Copes sezona klāt: meistara padomi, kurp doties makšķerēt pavasarī  (4)

Grāmatā ietverta informācija gan par labākajām copes vietām, gan copes veidiem. Apspēlēti vairāki desmiti ļoti dažādu makšķerēšanas un reizē atpūtas vietu izklāsti kā individuāliem copmaņiem, tā kompānijā ar visu ģimeni.

Neiztrūkst arī smalkākas piezīmes un piedzīvojumi – ne kā pamācība, bet vienkārši ierosme domāt, salīdzināt un izvēlēties. "Grāmata noderēs visiem tiem cilvēkiem, kam patīk brīvos brīžus pavadīt pie dabas. Projām no pilsētas jezgas, turklāt apvienojot tīkamo ar lietderīgo," raksta autors.

"Katram makšķerniekam visa gada garumā ir savas mērķa zivis. Var, protams, nesties uz visām pusēm un ķert visu pēc kārtas, par ko un kur vien ir ienākusi informācija, bet pārsvarā tomēr dominē atsevišķas sugas. Savā ziņā vimbas varētu sadalīt pa lieluma kategorijām un attiecīgi lielajām upēm (Latvijas mērogiem) vai mazākām.

Faktiski nekad neesmu dzirdējis vai pieredzējis, ka vimbām būtu vēlme iepeldēt palu pārpludinātos strautos, kā to bieži pavasaros mēdz darīt līdakas vai rudenī taimiņi un laši. Ja ņemam pēc noķeramo vimbu lieluma, manuprāt, Venta sit pušu visus rekordus. Ir jau arī saprotams, ka šeit ir tiešā saistība ar jūru un visas pārējās upes, kur ienāk vimbas, ieskrien jūras līcī. Taču fakts ir fakts. Tāpat par nemainīgu faktoru var uzskatīt arī šīs upes regulārās izmaiņas, kas attiecas uz krasta līnijām un gultni. Faktiski katru gadu ziemas ledāju un pavasara palu dēļ krasta līnijas tiek mainītas. Kādā vietā iepriekšējā gada pavasarī bija smuka atstraume ar padziļinājumu. Vimbas ar pludiņmakšķeri spēja tikai vilkt un skaitīt. Aizbraucot nākamajā gadā, it kā vizuāli tas pats, bet pludinot nekas nenotiek.

Jau aizdomājos, ka, iespējams, zivs nav uzkāpusi tik augstu, kad, tā uzmanīgāk ieskatoties, ievēroju, ka ūdens gar tuvāko krasta pusi, augšpusē atstraumei, pazīstami virmo. Pagājos gar krastu uz leju un ievēroju, ka upes gultne ir krietni izmainījusies. Sēklis pie sēkļa, ko veidoja smiltis un sīkas koku zaru kritalas, veidoja seklu zonu, bet vimbām šādas vietas ne īpaši patīk un tās noteikti meklēs padziļinājumu. Tā kā upe šeit ir šaura un ar smagāku pludiņu pārcenšanās variantā metiena brīdī var elementāri visu ēsmu iekarināt pretējā krasta krūmājā vai kādam lietuviešu makšķerniekam otrā upes pusē nocelt cepuri, izvēlējos vieglu gruntenīti. Drīzāk kaut ko līdzīgu soļojošajai gruntsmakšķerei, tikai ar statisku 30 gramu sviniņa pilienu un vienu pavadiņu augšpusē. Sāku taustīt pretējo krastu, un ilgi nebija jāgaida, kad pirmā vimba spārdījās pērnajā zāļu kušķī. Meklē un atrodi.

