Latviešu ceļotāji izbauda sociālisma salu Kubu: tu esi dolāru koks  (2)

Izbraucienos devāmies ar vietējiem šoferiem gan pavisam retro auto, gan arī mūsdienīgākos braucamajos, kurus šoferi tāpat katrā brīvā brīdī pucēja ar mazām lupatiņām un otiņām. Grūti spriest, kāda Kuba bija pirms pieciem vai desmit gadiem, taču Kuba vairs noteikti nav tāda, kāda tā bija kādreiz. Šoseju malās aizvien manāmi uzraksti "Sociālisms vai nāve" un zīmējumi par to kā kubiešu dūre sasit "Onkuli Semu", taču tūrisms ir kļuvis par ļoti nozīmīgu Kubas ienākumu avotu. Par sociālismu gan vēsti kaut vai tas, ka Kubā aizvien ir divas valūtas, "moneda nacional" jeb MN un CUC jeb konvertējamie peso (MN pret CUC attiecība ir 25 pret 1, 1 CUC ir 1 ASV dolārs).

Kāda tad ir Kuba? Ir tūristu un vietējo Kuba. Tur, kur ir daudz tūristu, vietējie dzīvo salīdzinoši labi – viņiem rokās spīd jaunākie viedtālruņu modeļi. Lielajās pilsētās dzīve šķiet tāda pati kā citur Karību reģionā, taču kādā brauciena dienā lūdzam piestāt Hoveljanosā (Jovellanos), pilsētā, kurā nav nekā, kas varētu interesēt tūristus, ja vien neskaita dažus kilometrus tālāk esošo Vladimira Iļiča Ļeņina kolhozu. Visu garāmgājēju acis pievēršas mums, un tiek pārtrauktas sarunas. Ātri apskrienam apkārt dažiem kvartāliem un redzam to Kubas nabadzību, par kuru esam dzirdējuši iepriekš. Te pārtikas veikalā nav pilnīgi nekā. Elektronikas veikalā nemana neko vairāk par sienas pulksteņiem. Nekur tālu pat neesam aizbraukuši – esam uz šosejas pa ceļam uz Cūku līci. Starp citu, laukus te aizvien apstrādā, izmantojot lopus.

Viesnīca ir tieši tāda, kā gaidīts. Reģistrējoties, no pases tiek izrakstīti teju visi dati. Grīdas paklāji ir mazliet uzburbuši un istabiņā ož pēc pelējuma. Vannasistaba izskatās tieši tāda pati kā mazajos ASV ceļmalas moteļos, taču ūdens krāna rokturis paliek rokās, cenšoties to atgriezt. Vietējais TV rāda padomju filmu ar titriem spāņu valodā, ir arī venecuēliešu un daži ārzemju kanāli, kā, piemēram, BBC, CNN. Tie kubiešiem nav pieejami, tāpēc nav brīnums, kad kādā brīdī numuriņā "pieķeram" istabeni sēžam un skatāmies TV.

Pirms braukt uz Kubu, vajadzētu izlasīt Kubas alternatīvo gidu "Cuba Conga". Ja tev ir kubiešu draugs, tad tavas izmaksas par braucienu var būt par 30% lielākas, nekā ja ceļo pats. Par katrām pusdienām, uz kurām tevi atvedīs kubiešu draugs, viņš saņems komisiju. Protams, ka tā netiek atrēķināta no restorāna peļņas! Iedomājies, ka ej pa ielu un ieraugi koku, kurā aug dolāri. Vai iesi tam garām? Protams, ka nē! Ja no tā nokritīs kaut lapiņa, tu to kratīsi tik ilgi, kamēr vairs nekas nenāks nost. Esi sveicināts Kubā, tu esi dolāru koks!

Ceļojumā smējāmies, ka rums ir lēts, bet tualetes dārgas. Pie katras kafejnīcas, benzīntanka, viesnīcas tualetes sēž sieviete, kas izsniedz tualetes papīra loksnīti, un norāda uz šķīvīti, kurā saliktas viena CUC monētas. Tas esot šīs sievietes vienīgais ienākumu avots, viņa uzkopjot tualeti, un dzeramnauda paliek viņai. Salīdzinājumam, 0,3 litru "Santiago de Cuba" ruma pudele maksā 3,80 CUC. Nauda tiek pieprasīta arī tad, ja līdzi ir savs tualetes papīrs, un esi kafejnīcas viesis, kurš nupat samaksājis par dārgām pusdienām. Pēc divām šūmēšanās dienām par to, ka tualete apmeklējums maksā teju eiro, atklājām, ka šķīvītī var likt arī mazāka nomināla monētas – 10 vai 25 centavo, un par tām tiek pateikts paldies un žestikulēšana mitējas.

