Latviešu ceļotāja iespaidi Taizemē: karsta, skaista, haotiska un ļoti citāda

Taizeme ir pirmā pieminēšanas vērtā vieta ceļā uz Jaunzēlandi. Izvēlējāmies šo starpposmu dažādu iemeslu dēļ:

Pirmkārt, biļetes uz Taizemi bija neticami lētas (šķiet kādi 130 eiro bez bagāžas par personu). Otrkārt, tā kā braucām uz Jaunzēlandi mūsu pavasarī un viņu rudenī, nolēmām, ka mazliet vasaras jeb siltuma (nebija ne jausmas, kāds gadalaiks būs Taizemē) pa ceļam par skādi nenāks. Treškārt, nebijām bijuši Āzijā. Lai vai kā, ja reiz braucam uz otru pasaules malu, tad varbūt ir vērts apskatīt arī mazliet pasaules pa ceļam.

Problēma vien tāda, ka nebijām rūpīgi izpētījuši, cik tad tā Taizemes vasara ir karsta (jā, ieradāmies uz viņu karstāko sezonu). Lai nu kā, reta parādība bija pieredzēt temperatūru zem 30 grādiem pēc Celsija skalas. Dienas parasti bija 35 līdz 38, naktis ap 30. Manai ziemas izbalinātajai miesai šis noteikti bija par karstu, varbūt citi būs gudrāki un sameklēs šādu informāciju internetos pirms brauciena.

Bet bez svīšanas Taizemē bija arī citas lietas, piemēram, vietējo cenšanās izspiest no tūristiem maksimāli daudz naudas. Šo minu sākumā, lai attaisnotu savu čīkstēšanu par to tālāk tekstā.
Tātad, pati Taizeme:

Tradicionāla dienvidaustrumu Āzijas bilde ir ar piebāztām ielām. Mūsu pirmā hosteļa saimnieki ieteica nākt meklēt ēdienu vienā no tādām ielām. Principā atradām arī, bet mazliet kultūršoks tomēr bija, līdz galam saprotot, cik ļoti netīras ir ielas, ka ēstuves reizēm traucē mašīnām pārvietoties un vai mums pietiks ar vienu anti-bakteriālo šķidrumu. Grūti bija atrast tādu vietu, kur nebūtu jāelpo motorolleru dūmi, bet galu galā sanāca. Ak, jā, lielveikali DAA (Dienvidaustrumāzijā) galīgi nav populāra lieta. Ikdienā tas ir vai nu tirgus, vai mazliet eiropeiskākais variants – "7eleven" veikali.

Pirmo dienu mazliet ienīdām Bangkoku kā tādu, jo visur karsti, nav ēnas. Centra parki, ko var atrast kartē, ir vai nu golfa klubi, vai kaut kādas bagātnieku villas. Otrajā (vai varbūt trešajā) dienā Ieva izdomāja pamēģināt atrast kādu cilvēku no "CoachSurfing" mājaslapas, kas varētu būt ieinteresēts saskrieties un apstāstīt par vietējām lietām, un varbūt parādīt kādu labu ēdamvietu. Veiksme bija mūsu pusē, un pievienojāmies vietējam taizemietim Braienam, kurš savukārt bija sarunājis tikšanos ar ceļotāju no Japānas, čali vārdā Kennja. Bildē – vieta, kur mēs devāmies ēst un pasēdēt. Salīdzinoši ļoti sterils un patīkams tirdziņš mazliet nostāk no pilsētas centra.

Te arī ēdienbilde. Tradicionālākais thai ēdiens – "pad thai". Vakars izvērtās ļoti jauks, ap 30 grādu karsts, papildināts ar aukstu alu un kaut kādu vietējo šņabja/ledus/sīrupa kokteili, kurš dīvainā kārtā divu litru traukā bija lētāks nekā divas pudeles alus. Bet gards. Vispār viņiem alus ir nedabīgi dārgs, stiprie alkoholi – mazliet dārgāki nekā Latvijā. Braiens bija ļoti priecīgs, ka neesam no tiem tūristiem, kuri nedzer alu. Lai vai kā, abiem Āzijas puišiem pietika ar vienu alu, pēc kura viņi teicās būt gana iereibuši, un tā nu mūsu pasēdēšana beidzās. Šeit jāpiemin, ka nevarēju nepavaicāt, kas cilvēkiem īsti ir ar tām sejas maskām. Izrādās, ka tās nav paredzētas pret smogu, kā es būtu minējis (lai gan nez vai tas palīdzētu). Izrādās, ka sejas maskas pēdējos gadus vienkārši ir modes lieta. Japānā tas bieži ir divi vienā – esi stilīgs un paslēp seju, lai nebūtu jāliek meikaps, izejot no mājas.