Mēmeles augštece, Kurmene, Skaistkalne ir vietas, kurp traucas daudzi vimbu tīkotāji. Kāpēc tieši turp? Katrā gadījumā ne jau tāpēc, ka šeit upei būtu kaut kas īpašs. Būsim atklāti, ka drīzāk apstākļi un vieta vedina daudzus makšķerniekus uz domu, ka te būs mazāka iespējamība attiecībā uz zivju inspektoru parādīšanos krastmalā un līdz ar to atļaujamo piecu vimbu vietā varēs paņemt līdzi krietni vairāk, jo pavasarī noķert piecas vimbas, kas mūsu valstī ir maksimāli pieļaujamais, pēc Ministru kabineta noteikumiem, paturamais vimbu skaits vienā makšķerēšanas reizē, ļoti bieži ir aptuveni pusstundas jautājums. Mēmele ir viena no tām upēm, kur vimba pēc izmēra krietni atpaliek no Ventas, bet tajā pašā laikā šo zivju ir krietni vairāk. Vismaz tā ir šķietami, jo šajā upē no līča caur Lielupi iepeld milzīgos baros. Varbūt tāpēc ir radies tāds priekšstats. Viena no vimbu makšķernieku iecienītākajām vietām Mēmelē ir Bauskas pilsētas apkaime. Šeit pavasarī ir arī vienas no faktiski dziļākajām un pēc ūdens plūduma mierīgākajām vietām.

Te vimba savā migrācijas ceļā mīl atpūsties. Pirmajā brīdī, kas ir ciešā saistībā ar pirmajiem, bet īpaši straujajiem palu ūdeņiem, vimbas no jūras kāpj ciešos, konkrētos baros. Līdzi tām peldējis, protams, neesmu, tāpēc tas ir tikai mans, aptuveni 40 gadu reālās copmaņa dzīves pieredzes, izkristalizējies domu gājiens. Tās cenšas savu galapunktu sasniegt pa upes dziļākajām vietām. Par to liecina noķerto zivju tiešās copes vietas. Turklāt vimbas nebūt nevairās no lielās pretstraumes, jo, paņemot šo zivi rokās, var just, ka tā ir kā nospriegota stīga un īstens muskuļu kamols. Patiesībā vienā plaukstā to noturēt ir diezgan pagrūti. Katrā gadījumā risks, ka zivs var pie paša uzglabājamā tīkliņa izšauties no pirkstu tvēriena, ir pietiekami liels.

Jau nedaudz vēlāk, kad ūdens līmenis upēs ir krasi krities, palicis daudz dzidrāks un no palu straumes vairs nav ne vēsts, vimbas izklīst pa visu upi un tās var vairāk vai mazāk sekmīgi copēt ļoti dažādās vietās. Katrā gadījumā Mēmele vairāk vai mazāk ir tieši pavasara upe un visas likmes uz zivju copi liekamas tieši šajā gadalaikā.

Katru gadu pavasarī un rudenī cenšos kopā aizbraukt ap piecām copes reizēm, bet tā brīvā laika jau nav nemaz tik daudz, lai paspētu uz visām perspektīvām vietām.

Pavasaros Aiviekstē tas breksis, kas stāv zem pēdējā ledus upes grīvā, ledum aizpeldot, nāk iekšā upē un kāpj diezgan augstu. Viņam līdzi seko raudas, ālanti. Tiklīdz palu ūdeņi ir noskrējuši, tā var sākt domāt par copi, jo palu laikā upe ir stipri pārplūdusi un ar krūmājiem aizaugušie krasti stipri apgrūtina makšķerēšanu pat aizstraumes vietās. Šajā laikā, tāpat kā vēlā rudenī, Aiviekstē var tikt pie izciliem vēdzeļu eksemplāriem. Protams, ar Ventas vai Bārtas vēdzelēm šai upei ir pagrūti sacensties, bet daudzuma ziņā tā noteikti ir topa augšpusē. Te esmu izcēlis arī savu pagaidām lielāko 1,8 kg vēdzeli, kas vēlā rudenī paņēma uz nēģa gabaliņa, bet pārsvarā Aiviekstē visām vēdzelēm vēderos ir divus centimetrus gari asarīši. Laikam tā ir viņu iemīļotā ēsma tieši šajā upē.