Vienīgā atšķirība, ka, iznākot no tualetes, mazās monētas jau būs pazudušas somiņā, un šķīvītī, kā vienmēr, būs tikai viena konvertējamā peso monētas.

Dodamies uz Havanu ar gidu un šoferi, kurš stūrē 1957. gada "Ford", kam nestrādā spidometrs, sēdekļi ir ielaminēti, un dažreiz pat tiek ieslēgts gaisa kondicionieris! Tūristu Havanā ir pārpārēm, tāpat arī uzbāzīgu tirgotāju, kas piedāvā banānu lapu cigārus, karikatūru zīmētāji un tautiskos tērpos saģērbtas sievietes, kas vīriešiem metas ap kaklu un dod bučas.

Vecā Havana tiek atjaunota pilnā krāšņumā – bruģētās ieliņas, senatnīgās ēkas, slavenais katedrāles laukums un Svētā Franciska baznīca. Centrālajā Havannā ir skaistas mājas, taču uz katra balkoniņa žāvējas veļa, un mājas ir pilnīgi un galīgi nolaistas.

Turpat Hemingveja iecienītākais bārs "La Floridita" (Hemingveju te piemin bieži – "Sirmgalvis un jūra" ir sarakstīts tieši Kubā) un Vašingtonas Kapitolija kopija. Te ir arī visuzpucētākie braucamie visā Kubā – rozā kabrioleti ir kā tūristu lamatas, jo eiropietes neesot spējīgas paiet garām tik skaistam autiņam, kuram pie stūres vēl ir viegli iesirms kubietis ar hūti un baltā kreklā.

Vedado atrodas Revolūcijas laukums – šeit esot teiktas daudzas svarīgas runas un tā esot teju svētākā vieta. Krietni interesantāki gan šķiet blakus esošie kapi "Necrópolis Cristóbal Colón". Pie kapsētas stūriem noliktas mazas lellītes, sašķaidītas olas un saldumi, kas pieder pie "santeria", afrikāņu reliģiju un katoļticības sajaukumam.

Havanā ir pilns ar dažādiem tirgiem un tirdziņiem, kur liels vairums preču ir ražotas Ķīnā, tiek tirgotas kā "vietējās" sandales ("ļoti laba cena, rūpnīcā strādā mans brālēns/onkulis/kaimiņš!") un dažādi sīki suvenīri – magnēti un it kā melno koraļļu rotaslietas, kas parasti ir no ragiem vai plastmasas darināti. Cenas var un vajag nokaulēt! Vienmēr rūpīgi jāapskatās, vai viss pareizi saskaitīts, vai tiek izdots pareizs atlikums – dažreiz "iesmērē" kādu MN naudaszīmi CUC vietā.

Vai doties uz "Tropicana" kabarē? Mēs bijām skeptiski, jo bija dzirdētas daudzas ļoti dažādas atsauksmes, tajā skaitā, ka, ja līst lietus, šovs tiek atcelts un ka te nelaiž vīriešus šortos. Taču par lielu pārsteigumu šī bija viena no interesantākajām atrakcijām un viennozīmīgi spilgtākajām atmiņām no Havanas! Koši tērpi un labi atstrādāta horeogrāfija.

Pa ceļam uz "Las Terrazas" uz katra lielāka tilta vai pagrieziena redz stopotājus, arī vicinot naudu. Stopē pat policisti, pieturas ir cilvēku pilnas, un transports ir ārkārtīgi piebāzts. Kubieši padomju laiku ZIL pelēkās mašīnas, uz kurām bija uzraksts "Maize", un vecos vilcienu vagonos izgriež lodziņus un ieliek soliņus – tagad tie ir autobusi!

