu meitene tur būt uz pjedestāla liekama.

Piemēram, Goa pludmalē bija ļoti grūti. Kad Laine gāja peldkostīmā peldēties – cilvēki nāca fotografēt!" Abi smejoties attēlo, kā vietējie izlikušies, ka tikai iet garām, bet veikli vilkuši ārā telefonus un fotografējuši blondo Laini. Tad Arturs gājis meiteni aizstāvēt un lūdzis izdzēst uzņemtos foto. "Beigās gāju peldēties krekliņā," saka Laine, piebilstot, ka, piemēram, Centrālamerikā un Meksikā visi peldējušies ar drēbēm un tas bijis tikai normāli, jo ātri atkal apģērbs izžuvis.

Jautāti, ko darīs tālāk, abi smaida un spriež, ka, ko darīt, ir daudz. "Vēl ir tik daudz, kur braukt! Lielā Krievija! Lielā Ķīna!" izsaucas ceļotāji. Laine visu šī ceļojuma laiku rakstījusi dienasgrāmatu un apkopojusi iespaidus, ko tagad plāno izmantot grāmatā, kas tapšot šovasar. Turklāt abi jau saņēmuši piedāvājumus doties citos ceļojumos. "Negribas pazaudēt vai atlikt šo pieredzi plauktiņā – gribas, lai tā kalpo un to var izmantot, nevis apstāties pie sasniegtā," saka Arča.