Savukārt vasarā, kaut gan Aiviekste nebūt nav tā dziļākā upe, un bedres skaitās vietas, kas sasniegušas trīs līdz četru metru dziļumu, šeit var iegūt arī labu labos samu un sazānu lomus.
Par samiem runājot, viens otrs paziņa tieši Aiviekstē ir izvilcis savus rekordus, atstājot samu upi Daugavu otrajā vietā. Vislabāk pārzinu to posmu, kas ir no upes grīvas līdz spēkstacijas rajonam, taču nebūt netaisos pelt arī citas vietas, jo esošā informācija zina stāstīt interesantas lietas. Esmu ilgus gadus spiningojis tajā posmā, kur ir Aiviekstes izteka no Lubānas ezera. Šeit pavasarī pulcējas ālanti, brekši, līdakas un raudas. Pie šīs upes vietas ir arī viegla piebraukšana, jo privātās teritorijas nav tik ļoti nožogotas un kā citādi norobežotas, un, ja makšķernieks spēs aiz sevis savākt atkritumus, tad iespējams, ka pie upes varēs braukt vēl ilgu laika posmu.

Šai upei plusos ir arī tas fakts, ka, sākot no grīvas un pa labo krastu uz augšu, gar pašu upes malu vijas itin pieklājīgs lauku celiņš un tad tikai atliek izvēlēties vietu. Šajā pašā rajonā pārsvarā viss upes vidējais posms ir klāts ar lielākiem vai mazākiem akmeņiem, kas ļoti patīk vēdzelēm, samiem un karpām.

Upē ir daudz skaistu sapalu, jo esmu redzējis, kā vietējie "aborigēni", sasējuši kopā divas makšķeres ar pavadiņu pa vidu, pārvietojas katrs pa savu upes krastu un dancina upes viducī kādu uz āķa uzkarinātu spāri, maijvaboli, sienāzi vai mākslīgo mušu. Ik pa brīdim zem šīm ēsmām novirmo mutulis. Cik atceros, tad padomju laikos šāds makšķerēšanas stils, ko sauca par "peretjažku", bija aizliegts. Tagad savukārt noteikumos nekāda lieguma nevaru izlasīt, un, ja nav aizliegts, tad ir atļauts. To apstiprina arī zivju inspektori, jo kas gan šajā darbībā būtu aizliedzams? Faktiski tā ir tā pati mušiņošana, tikai citādā izpildījumā. Vienīgi nevajadzētu pārkāpt noteikumus par atļauto āķu skaitu. Ieteicamais variants ir trīs pavadas, no kurām malējās ir par 10 cm garākas nekā vidējā. Ja tiek izmantota tieva un caurspīdīga aukla, ko grūti zināmos momentos saskatīt, tad pavadiņu piesiešanas vietā var iesiet kādu krāsainu dzīpara diegu vai kaut vai upes malā norautu zāles stiebru, jo bieži vien, izmantojot šādu makšķerēšanas stilu, labi nostrādā ne vien mušas dancināšana pa ūdens virsmu, bet gan tās "slīcināšana" aptuveni 10 līdz 20 centimetru dziļumā, bet tad ar pavadiņu zūd acu kontakts, sevišķi, ja ir lielāks attālums. Šajā gadījumā tad arī noder iesietie materiāli kā signalizatori par to, kur atrodas pavadiņa un kad jāizdara piecirtiens.

Babītes ezerā braucu iekšā no "Ezerkrastu" laivu bāzes. Tā manā skatījumā ir ērtākā vieta, lai atkarībā no vēja varētu meklēt vajadzīgās vietas. Ko nozīmē vajadzīgās vietas? Šeit ir tāda interesanta specifika — ja gribi tikt pie līdakām, tad vispirms jāsagaida pēc iespējas vējaināks laiks, apmākusies diena un pats galvenais — ūdens laukumi, kur atrodams saduļķots ūdens, ko izraisa ūdens viļņošanās, paceļot no grunts smalko smilti.