Par ēdienu – viss ir ass, ja vien pirms tam nesarunā ar vietējiem "not spicy", ko saprot visi. Bet daži ēdieni ar visu "not spicy" tiek pasniegti līdzvērtīgi vidēja latviešu "asā" ēdiena asumam.

Nākamā diena, devāmies apskatīt pilsētu ar visiem bezmaksas vai lētajiem "Tripadvisor" mērķiem tajā. Nolēmām izmantot ūdenstransportu un apskatīt pilsētu no upes. Šeit ietaupījām laiku uz viena tempļa apskati, jo to rekonstruē, un pilsētas aprakstos tempļa apskatei ieteikta upe vai tās pretējais krasts.

No laivas izkāpām pieturā "Grand Palace" – šeit skaists grafiti ar šķietamu paklāju, kur kāds parasti sēž. Bangkoka neglābjami atstāja iespaidu, ka ir skaistāka naktī – ļoti daudz dažādu apgaismes elementu, piemēram, dekoratīvi velorāmji ar Ziemassvētku gaismiņām. Pilsēta patiešām vakaros šķita skaistāka, lai gan iespējams, pie vainas bija cilvēcīgāka temperatūra.

Te nu arī pati "Grand Palace". Zinājām, ka tempļos un svētvietās varētu būt prasība pēc piesedzoša apģērba. Hosteļa saimnieki gan teica, ka viss "ok", galvenais abiem dzimumiem piesegt ceļus un plecus. Viss beidzās ar to, ka pie "Grand Palace" mūs neielaida, un bijām spiesti iegādāties divus pārus bikšu un kreklu ar garām rokām Ievai. Par to mūs atalgoja ar pirmo vārtu caurlaidi.

Patiesībā templim arī pēc tam bija ieejas biļete ap 16 eiro par personu. Templis, protams, skaists un izcakots no vienas vietas. Pašas svētākās vietas bildēt gan aizliegts. Te redzam daļu no pašas "Grand Palace" ar visu tūristu rindu, kas kāro pēc labākās bildes. Ak, jā, vēl viena lieta – vietējiem Taizemē praktiski nevienā tūrisma objektā nav jāpērk ieejas biļetes, tās jāiegādājas tikai, ja neesi vietējais. Pēc pulksten 16 mēs diemžēl ar zvaniem tiekam izdzīti no "Grand Palace", jo apmeklētāju laiks ir beidzies.

Pēc "Grand Palace" devāmies uz netālu esošo "Wat Pho" templi, kur ieejas maksa izrādās reizes piecas mazāka, tiek dots bezmaksas ledus ūdens, un slēgšanas laiks ir stipri nosacīts.

Šeit gan ir daudz dažādu interesantu lietu, ko varētu saņemt par ziedojumiem. Piemēram, zelta ziedlapiņas, ko var līmēt uz statujām. Vai mazākā iespējamā valūta, kas jāiemet 100 trauciņos pa monētai katrā, lai piepildītos vēlēšanās.

Arī "Wat Pho" komplekss ir ļoti skaists. Mums pat patika labāk. Laikam tāpēc, ka daudz mazāk apmeklētāju.

Apskatījām milzīgo Budas statuju, kas atrodas "Wat Pho" kompleksā. Nosaukums ir "reclining Buddha", kas man neviļus tulkojas kā "Buda atdušī".

Trāpījām veiksmīgā dienā – uz mūku lūgšanu vakaru. Diezgan relaksējoša lieta, neskaitot tūristus, kuri nespēj izslēgt telefoniem skaņu.