"Las Terazzas" ir paraugkomūna, kur iedzīvotāji pārtiek no tūrisma ieņēmumiem, taču savulaik te, izcērtot kokus, sākusies zemes erozija. Tagad ir sastādīti jauni koki un var apskatīt franču laika kafijas žāvēšanas vietu. Lieliskā gide Sesīlija mums rādīja Kubas putnus, dod pagaršot "pomma rosa" augļus un stāsta par tūristu koku. Izrādās, Kubā ir kāds koks, kuram ir sarkana miza un tā lobās. Tas esot iesaukts par tūristu koku, jo pēc revolūcijas ļoti daudzi inženieri aizbēga uz ASV, vietā tika atvesti cilvēki no Padomju Savienības. Gaišie eiropieši apdega Kubas saulē, palika sarkani, un tad tiem nolobījās āda. Tā pēc līdzības šis koks nu tiek saukts par tūristu koku. Uzzinām par "Period Especial", un to kā kubietes krāsojušas matus ar "hibiscus" ziediem līdz pirmajam lietum, jo matu krāsas nav bijis. Kā nesušas vēstules matu sakārtojumos, atbalstot partizānus. Izrādās, ka kādreiz bezmaksas piešķirtās zemes kārtība vairs neesot spēkā, zeme vietējiem tagad ir jāpērk.

Izpeldējāmies dabīgajos baseinos un dzērām kafiju, kas te audzēta. Tikām pie vesela groza ar mango tikai par vienu konvertējamo peso. Par šo vietu palikušas vienas no siltākajām atmiņām no visa Kubas brauciena.

Galvenais mērķis, dodoties uz Vinjali (Vinales) un Pinaru Delrio (Pinar Del Rio), gleznaināko Kubas provinci, bija redzēt, kā tiek gatavoti cigāri un pasaulē lielāko āra gleznojumu "Prehistoric Mural", kas veltīts šeit atrastajiem dinozauru kauliem. Pa ceļam piestājām pie "indiāņu alas", kur katram tika iedota glāzīte ar svaigi spiestu cukurniedru sulu. Līdz šim pieraduši, ka ekskursijā viss iekļauts, mēs labprāt padzērāmies. Sula jau izdzerta, kad izrādījās, ka šīs dienas gids Fidels "piemirsis" pateikt, ka par sulu jāmaksā atsevišķi. Trīs konvertējamie peso no cilvēka. Sakām, ka vairāk par 1,50 CUC nemaksāsim!

Izbraucām cauri mazo namiņu pilsētai Vinjalei un nokļuvām pie kāda tabakas audzētāja. Tabaka tiek nodota valstij. 90 procenti valstij, 20 procenti kubietim, tāda tā kubiešu "matemātika". Protams, ka cigārus arī pārdod! No gultas apakšas tika izvilkta kartona kaste, kas pārklāta ar avīzēm. Cigārus te pārdeva aptuveni septiņas reizes lētāk nekā veikalā. Kāds nopirka, kāds nē, un devāmies atpakaļ uz mašīnu, Fidels pēkšņi atvainojās un pateica, ka dikti slāpstot, un aizgāja atpakaļ uz māju pie kubietes, bet vēlāk kabatā iebāza naudu – komisija!

Pēc tam Fidels beidzot arī šo to pastāstīja par "īsto Kubu". Viņš esot bijis pasniedzējs, taču tā nav varējis izdzīvot, tāpēc sācis strādāt ar tūristiem. Uzzinājām, ka visiem kubiešu vīriešiem ir vismaz gads jādienē armijā. Ja neturpina mācības augstskolā, tad divi gadi. Pēc izlaiduma eksāmeniem tiekot noteikts, ko cilvēkam vajadzētu mācīties un lielākais konkurss esot uz mediķiem. Fidels lepni stāsta, ka medicīna Kubā esot labākā pasaulē, tas nekas, ka zāļu gandrīz neesot. Kuba sūtot ārstus uz Dienvidameriku un Āfriku, dažādās misijās, un par to ārstiem pat kaut kas tiekot samaksāts! Kubas mediķi ir arī veids, kā no Venecuēlas barterī tiek saņemta nafta.

Aizbraucām arī uz Cūku līci, kas ir ļoti nozīmīgs Kubas vēsture, mazajās pilsētiņās manāmi plakāti ar Če Gevaru, pieminekļi, kā arī daudzas kapu kopiņas.