Ja šāda vieta ir atrasta, tad var nemitīgi riņķot tai apkārt pa duļķainā un skaidrā ūdens kanti, to cītīgi apmētājot. Tā kā pēdējos gados esmu iestidzis džerkošanā, uz ko sākumā, kad šie mānekļi parādījās, skatījos ar lielu skepsi, tagad esmu aizrāvies ne pa jokam un izsecinājis, ka, pareizi strādājot, ar pareiziem mānekļiem var tikt pie ļoti labiem lomiem. Jā, piekritīšu tiem, kas teiks, ka džerkojot ir krietni mazāk copes nekā, teiksim, ar gumijas zivtiņām, toties, ja grābiens ir, tad pārsvarā arī zivs ir galā, bet, copējot ar gumijas zivīm, ļoti bieži jāpiedzīvo tukšās copes. Protams, džerkam ir arī savi mīnusi, jo vietām, kur tos var lietot, jābūt tīrām no zālēm. Babītes ezerā šādu vietu ir pietiekami, kaut gan arī šis ezers tiek pieskaitīts pie seklajiem, jo vidējais dziļums ir metrs, bet dziļākās vietas nepārsniedz 1,7 metrus.

Ja ezerā brauc no "Ezerkrastu" bāzes, tad pretējā krastā ir lēpēm aizaudzis līcis, ko zinātāji izmanto līņu un karūsu copei. Tas gan nenozīmē, ka šīs zivis citur ezerā nav sastopamas. Ezera bagātību lielākoties nosaka tiešā saskare ar Lielupi, kas kā zivju donors pavasaros apgādā ezeru ar jauniem zivju krājumiem. Šajā ezerā diemžēl tiek arī regulāri atrasti simtiem metru tīklu, jo daudzie meldru puduri maluzvejniekiem ir labs slēpnis saviem netīrajiem darbiem.

Pavisam vienkārši izsakoties, plekstu populāciju krasta rajonā nosaka laika apstākļi. Ja vēl konkrētāk, tad attiecīgie jūras vēji un ūdens temperatūra. Šie apstākļi ir jau gadiem novēroti, ko ļoti labi pārzina arī vietējie copmaņi, tikai nelaime tā, ka ne vienmēr un ne visur ķeras vienādi, tāpēc bieži vien tas pats vietējais "aborigēns", pāris reizes nogājis jūras krastā un iemetis gruntsmakšķeri, bet netrāpījis uz butēm, nospriež, ka vēl ir par agru, un, ja kāds jautā par panākumiem, strupi attrauc, ka vēl nav laiks. Tā rodas leģendas par copi jūrā, un pats nepatīkamākais, ka daudzi makšķernieki atsevišķos par copi domātos portālos ieliek arī nepatiesas ziņas.

Cits uzraksta, ka ir ķēries ļoti labi un lai tikai brauc, cits tieši pretēji. Nezinu, kam šī bezkaunība ir domāta, taču, lai neatklātu savu personību, tad zem jebkāda pseidonīma var noslēpties arī kā zaķis, kas miglā tup ezim mugurā un nervozi mīņājas. Es, protams, te nerunāju par visiem, bet par mazu daļiņu cilvēkveidīgo, kas ļoti bieži noslinko jūras krastā un, iesprauduši smiltīs savus kātu turētājus, tā arī vienā vietā nokūko visu copes laiku neatkarīgi no tā, vai ķeras zivs vai ne. Šādiem bušu makšķerniekiem visbiežāk arī pieder tās sliktās dienas vai pat garāki laika posmi, kad butes neņem, vai arī parādās idejas par to, ka tajā gadā bušu pie krasta nav vai ir ļoti mazā daudzumā.

Savukārt eksperimentētājiem un meklētājiem parasti lomi ir itin pieklājīgi, kaut gan, tāpat kā man, gadās copes reizes, kad esi nogājies gar krastu mēms, ar putām uz lūpām kā zirgam pēc kartupeļu vagu uzaršanas, bet rezultāts tāds bāls. Protams, var atsaukties uz jauko pastaigu gar jūras krastu, svaigo gaisu, izraušanos no pilsētas smoga, bet to zivtiņu jau arī gribas, un, ja vēl neesi no piejūras puses, bet gan uz vienu galu nobraucis 250 līdz 400 kilometru tad ap dūšu ir tā, kā ir, jo, kad jūrā sākas plekstu laiks, uz piekrasti brauc ne tikai no Kurzemes vai Vidzemes, bet arī tālā Latgales gala.