Pēc tempļa apskates mums kārtējo reizi piedāvāja takšu un tuk-tuk pakalpojumus. Bijām mazliet izsalkuši un nebijām vēl plānojuši mājupceļu, tā kā šoreiz piekritām – galu galā, vienreiz jau to vajag izbaudīt. Turklāt šoferis teicās aizvest līdz "China Town" kvartālam, kur pēc mums zināmās informācijas bija jābūt diezgan labām jūras velšu ēstuvēm. Jāsaka gan, ka diez cik ērts tuk-tuks nav. Varētu gan būt ātrāks par takšiem, jo šie brīnumi ir diezgan mazi. Vai vienkārši mūsu taksists gribēja mūs ātrāk nogādāt galā – par cenu un gala punktu vienojāmies pirms iekāpšanas.

Izrādās, vietējo bizness ir saistīts. Mūs aizveda ne uz ēstuvju piebāztu ielu, bet konkrētu restorānu. Katrā ziņā vieta salīdzinoši ļoti dārga un nemaz neticu, ka te kādreiz ēstu arī vietējie. Lai nu kā, atvesti bijām un vienreiz jau var padzīvot tādā buržuju garā – bijām taču ceļojumā.

Bildē redzami mūsu izvēlētie ēdieni. Kā vēlāk atklājās, kokosa zupa, ko pasūtīja Ieva, ir paredzēta ēst ar rīsiem un aptuveni 50% no sastāvdaļām nav ēdamas – to gan mums neviens neteica, un daļu sakņu un lakstu tomēr neveiksmīgi mēģinājām apēst (godīgi sakot, man nav ne mazākās jausmas, kāpēc viņi grib, lai viņu ēdiens smaržo pēc "Okeāns" smaržām un mazliet arī garšo pēc tām – labi, garša bija ļoti "ok", kad iemācījāmies, kas ēdams un kas ne).

Bet vismaz skats no restorāna terases bija ļoti patīkams – īpaši patīkamas pārmaiņas pēc pārbāztās ielas.

Jau vakarā sapratām, ka viņu vilcienu sistēma ir diezgan sarežģīta. Bet nākamajā rītā par to pārliecinājāmies vēlreiz. Dabūjām labākās klases vilcienu, kas pat 5 līdz 10 minūtes mūs pagaidīja. Protams, reizes 10 dārgāku nekā to, ko bijām plānojuši. Lai nu kā, devāmies ārpus Bangkokas uz veco galvaspilsētu Ajuthaju (Ayutthaya). Te, protams, atkal vietējo biznesa shēma. Vienā pusē upei velo/rolleru noma lētāka, bet jāmaksā par laivu. Žēl, ka nav bildes ar laivu, bet es nespēju iedomāties, kā šeit kāds reāli ieceļ velosipēdu un vēl jo vairāk rolleri (pieļauju, ka šie tomēr brauc apkārt pa tiltu).

Iznomājām divus grabuļus – abi kadrā. Nosaukums gan vēstīja, ka šie brīnumi paredzēti visiem ceļiem. Gan velo, gan rolleru nomas ārpus Bangokas ir ļoti lētas. Fonā vecās pilsētas drupas. Kopumā tempļi līdzīgi kā Bangkokā, tikai mazliet vairāk apbružāti, kā arī atbrīvoti no jelkādiem spīguļiem un citiem aksesuāriem.

Pilsētā piedāvāja arī ziloņu cirka izrādes un izjādes uz ziloņiem. Šo gan nemēģinājām. Blakus zilonim tradicionālie sabiedriskie transporta līdzekļi – busi bez logiem un ar neierobežotu pasažieru skaitu. Šis gan patukšs. Vietējiem diezgan regulāri ir mode neizbraukt konkrētos laikos, bet pagaidīt, līdz transporta līdzeklis ir pilns un tad doties ceļā. Plānošanā šis galīgi nepalīdz.

Šeit viens no skaistākajiem "Wat Pho" tempļiem. Viss gan kadrā nav ielīdis. Šis bija mazliet ārpus pilsētas. Atkal jāpiemin – pilsētā ir kādi 20 tempļi un citi apskates objekti, un praktiski visos ir ieejas maksa. Maza, bet tomēr. Nekādu kopējo biļešu nav.

Un te pēdējā bilde no dienas tempļu apskatēm. Pēc tā sekoja samērā sāpīga transporta meklēšana atpakaļ uz pilsētu, jo šeit maz kas runāja angļu valodā. Bet atpakaļ tikām, un jau nākamajā dienā devāmies tālāk prom no pilsētas burzmas. Bangkoku šoreiz īsti iemīlēt nesanāca.