Cūku līcī devāmies nirt – ūdens ir pilnīgi caurspīdīgs, redzamība virs 35 metriem, un ūdens 31°C silts. Zivju gan nebija pārāk daudz, jo tās esot izķertas. Niršanas starplaikos gājām vērot turpat blakus esošo zemūdens alu – cenoti. Ūdens ir krietni vēsāks, taču gandrīz tikpat caurspīdīgs, un veselus 70 metrus dziļš. Pa ceļam uz cenoti vērojām krabjus. To tur bija tūkstošiem, un tie nemaz nebaidījās. Bija krabju migrācijas sezona, ar tiem bija pilni koku dobumi, akmeņu krāvumi un zāle. Redzējām arī ļoti, ļoti daudz sarkano skudru, noskurinājāmies, bet izrādījās, tie ir nupat izšķīlušies mazie krabīši, kas jau dodas atpakaļ iekšzemē! Braucot pa ceļam redzējām cilvēkus lasām krabjus milzīgos maisos ēšanai, visvairāk to esot pēc lietus. Pēc niršanas mūs aizveda uz restorānu, kur ēdam omāru, krabju, krokodilu, bruņurupuču gaļu, rīsus, melnās pupiņas, salātus un svaigi spiestu guāvas sula.

Vienīgais mīnuss Cūku līcim bija odu daudzums. Pusminūtes laikā iekoda pieci! Vietējie tikai smējās, ka odi ir viens no iemesliem, kāpēc amerikāņiem nekas nesanāca Cūku līcī. Purvainā zeme ap līci ir īsta tropiskā odu paradīze.

Braucienam uz Trinidadu, atkal bijām sarunājuši šoferi, kurš atbrauca... ar sievu, jo viņa arī ļoti gribēja redzēt Trinidadu. Tā nu viņi visu ceļu sarunājās spāniski un atskaņo mūziku no telefona. Šoferis gandrīz nemaz nerunāja angliski, sieva ne tik, bet mūsu spāņu valodas zināšanas aprobežojās ar "bebida" (dzēriens) un "banos" (tualetes), tāpēc pilsētu ar "Lonely Planet" ceļveža palīdzību izstaigājām paši.

Pilsēta ir tiešām ārkārtīgi skaista. 2014. gadā tā nosvinējusi 500 gadu jubileju, un ir kā iekonservēta laikā, jo savu uzplaukumu piedzīvojusi cukurniedru audzēšanas laikā. Mazās bruģētās ieliņas, vienstāvu mājiņas, krāsainas sienas un glītas baznīciņas rada senatnīgas pilsētas noskaņu. Uz katra stūra sauca "Privet, drug, sigari, sigari!", bija pilns ar veciem vīriņiem, kas izlikās, ka smēķē cigārus vai jāj ar ērzeļiem, bet tiem uz pieres zīmīte "Foto 0,5 CUC".

Nākamajā pieturā, Ņūorleānu atgādinošajā Sienfuegosā (Cienfuegos), gāza lietus, kas bērniem pilnīgi netraucēja. Viņi basām kājām spēlēja futbolu pilsētas galvenajā laukumā, viens puisis apgūlās zemē, pašā peļķes viducī un ar rokām zīmēja eņģeļus, gluži kā mēs sniegā. Citi samirkušo zemi no apstādījumiem izmantoja dubļu kaujām. Lūk, īsta bērnība!

Divas nedēļas Kubā paskrēja nemanot. Kuba izrādījās mazliet citāda, nekā gaidīts. Daudzās bildes internetā, kur redzamas kubietes smēķējam cigārus, ir inscenētas, bet Kuba tūristu rajonos ir mazliet bagātāka un krietni dažādāka vienas valsts ietvaros, nekā varētu domāt. Kubai vēl tāls ceļš ejams, līdz tā sasniegs to līmeni, kāds ir lielajos kūrortos pasaulē, tomēr vecās automašīnas un košie kubieši gan ir tikai Kubā. To "īstās Kubas" sajūtu redz tikai uz vietas. Ir dienas, kad Kuba kaitina un ir vismaz tikpat daudzas, kad tā šķiet fascinējošākā zeme, kur būts. Taču lietus-krabju-mango sezona Kubā ir laba.

Lasi par citiem Alīnas un Jēkaba braucieniem www.sapnumedniece.lv un seko "Instagram" www.instagram.com/lincalincalinca!