Ļoti bieži pirmās butes vismaz manā zivju kulē parādās reizē ar vēja zivju ķeršanu, un tas ir aprīļa sākums vai maija beigas. (Par to lasiet šeit.) Taču tas ir arī laika posms, kad butēm pavisam nesen ir beidzies nārsts un, skatoties no gastronomiskā viedokļa, vismaz pusei šo zivju caurspīdīgs sānskats.

Tātad pēc dabas balss iekārtotā dipadu–dapadu laika bute ir stipri vien sliktā fiziskā formā, un patiesībā šajā laikā to mēģināt noķert un paturēt būtu liela aplamība. Izstāstīšu kādu gadījumu no savas prakses, šķiet, pirms 5–6 gadiem. Tajā gadā tūlīt pēc Līgo pār Latviju aptuveni divu nedēļu garumā pārpūta spēcīgi rietumu–ziemeļrietumu vēji. Man jau prāts palika nemierīgs. Vēl nemierīgāks tas kļuva pēc sinoptiķu ziņojuma, ka Kurzemes piekrastes ūdeņi ir atdzisuši līdz +7 grādiem. Visbiežāk, lai neteiktu, ka faktiski vienmēr, vismaz pēdējos 10 gadus zvanīju daudziem plekstu copmaņiem zināmajam Teodoram uz Miķeļtorni. Šeit vienmēr varēja iegūt informāciju, droši novietot mašīnu vai parunāt par dzīvi. Tagad gan Teodora vairs nav mūsu vidū. Tā nu vecais jūras vilks stāsta, ka jūrā nekas nenotiek. Pa kādai vimbai, pa kādai raudai vai breksim tīklā trāpās, bet butes? Nu ļoti reti. Klusums, nu, pilnīgs klusums. Arī apzvanot citus sev pazīstamus vietējos tīkliniekus, saņemu līdzīgu informāciju, ka butes gadoties pa retam un tad arī tikai aiz trešā sēkļa, kurp, lai kā censtos, gruntsmakšķernieki no krasta ar saviem kātiem sistēmu ar ēsmu aizmest nevar. Ievāktā informācija, kas nozīmēja faktiski neievākt neko, tomēr mieru nelika, un bija skaidrs, ka viss jāpārbauda pašam.

Atradu brīvu jūlija sākuma dienu, ar dienvidu vēju, kas gan solījās naktī pārtapt rietumniekā, tad vēl ik pa brīdim pa negaisa mākonim, tomēr braucu, jo nemiers darīja savu. Šoreiz gan prātiņš vairāk sliecās uz Jūrkalnes pusi, jo arī citus gadus, kad butes bija ātrāk pienākušas krastam, labākie lomi bijuši (ja skatās kartē) gar piekrasti uz leju.

Tātad braucam uz "Zaķu" kempingu. Kā aizbraukt? Parasti braucu no Kuldīgas puses ar virzienu uz Jūrkalni. Izbraucot uz T veida krustojuma, kas ir autoceļš Liepāja – Ventspils, nepagriežu vis uz Jūrkalnes pusi (kā rāda zīme), bet tieši pretēji — Ventspils virzienā.

Nobraucot aptuveni divus kilometrus, ir norāde "Zaķu kempings". Aizbraucot Jūrkalnē uz "Zaķu kempingu", sapratu, ka esmu nokļuvis vasaras atpūtnieku koncentrācijas vietā, jo, kur vien skaties, teltis, mašīnas un kņada visapkārt uz urrā. (Tā gan nav rudens pusē, kad butes ir pavisam citā skaitā un lielumā pašā piekrastē.) Es vēl nodomāju, nerunājot par copi, kā tas viņiem patīk, kad visapkārt ir kā skudru pūznī un cits citam min gandrīz vai uz galvas. Kāda tur atpūta pie dabas krūts? Vienā laukumā no katras otrās mašīnas cik vien iespējams skaļāk rēc magnetolas, vieni steigā lej šmigu vēderā, lai ātrāk iegūtu vajadzīgo efektu, savukārt citiem jau tas ir, un tur aiziet papildu dziesmu versijas, bērni tam visam pa vidu, bet kādā citā laukuma stūrī jau iet vaļā razborkas... Nu laikam jau šādi tusiņi patīk, bet kas man, tāpēc dodos uz stāvo nogāzi, pie mūžīgās priedes, no kurienes paveras skats pa visu krasta zonu itin labā skatiena tālumā. Copmaņa, protams, neviena, bet nez kāpēc tas mani neizbrīna.

Ar jaunāko Eini (6) uzkraujam mantas mugurā un esam gatavi startam lejup pa kāpu zonu, kad uznāk pamatīgs negaiss. Sametam visu atpakaļ mašīnā un nosēžam tajā gandrīz divas stundas. Līst uz nebēdu. Ik pa brīdim arī no debesīm fotografē, un es tikai nevaru saprast, kāpēc pie bildēšanas ar zibspuldzi vēl papildus nepieciešams tāds graujošs troksnis. Vai tad klusāk nevar? Pēc pāris stundām laiks nomierinās un soļojam no stāvkrasta uz jūru. Lejā pilnīgs bezvējš. Milzīgā Jūrkalnes stāvkrasta kāpa aizsedz jebkuru dienvidu vēja pūtienu. Diemžēl arī jūra attiecīgi mierīga, un to es saucu par necopes laiku. Taču gadās arī kāds cerīgāks moments, jo, otro reizi ejot uz mašīnu, satieku kādu vīru, kas, mani atpazinis, nāk klāt un apjautājas, ka laikam jau butēs.

Atbildu pozitīvi un saņemu informāciju, ka pie pirmā plekstu spaiņa viņš šeit ticis jau pirms nedēļas. (Kāpēc butes vienmēr mēra spaiņos?) Izmēri dažādi, bet īpaši sīku gan neesot bijis. Nu skaidrs. Ne es viens tāds umka, un tas jau priecē. Kājas sāk strādāt ātrāk un pēc nometnes (telts) uzcelšanas varu ķerties pie rīkiem. Cik patiesībā patīkama ir tā pirmā sajūta, un tā tas ir vienmēr, kad tu katras jaunās sezonas sākumā atkarībā no gadalaika un uz kādu zivi ej, pirmo reizi paņem rokā ziemas makšķerīti, spiningu, pludiņnieci vai fīderīti...

Tādas dīvainas trīsas pārņem visu ķermeni un gribas visu ātrāk, ātrāk, ātrāk... Forši, vai ne?! Ātri iebakstu trīs trubas akmeņainajās smiltīs, juniors jau nolobījis garneļu astes. Galvenais ātrāk dabūt makšķeres sistēmas ar ēsmu ūdenī. Pēc šādas darbības iestājas zināms, bet ļoti nosacīts atslābums. Tas nozīmē, ka no savas puses esmu izdarījis visu, kas ir no manis atkarīgs copes brīdim. Tā vien šķiet, ka butes spiežas rindā un nepacietīgi gaida savu kārtu tikt uz āķa. Ah, kā mums katram tā gribētos domāt! Kad visi trīs kātu turētāji ir piepildīti ar makšķerēm, var arī atslābināties un sākt domāt reālāk. Pakāpjos krasta joslā un uzmetu acis ūdenim. Pirmais, ko ieraugu, ir duļķainais ūdens. Kaut arī straumes nav, peld daudz zāļu. Sēkli tomēr izdodas saskatīt, un sāku nopētīt, vai nebūs kāds tumšāks ielociņš tajā, un vienu atrodu.

Ko tas nozīmē? Atgādināšu, ka šādās vietās daba ir izveidojusi jūras sēklī nelielu padziļinājumu un butēm šādas vietas ļoti labi patīk. Liels nav, bet vienai gruntsmakšķerei būs kā radīts. Varbūt pat iznāk vieta arī otrai, bet vispirms jāpārbauda teorijas pareizība. Pēc aptuveni 15 minūtēm izvelku pirmo grunteni, kurai divi āķi no garnelēm ir atbrīvoti pilnībā, bet uz trešā karājas kaut kādi garneļu pārpalikumi. Tas jau ir interesanti. Tomēr vienu copeni pārlieku uz jaunizredzēto vietu, un atbilstoši ūdens duļķim nomainu arī sistēmu. Saspraužu jaunas garneļu astes un ielieku sistēmu tumšajā pleķī. Aizdomas par domas pareizību ir milzīgas, tāpēc kādu minūti stāvu pie sava smagā fīdera un vēroju spicīti, bet šajā laikā nekas ievērības cienīgs nenotiek. Laikam jau nedaudz vīlies dodos pie nākamā makšķerkāta, lai pārbaudītu un nomainītu sistēmu arī tai un trešajai gruntsmakšķerei, kad mans juniors "notaurē", ka pirmā gruntene raustoties.

Jā, spice strādā histēriski, un nav pat nozīmes kaut kur vēja ātrumā skriet, jo pie tik agresīvas copes butes parasti uz āķa uzsēžas pašas, bet kājas dara savu un, sākot vilkt, atpazīstu šo tik patīkamo sajūtu, ka svins it kā gribētu visu laiku kā arkls vagot jūras smilšu dibenu. Uzreiz duplets, un kas par izmēru! Manam 15 litru spainim dibens gandrīz pilnībā nosegts. Turklāt plekstēm arī itin pieklājīgs biezums. Iepriekš satiktais vīrs nav stāstījis pasakas vai makšķernieku stāstus. Sariktēju makšķeri un iemetu savā izraudzītajā pleķītī vēlreiz. Samainu sistēmas abām atlikušajām makšķerēm, iemetu un, pēdējo iespraužot trubā, jau redzu, ka pirmā atkal purinās.

Savu plekstu copes skopumu esmu nodzinis, un ir iestājies ierastais darba cikls, tāpēc ļauju dēlam sākt izprast arī bušu copi un vilkt gruntsmakšķeri ārā. Fīderim spice, manā skatījumā, lokās pārāk aktīvi, tāpēc, uztinis pāris metrus auklas, puika izmisumā skatās uz mani... Lieta rādās nopietna. Nopietna tāpēc, ka šajā laikā Jūrkalnes pusē var itin bieži (arī dienas vidū) tikt pie skaistiem zušiem un taimiņiem. Paņēmis kātu, jūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Pretspēks ir varens. Nedaudz atlaižu bremzi, lai spolīte, pie attiecīgas slodzes, laikus atdotu auklu, taču visa sistēma kaut kur ieķeras, un ar to arī visa opera beidzas. Nākas kātu likt pār plecu horizontāli un vienkārši iet krastā. No trīs āķu un svina sistēmas ārā izvelku trīs pavadiņas ar diviem āķiem.

Vispār Jūrkalnes puses krasts vienmēr ir bijis īpašs ar to, kas tur dzelmē, piekrastē guļ. Es, piemēram, zinot, cik daudz sistēmu esmu šeit aprāvis un ko tik mēs te ar kolēģiem neesam vilkuši ārā, sākot ar trosēm, stieplēm, veciem tīkliem, dzeloņdrāšu pinekļiem un beidzot ar ļoti daudz citu makšķernieku aprautām sistēmām, rudens pusē uz šejieni vairs nebraucu, jo posmā no Ventspils līdz Kolkai man ļoti reti kad nākas kaut ko noraut. Drīzāk jau tad pie vainas ir bijusi paša nevērība."